"Laiks savu gaitu iet. Uz priekšu vien. Dzīvot var, ja nepalaižas slinkumā, bet draudzības, kā senāk, vairs nav," teic slampeniece Jevgeņija Berņa.
Lai kauli neierūsē
Mēs tikāmies gada sākumā – sala dienās. Kundze sūkstījās par ledū kaltajām ielām miestā. Nevarot ar divriteni apkārt dīķim apbraukt. Ja nebūtu ledus, viņa līdz Tukumam mierīgi varētu aizbraukt, bet kundze uz pilsētu brauc vienīgi svētdienās un arī ne katru. Uz baznīcu. Palēnām, jo Dievnamā nevar šā tā aizelsusies ieiet. Jāgatavojas palēnām, vismaz dienu iepriekš.
Lokus ar vellapēdu brauc, lai allaž sāpošā mugura pavisam neierūsē un pavasarī atkal var "likties iekšā" piecos ģimenes dārzos. Nē, piedodiet, no diviem attālajiem Berņas kundze nu jau atteikusies. Tie trīs ir tepat, uz vietas. Ne jau pie mājās, bet pāris simtus metru, kilometra attālumā. Dārziņos viņa rušinās no agra pavasara līdz rudenim, kad zemīte ar lāpstu apvērsta. Tā vajag. Katrs kārtīgs zemnieks tīrumu rudenī apar.
Un, kad atnāk pirmās sala dienas, kundze liek lāpstu un kapļus atpūtā. Un ada zeķes. Ada un lūdz Dieviņu, lai tas uztur Slampē tādu ceļu, pa kuru var droši ar vellapēdu braukt.
Vasarā dārziņos izaudzētais – ogas, dārzeņi, pārējais zaļais, saldais – ir tirgū pārdots. Sakrātā naudiņa samaksāta par apkuri, ūdeni, podu – par visu gadu. Pensija paliek ēšanai un zālēm.
"Kā dzīvojam? Dzīve iet uz priekšu, bet bikses krīt uz leju," smejas J. Berņa. "Viss kļūst dārgs. Bet – nav vērts sūkstīties. Kamēr dzīvo, – jākustas. Kaut kas jādara. Sāp, sāp mugura. Kas viņu izārstēs 81 gadā?! Apgriezt ciparus otrādi – ja būtu 18…"
Mākoņkalnā
Ja tā notiktu, tad kundze tāpat kā sendienās Mākoņkalna virsotnē skriešus uzjoņotu. Ne vienreiz vien. Un – svinētu savus 18. "Esi bijis Mākoņkalnā?" vaicā latgaliešu meitene no Ļipuškiem, Liepinas, viss viens – no Mākoņkalna.
"Ir gadījies. Pēdējo reizi pirms 10 gadiem. Kalns bija kokiem apaudzis. Vien uz Rāznas ezeru izcirsta stiga, bet tā arī auga ciet."
"Mākoņkalns man bija vaļā uz visām četrām debespusēm. Ar automašīnām braucām līdz pašai virsotnei. Lūk, bija mašīnas un mēs paši arī – jauni, skaisti, mīlestības piepildīti. Tur, augšā, varēja sadzirdēt mākoņus. Guboti, pikoti virs kalna piestāja un tad aiznesa mūs pašus pasaulē plašajā, kur vien vēlējāmies, bet es paliku turpat uz vietas," noplāta rokas J. Berņas kundze un stāsta: "Mani ielika par Ļipušku, vēlāk – Mākoņkalna ciema priekšnieci. Partijā, protams, biju. Priekšsēdētājs nemaz nevarēja būt bezpartejisks. Sāku strādāt par sekretāri. Tad vēl nevajadzēja partijā stāties. Vecāki zemnieki. Tētis jauns nomira. Kurai jaunai meitenītei negribas būt ievērotai?! Ciema padomes sekretāre. Tak jau visu ievērota. Puišu iecerēta."
"Vai šodien citādi? Vēders uz iekšu, krūtis uz āru, un – uz priekšu! Dievu gan ne reizes novārtā neesmu atstājusi. Gājām, braucām lūgties, bērnus kristījām Andrupenes baznīcā. Uz Aglonu kājām gājām. Jaunajā – šodienas Aglonā -neesmu bijusi. Kolhozu priekšnieki, partijas sekretāri uz Aglonu gāja. Latgalieši allaž bijuši labi cilvēki. Vot, kuram atslaucās gotiņa, otram – ciet. Aiznesa pienu. Cūku nokāvām. Kaimiņam – gaļu. Kaimiņš tāpat. Pirti kurināja vienu sestdienu viens, otru – otrs kaimiņš. Sanāca kopā pasērst – ko sēsim, kā dzīvosim. Viens no kaimiņiem bija krievs. Ja pulciņā krievs – visi runāja krieviski. Tā no laika gala pieņemts un tāpat arī tepat, Slampē. Vai vainīgi krievi, ka neļāvām viņiem ielauzties mūsu mēlē?!" spriež Berņas kundze.
"Latgalē gavēnis bija svēta lieta. Gavēņa laikā ne balles, ne večerinkas. Ļipuškos dzīvoja piecas vai sešas vecticībnieku ģimenes. Atnāca pie manis, lūdza: "Dočeņka, atļauj mums klubā pulcēties. Tu var Dievu nelūgt. Mēs par tevi palūgsimies." Bērēs, kapusvētkos kopā ar pionieriem runāju. Dieva vārdu, kur vajadzēja, pēc pašas ieskatiem pieliku," atceras J. Berņa.
Tā sanāca
Uz dzīvi Slampē kundze pārcēlās 1970. gadā. Ar diviem čemodāniem un bērniem pie rokas. Kundze par to daudz nevēlas runāt. Tā sanāca. Dzīvē visādi notiek, un dzīve nav rožu lauks. Šai pusē dzīvoja draudzene, un sovhozs «Zemgale» tolaik bija uz viļņa.
"Labs darbs, izpeļņa. Mākoņkalnā no darba aizgāju. No partijas tik lēti nevarēja aiziet. Slampē bija jāstājas uzskaitē. Uz sapulcēm – svēta lieta. Darbā pats Batņa pieņēma. Šādus tādus darbiņus pastrādāju, tad 12 gadu par slaucēju «Vairogu» kūtī. 50 govis viena slaucu. Arī ar rokām, kad aparāti sabojājās. Fermā ne naktssarga, ne telefona. Ja kāda gotiņa sasirga, nācās kājām nakts melnumā iet uz Slampi. Meklēt vetārstu Olitu Vējāni, Haraldu Mozgiru," atceras kundze.
Vēl šodien slampenieki itin labi atceras, ka «Vairogos» bijusi tīrība, kārtība kā kultūras pilī. Tik tīrs, ka apavi jāatstāj ārpusē un kūtī zeķēs jāiet.
Padomju valdība un partija Berņas kundzei piešķīrusi visaugstāko – Ļeņina ordeni, esot vēl pulks visādu ordeņu, medaļu, bet tos neskaita. Par Ļeņina ordeni viņai arī bišķīt kauns bijis. Viņa taču neko īpašu – strādājusi, kā pienākas, un citādi viņa nemaz neprotot. Svinīgajos pasākumos, konferencēs ordenis bijis jānēsā. Kārtība ir kārtība, un tā allaž jāievēro. Toreiz biedres Berņas bilde ne vienreiz vien bijusi saimniecības Goda plāksnē, bet nu viss ir aizmirsts.
Par kādu naudu cēla Slampi? Kultūras pili, skolu, daudzstāvu mājas? Uz darbinieku – tādu kā J. Berņas – pleciem, kāsī saliektām, sāpošām mugurām. Šodien godā tiek celti tie, kas nedēļu Rīgā pie ugunskuriem pastāvēja, bet melnā darba darītājus sliktajos nebrīves gados piemirsuši. Vēl šad tad latvietis latvietim baksta ar pirkstu: partijnieks, izcilnieks, nepareizajai partijai kalpojis. Ir mums arī pareizie un nepareizi karā kritušu karavīri…
Zeķes, kas silda
Latgaliešu sievas mīlestības dus zem zemes. Dzīvē visādi notiek. Daudz smaguma pārdzīvots. Tik daudz, ka grūti saprast, kā cilvēks to spēj panest, bet jāvar, kamēr vēl dzīvs. Tagad Berņas kundzes lielākais atbalsts ir vedekla Nadežda Niedriņa.
***
Ledus aizgājis no ielām. Var ar vellapēdu lokus divus, trīs izbraukt. Svētdienā aizstaigāt līdz lielceļam un aizbraukt uz Tukuma baznīcu. Pa vidu darbiņiem zeķu pāri uzadīt.
Paldies, kundze, par zeķu pāri, kuru uzdāvinājāt. Silda. Līdzko kājās, tā domas par Mākoņkalnu atkal klāt. Kā tur, augšā, un visapkārt?
