5. jūnijā Tukuma kultūras namā atklāta dokumentāla izstāde «Prāgas pavasara un «Hartas – 77» atskaņas Latvijā, Baltijā». Tās autori ir vēsturnieks Ritvars Jansons, Latvijas valsts arhīva darbiniece Iveta Šķiņķe un mākslinieks Guntis Švītiņš. Pērn izstāde atklāta Čehijas Zinātņu akadēmijā – konferencē, kas veltīta 1968. gada notikumiem Prāgā; pēcāk pabijusi Latvijas kara muzejā un Universitātē, bet nu uzsākusi ceļu ārpus Rīgas. Ņemot vērā, ka visi teksti ir angļu valodā, Ritvars Jansons īsumā iepazīstināja ar izstādes vētījumu.
Partija pret brīvdomību
R. Jansons:
– Pamudinājumu izstādes veidošanai deva tas brīvais gars, kas Latvijā parādījās pēc Čehijas notikumiem. Kāpēc notikumi Prāgā savulaik izsauca tik lielu rezonansi? Tāpēc, ka vietējā partijas nomenklatūra ļoti baidījās, lai kaut cik brīvas idejas šurp neatplūstu. Čehijā studenti pulcējās klubos un sprieda par politiku; Prāgas televīzijā parādījās tādas diskusijas, kādas nebija redzētas gadu desmitiem. Lai tas neatveltos līdz PSRS rietumdaļai, tika rīkoti ideoloģiskie pretpasākumi. Izstādes planšetēs redzama nospiedoša partijas sapulču masa – sākot ar 1968. gada martu Latvijā tika rīkota sapulce pēc sapulces katrā rajonā (īpatnēji, ka attēlus no Tukuma neatradām). Jo dziļāk rakāmies, jo vairāk pārliecinājāmies, ka Latvijā Čehijas notikumiem bija atbalss. Pirmais, ko mēģināja Latvijā noslāpēt – teātri, kur valdīja brīvdomība, kino filmas (piemēram, «Četri balti krekli») un arī dzeju; piemēram, Vizmai Belševicai pārmeta, ka 1969. gadā sarakstītās «Piezīmes uz Livonijas hronikas malām» ir Čehoslovākijas notikumu iespaidā radītas; līdz ar to, krājums netika aizliegts, taču to nekur neizdeva.
Būtisks ir arī izstādes otrs nosaukums – «Harta-77». Tā bija Čehoslovākijas cilvēktiesību aizstāvju harta ar Vaclavu Havelu priekšgalā, kas ieguva lielu rezonansi. Pēc viņu parauga 1979. gadā apmēram 40 citādi domājoši baltieši, kas nebija apmierināti ar pastāvošo režīmu, uzrakstīja Baltijas hartu ar tiem laikiem nebijušu prasību – anulēt Ribentropa-Molotova paktu un novērst tā sekas. To momentā dabūja pāri robežām, un šī prasība aplidoja pasaules ziņu aģentūras. Balstoties uz to, tika panākts lobijs Eiropas parlamentā, un 1983. gadā Eiropas parlaments atzina, ka jānovērš Baltijas valstu okupācija. Jā, Eiropas valstis gan par to neiestājās, taču tas, ka šis jautājums tika pacelts rezolūcijas līmenī, bija liels baltiešu disidentu nopelns.
Tikai reformēt partiju – neko vairāk
Izstādē redzama dokumenta kopija, kur 1968. gada 19. augustā augstākā PSRS vadība – politbirojs – spriež par tanku ievešanu Prāgā. No šodienas viedokļa – pilnīgi antihumāns dokuments – tas ļauj pārkāpt jebkuras valsts suverenitātes robežas pēc principa – ja sociālistiskai valstij draud briesmas, tad mēs bruksim iekšā – tāda bija Brežņeva laikā pieņemtā doktrīna.
Jau pirms šī iebrukuma tika spriests par līdzīgu notikumu nepieļaušanu citās padomju republikās. Tā ir vienīgā reize, kad 1968. gadā Andropovs kā čekas priekšnieks speciāli ieradās Rīgā, lai nolasītu referātu, kurš pat partijas dokumentos nav atrodams, taču tā saturs zināms – «piegriezt skrūves» visās iespējamās vietās, lai kas līdzīgs nenotiktu Baltijā.
Taču bija cilvēki pat partijas rindās, kas protestēja pret Čehoslovākijas okupāciju. Ārsts Vilehns Tolpežņikovs Rīgas 1. slimnīcā sasauca partijas sapulci, jo viņam bija cits viedoklis šajā jautājumā; bija vairāki krievu tautības cilvēki – Vladimirs Šļusnijs un Nikolajs Akulovs, kas Ventspilī un Jelgavā savās partijas pirmorganizācijās balsoja pret; Nikolajs aizrunājās pat tiktāl, ka vajadzīga vēl viena partija – iedomājieties, ko tādu pavēstīt! Tas bija galvenais, no kā baidījās partija – viss jau sākās ar to, ka Čehijā jaunieši diskutēja par to, ka vajadzīga alternatīva partija. Runa gāja tikai par sociālisma reformēšanu – neko vairāk, taču ar to pietika, lai Latvijā un visā PSRS sāktos milzīga ideoloģiska citādi domājošo apstrāde.
Engures zvejnieki – disidenti?
Latvijas disidenti – Iļja jeb Eliass Rips, Ivans Jahimovičš un Aldis Cilinskis – ievēroja padomju savienības likumus, tāpēc viņus nevarēja notiesāt kā normālus cilvēkus. Čeka pieņēma lēmumu, ka šie cilvēki jānosūta piespiedu ārstēšanai uz psihiatrisko slimnīcu un lielākie protestētāji (tostarp arī Lidija Lasmane) tur arī pavadīja lielāku vai mazāku laiku.
Arhīvā noskaidrojām, ka pēc Čehijas notikumiem Engurē it kā zvejnieki izbraukuši ar melnām lentām jūrā. Aptaujājām vietējos cilvēkus, taču neviens neko tādu neatcerējās, taču, ja šāds fakts iegājis Samizdatā (nelegālā izdevniecībā), tad bez pamata tas nebija; jo kā citādi Maskavas disidenti varēja kaut ko zināt par Enguri?
Eliass Rips bija brīnumbērns – 15 gadu vecumā iestājās Universitātē, jau 5. kursā viņam bija nodrošināta vieta Fizikas institūtā – sociālisma laikam kolosāla karjera… Taču viņam pieder teiciens: "Kādam tas bija jāpasaka." Nevar būt tā, ka visi klusē, un tāpēc viņš pie Bŗīvības pieminekļa aizdedzinājās. Tūlīt gan liesmas noslāpēja militārās flotes jūrnieki, kas gāja garām, bet informācija par šādu gadījumu aizgāja pa visu pasauli. Ļoti jocīgs dokuments ir čekas pratināšanas paraugs rokrakstu salīdzināšanai, taču, lai nebūtu jāatkārto vārdi "Es protestēju pret Čehoslovākijas okupācju!", Iļjam Ripam bija jāraksta, ka viņš protestē pret hitleriešu okupāciju. Jāpiebilst, ka Čehijas totalitārisma institūts uzaicināja Ripu uz Prāgu (šobrīd viņš ir atzīts zinātnieks Izraēlā), kur viņš uzstājās ar vairākām lekcijām un sniedza intervijas, tostarp Latvijas vēstniecībā.
Nav brīvības – nav normālas ekonomikas
Agrāk nezinājām, ka 1972. gadā bija liela demonstrācija Kauņā un viens students pašaizdedzinājās. Protams, informācija tika slāpēta un apgalvots, ka tas bijis vienkārši huligānisms. Jaunieši prasīja brīvību Lietuvai, un organizatorus, protams, notiesāja.
Igauņi bija viltīgāki – Studentu dienā, kad jānes plakāti, viņi līdzās nesa plakātus, kas kopā ieguva citu nozīmi. Piemēram, «Komunisma rēgs klīst pa Eiropu» (citāts no K. Marksa) un līdzās Jūliusa Fuči teksts «Cilvēki esiet modri!», vai plakāts, kur padomju tanks sabrauc čehu «Jawu» (tolaik populāru motociklu); protams, tam sekoja izmeklēšana partijas komitejā.
Latvijā 1968. gada novembrī notika svecīšu likšana pie Čakstes pieminekļa – latvieši izvēlējās kluso un nevardarbīgo protesta formu. Tolaik vispār, tiklīdz kāds pieminēja Čehoslovākiju, sekoja krimināllieta. Cēsu jaunieši, kas izplatīja lapiņas par vārda brīvību un pat it kā gatavoja bruņotu sacelšanos saņēma nopietnu – 8 līdz 10 gadus ilgu – cietumsodu.
Jāsaka tā – lai kādi laiki, taču bez cilvēktiesībām un demokrātijas krīzi nav iespējams pārdzīvot; tieši šo principu pārkāpšana sagrauj ekonomiku, un zīmīgi – jo lielāks totalitārisms, jo lielāka vēlme visu kontrolēt.
