Šīgada Tukuma pilsētas svētkos, kuros neiztrūkstoši tiks meklēts Tukuma smukums, vienlaikus atzīmēs 100 gadus, kopš Tukumā izveidots piena pārstrādes uzņēmums. 1913. gadā tapis Tukuma Mālukrogā, tas jau veselu gadsimtu devis darbu daudziem tukumniekiem un cilvēkiem, kas saistībā ar šo uzņēmumu par tādiem kļuvuši. Viņu vidū ir tā ilggadējais vadītājs Jānis Pļavāns. Viņa “kontā” ir gadsimta ceturksnis uzņēmuma vadībā un 50 gadi – piensaimniecībā. Un pēc mēneša – vēl arī apaļa jubileja, par kuru viņš smaidot saka – pilngadība.
“Man bija 20 gadu, kad mūs, kādu puskursu, pēc Vissavienības gaļas un piena rūpniecības Rīgas tehnikuma beigšanas aizsūtīja uz Krieviju. Tas nebija kā uz Sibīriju, bet norīkojums ar sarkanu svītru pāri bija. Negribēju braukt, bet tēvs teica, ka var aizsūtīt ar varu; Staļins vēl bija dzīvs un bailes vēl bija lielas. Neskatoties uz švakajām valodas zināšanām, mums sadeva augstus amatus. Sākumā mani norīkoja par Sverdlovskas apgabala maslosirtresta galveno tehnologu, atteicos; tad pārcēla uz Smoļensku – tuvāk Latvijai, tai pašā amatā, atteicos, jo kāds es vadītājs… Vienojāmies, ka strādāšu rajona pienotavā par tehnologu.
– Kā jūs uzņēma?
– Mani uzņēma labi. Atceros: ienācu ar čemodānu pienotavā un – meistars uzreiz aicināja uz kafejnīcu, pasūtīja divas milzīgas (tējas) glāzes ar alkoholu, alu un kaut ko ēdamu; pateica: “За дружбу” un izdzēra sausu. Es tikmēr nodomāju, ka viņiem nav karafes, tāpēc lej lielās glāzēs, bet atnesīs mazākas, vēlāk sapratu, ka mazāku nav. Trijos piegājienos ar glāzi tiku galā, biju jauns, stiprs, jo to gan zināju, ka pirmais tosts jāizdzer. Vēlāk redzēju arī lielākus eksperimentus, jo vietējie dzēra daudz. Valodu pamazām iemācījos – man bija līdzi divas vārdnīcas, milzīgi biezas, un pirmo izlasīju Oblomovu (Ivans Gončarovs «Oblomovs». – Red.), jo tanī momentā citas nebija. Jāsaka tikai, ka ilgas pēc mājām bija šausmīgas, latviešu valodu nedzirdēju, Latvijas radio nevarēja uzņemt; ja kādreiz skanēja kāda tautas dziesma, dikti klausījos.
