Jaunmokās atklāj Vilhelmam Bokslafam veltītu ekspozīciju

12. oktobrī ievērojamajam Rīgas baltvācu arhitektam, Jaunmoku pils projekta autoram, Vilhelmam Bokslafam apritēs 150. gadskārta.

Viņa projektu vidū ir arī Valsts Mākslas akadēmijas, Rīgas Sv. Krusta baznīcas un Dubultu baznīcas ēka, kā arī virkne citu ievērojamu namu Latvijā. Pēc 1905. gada revolūcijas viņš arī veica nepateicīgo darbu – veidoja piļu atjaunošanas projektu – arī Jaunpilij un Mālpils muižai. Šodien ar Latvijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu Jaumoku pils ir izveidojusi ceļojošo ekspozīciju par godu V. Bokslafam.

Šī gada pavasarī Jaunmoku pilī viesojās ievērojamā arhitekta mazdēls Klauss Bokslafs.

Ar arhitekta Vilhelma Bokslafa mazdēlu Klausu Bokslafu par viņa vectēvu, Latviju un Eiropu sarunājās Jaunmoku pils muzeja vadītāja Diāna Krastiņa un LZA akadēmiķis, arhitektūras zinātņu doktors Jānis Krastiņš.

– Esam priecīgi jūs sastapt vectēva jubilejas gadā viņa projektētajā Jaunmoku pilī. Gribam lūgt pastāstīt par vectēva personisko būtību, kāds viņš ir saglabājies ģimenes atmiņu stāstos.

– Visupirms man jāpiemin, ka es savu vectēvu diemžēl personīgi neiepazinu. Esmu dzimis pēc kara – 1952. gadā, kad vectēvs jau dažus gadus kā bija miris. Bet, protams, esmu daudz dzirdējis no sava tēva par laiku, kad viņš kopā ar vectēvu dzīvoja Rīgā. Viens no stāstiem, kas man ir ļoti īpašs, ir par to, ka mans vectēvs bija ļoti sportisks cilvēks, kas esot veicis garus izbraucienus ar divriteni. Viņam piederēja no sievas ģimenes iegūta muiža Unipihta pie Tērbatas, šodien – Tartu. Un viņš esot šad un tad devies izbraucienā ar augstu divriteni no Rīgas uz Tartu. Viņam piederēja tāds vecmodīgs divritenis ar lielu riteni priekšā un mazu aizmugurē, ar kuru tad viņš devies uz šo savu nelielo muižu Unipihtā, pie Tērbatas. Tas taču ir ievērības cienīgs attālums! Cik zinu, viņš devies šajos izbraucienos viens. Mans vectēvs ir bijis arī liels dabas draugs. Viņam vienmēr bijis suns. Ir fotogrāfijas, kurās viņam blakus ir medību suņi. Viņš reprezentēja savas ģimenes māksliniecisko pusi un bija ļoti ģimenisks cilvēks. Viņam bija brālis, kas bija ievērojams fabrikants, un abus brāļus saistīja gan ģimene, gan daba.

– Viņš esot kolekcionējis tauriņus?

– Jā, patiešām! Viņš krāja tauriņus, kuru fotogrāfijas pirms daudziem gadiem esmu redzējis. Viņam ir bijusi sevišķi spēcīga interese par Itāliju, kas tam laikam ir savāda parādība. Viena no manām tantēm Eleonora toreiz studēja mākslas vēsturi Florencē. Viņa bija šajā jomā ļoti izglītota, un vectēvs savai meitai deva šo iespēju izglītoties Itālijā, kas arī tam laikam bija visai neparasti.

Par savu vectēvu daudz esmu dzirdējis no savām tantēm un tēva.

Savā dzīvē vectēvs vadījās pēc patriarhālā principa. Viņam bija seši bērni – piecas meitas un mans tēvs – pēcnācējs. Mans tēvs bija DĒLS, ilgi gaidītais un izcīnītais dēls! Vecāmāte, Eva fon Rikere, vēlāk – Bokslafa, bija tomēr ieņēmusi galvā, ka ģimenei jābūt "cilts turpinātājam". Viņa esot teikusi, ka tik ilgi laidīs pasaulē bērnus, līdz piedzims dēls. Tas arī viņai izdevās. Ar sesto reizi.

Ģimene dzīvoja Rīgā, Pils ielā, K. Hāberlanda būvētajā namā, pretī jūrnieku kluba ēkai. Vakar mēs šo māju apskatījām un secinājām, ka tā par laimi ļoti labā stāvoklī. Vismaz no ārpuses. Tā ir ēka pretī Dānijas vēstniecībai.

– Kas gan, jūsuprāt, bija cēlonis vectēva panākumiem?

– Sākotnēji jāpiemin, ka mūsu ģimenei tā ir dīvaina sajūta – pēkšņi būt pazīstamiem kādā pilsētā. Man tas ir ļoti neparasti. Vācijā Bokslafa vārds nav tik pazīstams un populārs, kā šeit – Latvijā un Rīgā. Tā ir ļoti nepierasta situācija, ka, pieminot vārdu Bokslafs, cilvēki izrāda apbrīnu – ā, tas ir tas Bokslafs! Mani fascinē viss, ko viņš ir uzbūvējis, un tas, cik daudzveidīga bija viņa nodarbošanās. Interesanti, ka mums ir dažas kopīgas lietas darba ziņā. Viņš bija iesaistījies Rīgas Ugunsgrēku apdrošināšanas sabiedrībā kā taksators. Arī es ilgi darbojos apdrošināšanas nozarē. Te mums ir kaut kas kopīgs. Bet mana vectēva padarītais patiesi fascinē! Šodien uzzināju, ka pat Konventa sētā atrodas ēkas, tā vismaz tur rakstīts, ko būvējis vai pārbūvējis mans vectēvs. Jā, tik daudzveidīgas ir šīs ēkas, tas mani vienmēr no jauna pārsteidz!

Mana tēva māsas dēls Tomass fon Cimermans apmeklēja Rīgu pirmo reizi pirms vairākiem gadiem, 70. gados, un uzzināja, ka nams Pils ielā vēl pastāv, kā arī atveda pirmās fotogrāfijas, piemēram, par ģimenes kapavietu, ko viņš atklāja Rīgas pilsētas kapos. Tomass arī bija arhitekts un, kā visi apgalvo, esot manam vectēvam ļoti līdzīgs. Viņš bija pazīstams arhitekts, kas darbojies Hanoverē. Jā, no viņa mēs – ģimene – arī sākotnēji šo to uzzinājām. Tad izveidojās spēcīgs kontakts starp manu māti un rakstnieku Gunāru Priedi. Tas sākās ar sastapšanos, kas notika Pfābu namā. Tas ir nams eklektikas stilā, kur toreiz atradās Latviešu arhitektu savienības biroji. Māte bieži savā priekā pārkāpa robežas un devās vienkārši iekšā. To varētu reizēm dēvēt par uzmācību, bet viņa devās iekšā šajā namā, kur viņai pretī bija Gunārs Priede un vaicāja, ko viņa tur darot. Mana māte atbildēja: "Ziniet, es esmu Liselote Bokslafa un gribēju apskatīt tantes mājas." Un tā radās ilggadējs kontakts.

J. Krastiņš:

– Kā jūsu ģimenes sarunās dzīvoja Vilhelma Bokslafa mantojums, viņa ēkas pirms jūsu mātes un G. Priedes kunga tikšanās? Šeit neviens nezināja, izņemot Mākslas Akadēmiju, bijušo Komercskolu, ka ir vēl kādas ēkas, ko projektējis Vilhelms Bokslafs. Neviens nezināja arī, ka abi jūgendstila ūdenstorņi Rīgā ir Bokslafa radīti. Tā tas bija līdz 20. gadsimta 80. to gadu vidum. Tad mēs uzzinājām, ka Vilhelms Bokslafs tik daudz ko vēl ir radījis. Un mans jautājums ir, cik daudz Bokslafa radītās ēkas bija jūsu ģimenes sarunās?

– Ziniet, tas laiks, toreiz Vācijā, kad mēs kā ģimene tur no jauna apmetāmies, bija piepildīts ar izdzīvošanas un ekonomiskās attīstības domām. II Pasaules kara postījumos saglabāt no pagātnes varēja tikai pavisam nedaudz… Vectēvs mira Poznaņas aplenkšanās laikā, un manas tantes, kas bija kopā ar viņu, bija priecīgas, ka varēja pašas izglābties. No materiālām lietām gandrīz nekas nav saglabājies. Ir tikai pāris lietu, kas saglabājušās no manu vecāku saimniecības. Bet tomēr palika atmiņas, daudz atmiņu un stāstu. Daudz no tā, ko tagad zinu, uzzināju no manām tik daudzveidīgajām tantēm. Kad ģimenes saietos mans tēvs ieradās – apkārt jau bija piecas tantes, kuras visas "baltiski", kā mēs to saucām, "pļerkšķēja". Un stāstīts tika ļoti daudz. Manas tantes savā starpā sava tēva panākumus ļoti augstu godāja, bet es tomēr nedomāju, ka viņas jutās tā, ka viņām ir ļoti pazīstams, slavens tēvs. Šīs izjūtas nebija īpaši spēcīgas. Viņas zināja, ka viņš bija arhitekts, viens no panākumiem bagātākajiem arhitektiem, bet no ģimenes iekšējās perspektīvas viņu neuztvēra par slavenību. To mēs vairāk piedzīvojam tagad, vēlākos laikos.

– Mums ir Vilhelma Bokslafa kāda sena dokumenta kopija, kura oriģināls, manuprāt, pieejams arhīvā Marburgā. Tas ir manuskripts mašīnrakstā ar arhitekta Bokslafa atzīmēm rokrakstā, kas droši vien apkopotas kara laikā.

Daži dati gan šajā dokumentā nav precīzi. Viņa ēku gada skaitļi ir mazliet neprecīzi fiksēti ar pāris gadu novirzēm. Savas dzīves pēdējā periodā viņš to ir apkopojis, un tas ir vēsturiski ļoti nozīmīgs dokuments.

– Diemžēl šo dokumentu vispār nepazīstu. Mēs šobrīd nodarbojamies ar lietu apkopošanu. Manas māsas mājās mēs cenšamies apkopot visus vēsturiskos materiālu. Vēlamies arī tuvākajā laikā paralēli 150. jubilejas aktivitātēm oktobrī rīkot lielas svinības Vācijā ar visiem Vilhelma Bokslafa pēctečiem. Redzēsim, kā mums tas izdosies. Par visu to rūpējas mana vecākā meita. Ģimenes izjūta mums ir, tā tikai jāturpina kopt.

– Jau daudzkārt esat bijis Latvijā. Šai vietai ģimenē ir īpaša loma?

– Latvija un jo īpaši Rīga ir vieta (lai arī es tik bieži šeit neesmu), kā gribētos, ar kuru mani saista dziļas dzimtenes izjūtas. Tas ir arī tāpēc, ka Rīga bijusi caur vairākiem gadu simtiem mūsu ģimenes centrs. Arī pilsēta, kurā mani priekšteči nodarbojās ar linu tirdzniecību pa Daugavu un vēlāk arī ar linu apstrādi. Tā mūsu ģimene auga un sociāli attīstījās no vienkāršas amatnieku ģimenes, kura šeit ieradās 1650. gadā, pēc trīsdesmit gadu kara, līdz kļuva pat par Rīgas tirgotāju aprindās ietekmīgu ģimeni. Rīga man pašam personīgi ir ļoti svarīgs centrs. Es pats esmu Vācijā klejojis un uzturējies daudzos pieturas punktos, bet garīgais centrs manās domās ir Rīga. Šobrīd dzīvoju Cīrihē.

Sevi izjūtu kā eiropieti. Ja apskatu ģimenes vēsturi, tur redzami hugenotu, poļu priekšteči, kā arī Bokslafu dzimtas priekšgājēji, kuri nāca no Dancigas apkaimes un bija prūšu izcelsmes, kā arī vācu izcelsmes. Eva von Rikere bija vācu muižniece no Rotenburgas, Taubes apkaimes. Es sevi nevaru saistīt ar kādu specifisku nacionālu izpratni, jo tas neparādās manā ģimenē.

Ir jauki, ka vectēva nami tā tiek godināti. Bet es arī priecātos, ja tiktu godināti citu manu priekšteču – fabrikantu – panākumi. To cilvēku, kas tik daudz paveica, lai mani priekšteči varētu sociāli attīstīties no vienkāršiem linu tirgotājiem līdz linu fabrikantiem, kuri šeit deva cilvēkiem darbu un izveidoja Ķengaraga linu manufaktūru. Tur mēs sastopam cilvēkus, personības, kas prata izmantot savas iespējas arī toreiz – 19. gadsimta 50. un 60. gados. Viens no maniem priekštečiem aizsūtīja savu dēlu uz Angliju, lai iepazītu linu manufaktūras un iemācītos linu aušanu. Vēlāk viņš atveda linu apstrādes tehniku uz Rīgu, tā izveidojās Baltijas linu manufaktūras sabiedrība «Ķengarags», kura tika dibināta kopā ar citām ģimenēm. Manuprāt, šeit tika ieguldīts daudz pūļu, kas radīja darba vietas un jaunas idejas Viņi toreiz domāja: "Kāpēc mums lini vienmēr jāsūta, jāeksportē uz Lielbritāniju, kāpēc gan mēs paši nevaram tos apstrādāt?" Tā ir lieta, ko es labprāt arī godinātu, jo tieši uz šī pamata bija iespējami vēlākie mana vectēva ekonomiskie un arī mākslinieciskie panākumi. Tātad manā ģimenē bija ne tikai mākslinieciskā puse, bet arī tirgotāju pārstāvniecība, kura arī ir godpilna un godināma. Tāda ir mana personiskā pieeja visā šajā lietā.

***

10. septembrī Jaunmoku pilī 16.00 tiks atklāta V. Bokslafa 150.-jublejai veltīta ceļojošā ekspozīcija. To veidojusi māksliniece Inga Brīniņa, un tās izveidi atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds. Pēc Jaunmokām izstāde dosies arī uz V. Bokslafa projektētajiem objektiem Rīgā un Mālpilī.