Kad gads lieliem soļiem tuvojas noslēgumam, liekas, ka laiks skrien arvien ātrāk un ātrāk, tāpēc – gribi negribi – jālūko pēc kāda pieturpunkta, atsaites, bremzes, lai steigā nepaskrietu garām tam, kas ir patiešām svarīgs – Ziemassvētkiem. Par to, kā meklēt šo mieru un kā apstāties, runājām ar Tukuma evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Mārci Zeifertu. Vienlaikus nedaudz atskatījāmies uz tiem 15 gadiem, kopš viņš kalpo Tukuma draudzē, kā arī lūdzām viņa viedokli par šī brīža norisēm Latvijas politikā.
Katrs dzīves posms ir nozīmīgs
– Ja būtu jāatskatās pagātnē, kāds bijis šis gads un kāds – Tukuma baznīcā pavadītais laiks?
– Man pašam šis laiks ir paskrējis kā viens mirklis. 15 gadi no vienas puses nav nekas nozīmīgs; arī es uz to neskatos kā uz kaut kādu ļoti lielu lielumu savā dzīvē, bet tajā brīdī, kad tu pats nosauc šos skaitļus, protams, ir, par ko pārdomāt. Tas ir bijis ļoti intensīvs laiks ar dažādiem kāpumiem un kritumiem.
– Vai kalpošana Tukuma baznīcā pēc Ārlavas draudzes bija izaicinājums?
– Noteikti. Bet pirms tam, kad vēl pat nestudēju teoloģiju, bet biju sajutis aicinājumu kļūt par mācītāju, kā Rīgas Lutera draudzes loceklis kalpoju Ķurbes draudzē Dundagas mežos. To turpināju darīt, arī būdams Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes students. Ķurbes draudze tika uzskatīta par misijas draudzi; to 90. gadu sākumā kādās lauku mājās dibināja Rīgas Lutera draudze, un tā bija teoloģijas studentu kalpošanas un praktizēšanās vieta. Tā gan nebija kopējai Latvijas situācijai raksturīga draudze – sākumā tajā bija ap 30 studentu, vēlāk palika tikai daži. Šobrīd, lai arī draudze savu nosaukumu ir saglabājusi, dievkalpojumi notiek Tiņģeres muižā, kas atrodas starp Ārlavu un Dundagu, jo cilvēku paliek arvien mazāk. Varu teikt, ka ar šo laiku ir saistījies kāds noslēgts dzīves posms, taču man tas nozīmēja ļoti daudz – kā jau cilvēkam, kurš uzaudzis Rīgas apstākļos – tā bija pirmā vieta, kuru ārpus Rīgas dziļāk iepazinu, tie bija cilvēki, ar kuriem arvien esmu draudzīgās attiecībās.
– Sarunā pirms vairāk nekā desmit gadiem teicāt, ka jūsu sapnis ir doktorantūra.
– Neesmu pametis šo domu, bet vienmēr ir izšķiršanās starp praktisko darbību, zinātni un ģimeni. Es varu teikt, ka ģimene, mani trīs puikas šobrīd ir mans doktora grāds.
Svarīgi būt kopā ar cilvēkiem
– 15 Tukumā pavadītajos gados baznīcā ir daudz izdarīts, un, kā vienmēr esat teicis – tas viss paveikts kopā ar draudzi un ar draugiem te Latvijā un arī citās valstīs. Ir sakārtotas draudzes telpas, sakristeja, ir jauns zvans, baznīcas logi, grāmata…
– Ir grūti runāt par to, ko esi darījis, jo, kā jau teicu, šajā darbā ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Noteikti dažādos darbos varētu tikt ātrāk uz priekšu, bet esmu šo ātrumu apzināti samazinājis, jo man vienmēr ir šķitis svarīgi iet kopā ar cilvēkiem un darīt darbus kopā – varbūt ne vienmēr tas tā ir izskatījies, bet tā tas ir. Šogad, kad sapratām, ka lielie projekti nemaz tā nedodas rokās, paši nokrāsojām grīdu, sienas un šos darbus turpināsim. Bet, ja atskatāmies uz to, kas darīts, jāsaka, ka daudzas lietas tiešām paveiktas kopā, piemēram, zvanam naudu saziedoja daudzi tukumnieki, un tas bija liels pacēluma brīdis, savukārt draudzes nams bija pirmā vieta, kuru pilnībā pārveidojām ar zviedru un vietējo ziedotāju atbalstu. Tas sakrita ar krīzes laiku, kad aicināju celtniekus palīgā darbos. Atceros, kad taisījām virtuvi, cilvēki prasīja: “Mācītāj, vai jūs tur kotletes cepsiet?!” Bet, kā tagad redzam, tur lieliski darbojas zupas virtuve.
– Nākamajā gadā arī zupas virtuvei būs desmit gadu.
– Jā, tas ir ilgs laiks un cilvēki uzticīgi šai lietai kalpo. Jāsaka paldies «Dekšņiem» un Lestenes maiznīcai, kas šim projektam noticēja un mūs nesavtīgi atbalsta. Mēs redzam, ka nedaudz šī vajadzība pēc zupas iet mazumā, taču gribētos sagaidīt tādu brīdi, kad tā vairs nebūs vajadzīga.
– Noteikti ir darbi, kas vēl baznīcā būtu darāmi?
– Daudz, bet darīsim visu pamazām. Lai atvaino tukumnieki, vienā torņa pusē ciparnīca atkal nerāda pareizi – gatavojam tāmi, lai varētu pulksteni remontēt. Arī tornī nepieciešams remonts, līdz ar to darba pietiek.
– Un kādas ir iespējas piesaistīt valsts finansējumu, kas paredzēts sakrālajam mantojumam?
– Diemžēl mēs neesam šajā sarakstā, kurā ir aptuveni 30 draudzes. Tajā ir baznīcas, kurās ir ekstremāli apstākļi, un mums arvien kādu dažu punktu pietrūkst, lai arī mūs tajā sarakstā iekļautu. Vienīgi caur laikrakstu varu uzrunāt ikvienu interesentu un aicināt iegādāties baznīcas grāmatu «Ar ticību, cerību, mīlestību cauri gadu simtiem. Tukuma Sv. Trīsvienības evaņģēliski luteriskās baznīcas un draudzes vēsture 16.-20. gadsimtā», kas ir stāsts ne tikai par baznīcu, bet arī par Tukumu, un visa šī nauda tiks izlietota baznīcas atjaunošanai.
Ja nemainīsimies paši, arī ārējā pasaule nemainīsies
– Kad 28. septembrī Tukuma bibliotēkā bija saruna par kultūru, Latvijas simtgadi, tostarp brīvās Latvijas veidošanos 1918. gadā, teicāt, ka šajā laikā politiķi nespētu uzrakstīt Satversmi, jo nevarētu par to vienoties. Tas bija dažas dienas pirms vēlēšanām…
– Tā teicu gan – jā. Redziet, mums laikam ir padzisis no atmiņas, ka toreiz – 1918. gadā – jebkurā ģimenē bija kāds, kas bija par Latvijas valsti cīnījies un kritis; valsts tika būvēta no nulles, un katrs jutās tajā iesaistīts, jo bija liela motivācija visu mainīt. Tagad mēs esam citādāki – mēs aizmirstam; aizmirstam notikumus pat pirms 20 gadiem; esam diezgan egoistiski un katrs domājam par sevi. Līdz ar to mūsos nav to pareizo vērtību, bet, kamēr cilvēkā pašā pārmaiņas nebūs notikušas, tikmēr arī ārējā pasaule nemainīsies.
– Bet vēl tagad politiķi nav vienojušies par valdību…
– Man liekas, ka tā turpināt vairs nevar, ka ir vajadzīgs kāds spēriens, lai mēs sāktu domāt par to, kas ar mums notiek. Par atbildību. Man liekas, ka viena no lielākajām problēmām ir korupcija – tas, kas šobrīd visapkārt notiek – Daugavpilī, Rīgā, Jūrmalā. Mums ir gatavība uzbūvēt valsti, bet galvenais bremzējošais faktors ir kāds pīrāgs, kuru katrs cenšas sadalīt pa savam, un diemžēl tas arī izraisa visu to nestabilitāti šobrīd. Mēs varētu būt stipri, attīstīti un uz izaugsmi vērsti, ja vien mums būtu pareizās prioritātes. Lai arī mēs esam mazi, mums tam ir visi līdzekļi; mēs strādājam, ieguldām inovatīvās lietās, mēs augam. Ja arī ir kādi apdraudējumi, mēs ar tiem tiekam galā. Bet, tāpat kā daudzās jomās, kā arī reliģijā, cilvēks mācās tikai no sāpēm, ciešanām, kritieniem un pieredzes. Iespējams, šis laiks ir jāizmanto kā iespēja, jo, kā jau minēju, mums ir visas iespējas augt un attīstīties, tikai vajadzīga labā griba un iekšējā vērtību atskaites sistēma. Tātad – no rītdienas viss ir iespējams; jau tagad viss ir iespējams!
– Domājat, ka nebūs jaunu vēlēšanu?
– Es baidos kaut ko tādu komentēt, jo mums par visām šīm norisēm ir ļoti ierobežota informācija; mēs nezinām, kas patiesībā notiek; varam tikai vērot kaut kādas atskaņas no tā, kas politiskajā telpā norisinās. Bet tas, kas iznāk priekšplānā, apstiprina sliktākās nojautas. Tomēr mums atliek paļauties, ka tie, kam ir doti šie uzdevumi, tos arī pildīs.
Vēl laiks pārdomu klusumam…
– Mēs esam Ziemassvētku gaidīšanas ceļā. Ko teiksiet šī ceļa sākumā?
– Šobrīd mēs vēl gaidām Adventa pēdējo svētdienu – šis ir gavēņa laiks, kad mēs vadām laiku klusumā un pārdomās. Tāpēc nevajadzētu skriet ratiem pa priekšu, jo, kad tā aizskrienam, nereti esam samulsuši par to, ko redzam. Gaidītā miera vietā cilvēks redz kņadu, burzmu, daudzus pasākumus, no kuriem ir noguris vēl pirms tā īpašā brīža, par ko tik ļoti domājis. Turklāt viņam nav bijis laika iekšēji sagatavoties, bet tieši tas ir svarīgi – likt troksnim noklust, daudzko ap sevi “izslēgt”, lai būtu laiks pabūt mierā.
Es visiem novēlu gatavoties svētkiem garīgi, lai tad, kad Ziemassvētki pienāks, būtu prieks tos svinēt. Novēlu veltīt vairāk laika vienam ar otru, nesteidzīgām sarunām, vairāk laikā pavadīt garīgās pārdomās ar Dieva vārdu, sprediķi, lūgšanām. Un, galvenais, negaidīt, ka tevi apdāvinās, bet pašam apdāvināt tos cilvēkus, kas gaida, un, ticiet, tādu cilvēku, kas gaida, ir ļoti daudz. Ir daudz smagos apstākļos dzīvojošu vecu cilvēku, kam vajadzīga palīdzīga roka – to aicinu pamanīt un šiem cilvēkiem palīdzēt. Un ne tikai tagad, Ziemassvētku laikā…
