Izsūtīšana no dzimtas likteņa nav izdzēšama

Piektdienas pēcpusdienā Tukuma bibliotēka aicināja uz atmiņu pēcpusdienu – tikšanos ar grāmatas «Sibīrijas bērni» sastādītāju, režisori Dzintru Geku un filmas «… un Igarka, cerība un Taurenis» galveno varoni Nadeždu Āriņš.

670 stāsti un likteņi

Grāmatā «Sibīrijas bērni», kas divos apjomīgos sējumos tika izdota 2007. gadā, apkopoti 670 dzīvesstāsti. Tos Dz. Gekai un Aivaram Lubānietim laikā no 2000. gada līdz 2007. gadam izstāstījuši 1941. gadā represijās uz Sibīriju izvestie bērni. "Kad to visu 1999. gadā uzsāku, nezināju, ar ko šis darbs beigsies un ka paies gari gadi, līdz būs kāds rezultāts. Pašos pirmsākumos sākām Sibīrijas bērnus meklēt pēc arhīvu datiem. Atradām divus trīs cilvēkus… Praktiski neko. Bet tad 2000. gadā mani intervēja laikraksts «Diena» un, izmantojot iespēju, aicināju cilvēkus atsaukties. Divās nedēļās pieteicās aptuveni 200 cilvēku, kas vēlējās izstāstīt savus stāstus. Un mēs kopā ar operatoru A. Lubānieti braucām, filmējām un intervējām. Kad veidoju dokumentālās filmas «Sibīrijas dienasgrāmatas, «Sveiciens no Sibīrijas» par tiem, kas Sibīrijā palikuši, doma par grāmatu likās nerealizējams sapnis. Bet, ja kaut ko ļoti, ļoti gribi, tas izdodas. Tas bija milzīgs darbs, par kuru ir liels gandarījums. Un, ja to nevajag tagad, tad, domāju, to noteikti vajadzēs rīt, jo mēs vai nākamās paaudzēs gribēsim zināt, kas īsti notika un kāpēc notika."

Lai pēdas paliek!

Režisore stāstīja, ka piecas reizes būts Sibīrijā. Ceļā mērots tūkstošiem kilometru Krasnojarskas, Tomskas, Jeņisejskas un citos apgabalos, lai sameklētu tur palikušos latviešus: "Sākumā mums šķita, ka neatradīsim nevienu, jo vietējās administrācijas parasti teica, ka neviena vairs nav – nav bijuši, aizbraukuši, nomiruši. Tad gājām uz tirgu, runājām ar veciem cilvēkiem, gājām uz kapsētām. Uzzinājām uzvārdus, atradām vienu, otru, tad pateica, kur atrodami citi – 20 līdz 50 kilometrus tālāk… Tā Igarkā, mūžīgā sasaluma zemē, atradām arī firmas galveno varoni, Nadeždas Āriņš tuvu draugu Anatoliju Taureni, kura ģimene arī tika izsūtīta un kuru 2006. gadā no mums veiksmīgi noslēpa Igarkas administrācija. 2007. gadā uz turieni braucām vēlreiz kopā ar Nadeždu, nevienam neko neteicām un … tapa filma «… un Igarka, cerība un Taurenis». Par Anatoliju, nometņu drupām, par sapņiem un nepiepildītām cerībām.

Man vienmēr un visvairāk sirds sāpējusi par tiem, kas tur palikuši. Tiem, kas atgriezās dzimtenē, tomēr bija vieglāk – viņi bija starp savējiem. Bet daudziem tur palikušajiem ir ļoti smagi. Daudzi no šiem bērniem pirmoreiz tika izvesti 1941. gadā kopā ar vecākiem, tad 1946. gadā, kad uz Latviju atsūtīja atpakaļ 1500 bērnu, viņi atgriezās, bet 1949. gadā viņus izsūtīja vēlreiz… Tieši viņu vidū ir daudzi palikušie, kas visu savu mūžu pēc pensijas saņemšanas atgriezties. Bet – pēc tam, kad Latvija kļuva neatkarīga, vajadzēja milzu spēku, uzņēmību, lai to izdarītu. Daudziem tas vairs nebija iespējams.

Ja man vaicā, kāpēc es daru šo darbu, kāpēc filmēju Sibīriju, tad varu teikt, ka apstāties vairs nav tik vienkārši – deportācijas nebeidzās vienā dienā, tās turpinās vairākās paaudzēs. Paliek sāpes un atmiņas, un, pat ja šie cilvēki nevienam neko nav stāstījuši, pēcnācēji to nes tālāk.

Cerība

Nadežda Āriņš stāstīja, ka viņas mamma Laima izsūtīta 1941. gadā, viņai toreiz bijis 21 gads, vecmammai – 58, vectēvam – par desmit vairāk: "Man stāstīja, ka toreiz vecmamma teikusi, kaut tikai nevestu tālāk par Arhangeļsku! Bet aizveda daudz tālāk – Igarka atrodas aiz Polārā loka. Tas ir Dieva aizmirsts nostūris. Pilsēta, kas radās, lai cilvēkus tur nogalinātu, jo no vienas vietas bija tikai nometnes. Es tur piedzimu 1949. gadā – dzīvojām barakās 50 grādu sala; reizēm bija pat mīnus 65. Mamma strādāja ļoti smagu darbu, tāpēc ilgus gadus bija ļoti slima, paralizēta, vajadzēja viņu kopt. Lai arī ilgojos pēc Latvijas, atgriezties nebija iespējams. 1988. gadā no lietuviešiem uzzināju, ka Latvijā sākušās pārmaiņas, lai gan pie mums par to neko nerunāja. Arī latviski runāt nevarēja, tad kāds allaž nosauca par fašistu vai kā savādāk. Tomēr 90. gadu sākumā saņēmos, atbraucu uz Latviju, dabūju dokumentus par rehabilitāciju, panācu, ka mani uzklausa Iekšlietu ministra vietnieks. Es ļoti gribēju atgriezties un 1994. gadā to izdarīju. Protams, mani nesaprata, izņēmums bija tie nedaudzie inteliģentie cilvēki, kas zināja mūsu dzīvesstāstu. Palikušo vidu bija labi ļaudis, manas draudzenes, ar kurām joprojām sarakstos, bet bija tādi, kas briesmīgi pazemoja, apvainoja un nemitīgi teica – ne velti jūs izveda… bet tagad esmu mājās…"

Turpinājums būs

Dz. Geka kopā ar domubiedriem iecerējusi šovasar vēlreiz doties uz Igarku un aizvest piemiņas plāksni tur bojāgājušajiem. Tāpat plānots veidot filmu par tiem latviešiem, kas uz Sibīriju tika izsūtīti no citām Krievijas vietām 1937. un 1938. gada lielās tīrīšanas laikā un kurus, Sibīrijas bērnus meklējot, viņa tur sastapusi. Arī tikšanās dalībnieki atzina, ka iesāktais darbs jāturpina, turklāt, apzinot ne vien izsūtītos cilvēkus, bet arī, piemēram, leģionārus. Tas jādara, lai nākotnē cilvēki saprastu, cik smagi latviešiem klājies pirms Otrā pasaules kara, kara gados un pēc tam.