Ceturtdien, 6. janvārī, Tukuma Mākslas muzejā tika atklāta izstāde, kurā apskatāmās gleznas nonākušas tā krājumā dažādos laikos. Tās "pārstāv" muzeja veidošanas sākotni jeb Āriņa laiku no 1936. gada, ārsta Krišjāņa Katlapa savākto un 1949. gadā iegūto "Irlavas kolekciju", Augustes Kapmanes laiku no 1953. līdz 1962. gadam un periodu līdz pat mūsdienām.
Muzeja draugiem izstāde bija sengaidīta tikšanās ar zināmiem mākslas darbiem, savukārt kolekcijas jaunatklājējiem – pavedinošs ieskats bagātajā muzejā krājumā. Starp citu, katrs varēja ieskatīties arī krājuma glabātavā un pārliecināties, ka izstādes kuratorei Maijai Matīsai, sakot, ka telpu trūkuma dēļ izlikta vien neliela daļa no 75 gadu laikā sakrātajiem mākslas darbiem, bijusi taisnība. Tomēr rasta iespēja parādīt gan pašus pirmos krājuma darbus un tos, kas bija nolemti iznīcināšanai, gan divas iepriekš neeksponētas Jaņa Rozentāla gleznas.
Tas viss kopā pilnā mērā ļauj apzināties to misijas apziņu un tālredzību, ar kādu muzeja dibinātājs Leonīds Āriņš īstenoja sapni par gleznu kolekcijas izveidošanu Tukumā. Kā viņš pats rakstīja: "Tukuma galerija – paaudzes atbalss – sākums nemirstīgai gadsimtu lietai. Sapnis." Kā teica muzeja direktore Agrita Ozola – šis uzdevums nekad nav aizmirsts – ne kara, ne citos laikos, kad muzeja vadītājiem bija izdevies kolekciju papildināt ar izciliem darbiem, kuru dēļ Tukuma muzeja kolekcija kļuva tik īpaša. Kā teica kolekcijas "pirmsākumu" zālē sastaptais mākslinieks Alberts Pauliņš, kurš par izstādes skaistāko darbu uzskata Voldemāra Tones gleznoto «Annu», savulaik mākslinieku aprindās runāts, ka tikai tāpēc vien, ka Tukuma kolekcijā ir šī Tones glezna, Tukumu var saukt par pilsētu, nevis ciemu…
Iespējams, tāds arī šīs izstādes izdevums – saprotot pagātni, domāt par nākotni un par to pamatu, kas tās vārdā jārada šodien.
