Kad kārtējo reizi un arvien biežāk jāiet garām tukšām telpām, kurās reiz bija tik ērti iekārtojušies veikaliņi, dažnedažādi uzņēmumi – kļūst mazliet neomulīgi. It kā jau negribas pakļauties vispārīgajam viedoklim, ka Latvijā krīze, kas nu te iekārtojusies uz palikšanu, bet pārliecināt sevi – ko tur liegties – reizēm ir ļoti grūti. Tādēļ jo dubults prieks, ja izdodas sastapt cilvēkus, kuru uzņēmībai un arī optimismam šķēršļu nav!
Ne viens vien draugs un paziņa par Andromedas Bērziņas it kā pēkšņo lēmumu uzsākt savu privātbiznesu – ir neslēpti izbrīnījies. Arī ģimenei tas esot nācis kā pārsteigums, tomēr, lai pirmais iespaids neviļ – pati jaunā uzņēmēja jau sen kā izsvērusi visus "par" un "pret"… Un nu ir realizējusi sen lolotu sapni – pievērsusies smalku lina izstrādājumu dizainam, izgatavošanai un pārdošanai. Tie ar skanīgu firmas zīmi «Naoss» jau atraduši savu vietu vienā no veikala «Divi plus» stendiem. Kāpēc lins un kāpēc tieši tagad?
Par vērtībām – īstām un pārbaudītām
A. Bērziņa:
– Kad aptuveni pirms gada nolēmu uzsākt pati savu uzņēmējdarbību, jo šī ideja jau brieda ilgi, bija jāizlemj – ko darīt. Redzot, kas pašlaik notiek apkārt – visur ir ķīmijas klātesamība un jādomā, kurp tad mēs īsti ejam – sapratu, ka jāatgriežas pie vecajām vērtībām. Un lins, kura audzēšana un eksports kādreiz Latvijā gāja plašumā, bet tagad ir nedaudz piemirsts, savu īpašību dēļ, manuprāt, ir pats pateicīgākais materiāls, lai popularizētu ekoloģisko dzīves veidu. Lina šķiedra ir antiseptiska un regulē gan baktēriju klātbūtni vidē, gan mikroorganismu esamību uz ķermeņa. Tādēļ linu valkāt un izmantot ikdienā ir veselīgi. Piemēram, lina apģērbā cilvēks nesvīst, un esot pat pētījumi, ka galdauti no šī materiāla palīdzot harmonizēt ēšanas ieradumus. Un, manuprāt, tas ir būtiski laikā, kad ikdienas ķimizācija arvien vairāk ietekmē arī cilvēka veselību, piemēram, rodas dažādas alerģijas. Tā ir viena puse.
Bet otra – tā ir vēlme saglabāt latvisko tradīciju, kad lina izstrādājumus apzinājāmies kā vērtību. Un tā ir izvēle – kaut ko darīt pašiem vai pieļaut, ka mūs apkalpo, piemēram, Ķīna. Starp citu, to tikai tagad saprotu, kāpēc agrāk, klājot mājās svētku galdu, man vienmēr bijusi iekšēja prasība, nepieciešamība izmantot galdautus, kas mantoti no vecmāmiņas. Un tagad saprotu, ka tas taču arī bija lins – pašas vecmāmiņas izšūts, tātad laikam jau šīs idejas saknes var meklēt pat vēl dziļāk!
– Jau pati minējāt, ka pašlaik šī sfēra Latvijā ir nedaudz piemirsta. Kā tad ir ar izejmateriālu jūsu ražojumiem?
– Tikko nosliecāmies par labu linam, izpētījām visu – gan ražošanu, gan analizējām konkurenci. Latvijā pašlaik ir tikai viens uzņēmums, kas pārstrādā linšķiedru – arī te audzēto, lai gan pieprasījuma dēļ, jāatzīst, viņiem nākas jau iepirkt izejmateriālu arī citviet. Kopš pagājušā gada linu praktiski Latvijā vairs neaudzē, jo daudzi izvēlējās citas lauksaimniecības sfēras, it kā ienesīgākas. Domāju, ka ir cilvēki, kas pat vairs īsti nezina, kāds izskatās lina zieds! Taču, neskatoties uz šiem apstākļiem, vēl ir pieejams Latvijas lins. Mums būtiski, lai tas netiktu ķīmiski apstrādāts un nezaudētu savas labās īpašības. Domāju, ka nākotnē, ja būs uzņēmīgi lauksaimnieki (lina audzēšanā ir jāievēro daudz priekšnoteikumu), šī sfēra atkal varētu attīstīties. Jo nav jau tā, kā reizēm iedomājas, ka ērtāk un lētāk ir iepirkt kur citur audzētu linu, nekā to izaudzēt pašu zemā. Ir nepieciešama pacietība, bet, manuprāt, ar laiku tā atmaksātos.
– Kādēļ tieši tagad nolēmāt veidot pati savu biznesu?
– Tā jau saka, ka krīzes laiks ir arī iespēju laiks, tādēļ, kad neguvu īstu piepildījumu tajā, ko jau darīju, nolēmu īstenot sen loloto sapni – kaut ko pasākt darīt pašai. Un, ja ir šis klikšķis – biznesa ideja un arī pārdomātas visas iespējas, kā to izdarīt, ir vienalga, kurā laikā sākt. Krīze pat bija tāds kā dzinējspēks un, manuprāt, šim laikam, situācijai ir pat savas pozitīvās iezīmes… Piemēram, tā ir lieliska iespēja pārbaudīt dzīvē, vai tas, ko tu dari, kādam vispār ir vajadzīgs, jo cilvēku pirkumi taču kļūst arvien pārdomātāki, nevis tiek iegādāts viss, kas pagadās pa rokai, kā tas reizēm bija iepriekš.
Uzņēmumā – kā ģimenē
– Tiešām – bail nebija?
– Patiesībā, nē, jo ar mani ir tā, ka visu iepriekš izsveru, izdomāju un tikai tad ķeros klāt. No malas varbūt reizēm šķiet, ka rīkojos impulsīvi, taču patiesībā es visu jau esmu iepriekš izplānojusi, tikai par to iepriekš nerunāju. Jā, arī vīram tas bija pārsteigums, tāpat kā citiem, kas vaicāja, kā tad es tā – krīzes laikā biznesu uzsāku? Taču doma pašai par savu uzņēmumu man jau bija tad, kad mācījos Rīgā, mākslas skolā. Toreiz nodarbojos ar ādas apstrādi un secināju, ka ar to var arī nopelnīt. Tomēr tas bija 90. gadus sākums, kad situācija nebija labvēlīga biznesa uzsākšanai, un tā nu tas palika – kā iecere, mērķis, kuru īstenot vēlāk. Strādāju lielos uzņēmumos Rīgā, vēlāk Tukumā un apguvu menedžmentu, kas pašlaik ļoti noder.
– Bet uzņēmumā jūs nestrādājat viena…
– Protams, ka neesmu viena, jo to vienkārši fiziski nav iespējam paveikt – pietrūkst diennaktī stundu. Man ļoti palīdz Sintija, kurai ir izglītība un laba pieredze šūšanas jomā, kā arī labas idejas dizaina izstrādē. Ir arī sadarbības partneri, tūlīt pat būs nepieciešama vēl viena meitene šūšanas jomā. Dažas jau ir tikko apmācītas, gaida, kad varēs sākt darbu. Mani kolēģi, paldies dievam, arī saskata to pašu mērķi, ko es, jo tas, manuprāt, uzņēmumā ir ļoti būtiski – būt kā ģimenei… Ja vispārinām – nesen televīzijas raidījumā kāds no valdības izteicās, ka arī valstij būtu beidzot jābūt kā ģimenei, kur mēs esam atbildīgi par visiem tās locekļiem, ne tikai katrs par sevi… Tā arī biznesā – ir jābūt plānošanai, jāredz, kā tas viss attīstīties. Pašlaik mūsu ražošanas apjomi, protams, ir nelieli, un tam atvēlētas telpas «Biznesa inkubatorā», par ko pašvaldībai liels paldies. Man uzdevums pašlaik ražošanas procesā ir veidot produkta dizainu, jo mēs vēlamies veidot kaut ko atšķirīgu. Tā nu es varu izpausties radoši.
Un – man ir tā pārliecība, ka cilvēki no lauku viensētām jau pēc būtības ir radoši, jo kur gan labāk gūt izpratni par krāsu gammu kā, vērojot ziedus, visu smeļoties dabā!? Arī es līdz 12 gadu vecumam dzīvoju Smiltenē un izmantoju katru iespēju pavadīt laukos. Vēl arvien man mīļākās puķes ir tās, kas zied pļavās – margrietiņas, zilie zvaniņi, neaizmirstulītes… Arī Līgo svētkos cenšamies ģimenē paši saplūkt Jāņu zāles. Bet mākslas pamatus apguvu, kā jau minēju – Rīgā, mākslas skolā, vēlāk trīs gadus arī mācījos Mākslas akadēmijā.
Pagūt visu
– Zinu, ka jums ir vēl kāda aizraušanās – volejbols.
– Tas tiešām ir mans hobijs, tādēļ pirms sešiem gadiem, kad atnācu uz Tukumu, piekritu kļūt arī par volejbola treneri meitenēm. Ar trenēšanu sāku nodarboties jau studiju gados, kad mācījos Latvijas universitātes pedagoģijas fakultātē skolvadību – pati spēlēju un mēģināju to iemācīt citiem. Volejbolu sāku spēlēt kādā ceturtajā klasē, un ir pat iznācis spēlēt profesionālā līmenī Somijā. Protams, ka arī man bija posmi, kad nevēlējos iet uz treniņiem, gribēju tam visam atmest ar roku un tieši tādēļ spēju saprast savas meitenes, kuras noteiktā vecumā ir grūtāk kam motivēt. Taču tas arī ir trenera uzdevums – motivēt, būt par piemēru bērniem. Lai to izdarītu un viss izdotos, ir jābūt zinošam, jāpēta, jāsalīdzina savs darbs ar citiem, pēc iespējas jāiedziļinās, kā arī jāvirzās uz kādu mērķi, savu ideju. Manuprāt, tā jau tam vajadzētu būt jebkurā profesijā! Un atkal nevilšus kā piemēru gribas minēt mūsdienu situāciju valstī kopumā: vai kāds no mums vēlas līdzināties kādam no valdībā sēdošajiem? Vai viņi mums ir un var būt piemērs?…
– Vai tagad, kad esat izveidojusi savu uzņēmumu, volejbolam maz pietiks laika?
– Laika jau it kā pietrūkst vienmēr, jo ir nācies atteikt, piemēram, no zēnu trenēšanas. Vienkārši fiziski to visu nav iespējams pagūt! Un tagad manā dzīvē ir tieši periods, ko sauc par pik-momentu, kad kādā noteiktā sfērā ir kāpinājums, kāda liela, darbietilpīga posma noslēgums ar tālejošām sekām. Jā, līdzīgi kā, rakstot diplomdarbu… Vienīgi, studenti jau zina – diplomdarbi reizēm top pat vienas nakts laikā, bet uzņēmumam sākt darbu ir daudz ilgstošāks process… Pieredze jau gan man bija, strādājot citos uzņēmumos, tomēr ir sfēras, kuras tieši nevaru ietekmēt, piemēram, mājas lapas – interneta veikala izveidi, jo bez IT mūsdienās, manuprāt, nav iespējams. Arī juridisko jautājumu kārtošana ir darbietilpīga. Tomēr es ceru, kad lietas sakārtoties, man arī visam citam pietiks laika. Aktīvi darboties jau esmu pieradusi, piemēram, savulaik studējot dienas nodaļā, spēju mācības apvienot ar piecām darba vietām. Katru rītu 7.00 somā saliku gan grāmatas, gan otas, gan sporta tērpu… Mājās biju tikai 23.00.
– Tad jau izklaidēm jums laika neatlika?
– Jaunībā jau var paspēt visu. Un – tieši tad ir jāizvirza mērķis un jāieliek pamati, lai to īstenotu, piemēram, jāapgūst kādas iemaņas, jāgūst zināšanas. Lai gan prioritātes var būt dažādas… Arī man bija laiks, kad karjeru it kā nedaudz atliku malā, lai būtu pēc iespējas vairāk kopā ar bērniem (divi un piecus gadus jauni puikas), lai es būtu priekš viņiem, nevis viņi priekš manis. Un arī tagad man tas ir svarīgi – nepalaist garām ko būtisku bērnu dzīvē. Tieši tādēļ es cenšos izmantot iespēju, ka varu piepildīt savu iecerēto mērķi tepat, Tukumā, kur esmu blakus bērniem.
Neapgalvošu, ka tas ir viegli, bet ne neiespējami. Turklāt visus apkārtējos – arī ģimeni, pat bērnudārza audzinātājus varu uzskatīt par saviem sadarbības partneriem, jo viņi visi taču man dod iespēju pievērsties darbam pašas uzņēmumā.
Melot nav vērts
– Cik noprotu, jūsu tikko uzsāktā biznesa attīstība ir saplānota soli pa solītim. Bet, ja nav noslēpums, kāds ir jūsu lielais mērķis?
– Pašlaik jau esam tikai sākumstadijā, taču nākotnē gribētu, lai mums būtu vidēja lieluma uzņēmums – tāds, kurš nezaudētu savu "seju", kā tas dažbrīd ir lielražotājiem. Tieši tādēļ man būtiski ir strādāt ar dizainu, lai produkts būtu ar kaut ko atšķirīgāks, personiskāks.
– Ja kāds vēlētos sekot jūsu piemēram un tieši tagad uzsākt savu biznesu, varbūt – ir kādi ieteikumu?
– Kā jau minēju, ir jābūt idejai un, ja tā ir, tad apzināti jācenšas tuvoties tās īstenošanai. Svarīga ir iedziļināšanās, izpēte, arī, protams, sākumkapitāls, lai būtu atspēriena punkts. Dziļa izpēte ir svarīga, jo tev jāspēj argumentēt un aizstāvēt savu produktu, atbildēt uz sadarbības partneru, klientu jautājumiem.
– Bet tad jau arī pašam jānotic, ka saražotais ir kaut kas īpaši labs…. Vai arī pietiek vienkārši ar prasmi pārdot?
– Es pat nezinu, vai ir iespējams ko pārdot, ja neesi pārliecināts par saražoto, jo, ja tu pievilsi klientu, kaut kā samelosi – viņš jau vairs nebūs tavs klients un, iespējams, ka cilvēks, kurš būs vīlies, to pastāstīs arī citiem. Tādēļ ir jābūt kam vairāk – īpašam mērķim, ne tikai vēlmei nopelnīt. Svarīga ir arī pieredze, lai nebaidītos no sava izvēlētā mērķa, kā arī ilggadējā prakse, strādājot citos uzņēmumos. Ir jāzina, kā tas viss darbojas. Starp citu, ja man kāda no meitenēm, ko trenēju, jautā, ko darīt pēc 12. klases beigšanas – strādāt vai mācīties? Tad pašlaik ir tā, ka, manuprāt, nav vērts mācīties tikai mācīšanās pēc. Ja nav vecāku, kas spējīgi finansiāli atbalstīt, lai tikai mācītos, tad labāk ir meklēt mācības ar mērķi un arodu un, tad, ja iespējams, meklēt iespējas piemācīties vajadzīgo klāt.
