11. septembrī Tukuma muzejs un mākslinieka Friča Zandberga ģimene aicināja uz tikšanos, lai pieminētu darbu autoru viņa 100. dzimšanas dienā un vēlreiz aicinātu aplūkot izstādi. Šajā dienā notika arī kataloga «Gleznotājs Fricis Zandbergs (1910-1972)» atvēršana. Katalogs ir apcerējums par Mākslas akadēmijas pasniedzēja Ģederta Eliasa klasi un mākslinieku likteņiem kara, pēckara un represiju laikā.
To, ka izstāde ir brīnums, atzina izstādes veidotājas – muzeja mākslas nodaļas vadītāja Maija Matīsa un māksliniece, F. Zandberga mazmeita Ingemāra Treija, jo tā izaugusi no diviem zināmajiem F. Zandberga darbiem Latvijas Mākslas muzeja un Tukuma muzeja krājumā. Nedaudz darbu bijis ģimenes īpašumā, taču izstādei būtu bijis par maz. Tomēr pa vienam vien tie atnākuši, un laimējies izveidot ļoti īpašu izstādi, kurā, kā teica mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, var satikties ar labu glezniecību: "Šajā ekspozīcijā var nolasīt cilvēka dzīves gājumu, pamatīgumu, prasmi un talantu, kā arī vērienu, kas laika un daudzu apstākļu dēļ nav tā atklājies, kā mākslinieks būtu gribējis. Man mākslā svarīgi licies, kāds ir pats cilvēks, viņa stāja savā laikā, attieksme pret ģimeni un mākslu. Un šeit to redz. Kad braucu vilcienā uz Tukumu, domāju par to, cik gan unikāls notikums ir atrastā kaste ar Zentas Mauriņas rokrakstiem un vēstulēm, kas ilgus gadus bija noglabāta zemē. Un tikpat unikāls atklājums ir F. Zandbergs latviešu mākslā šīs izstādes kontekstā. Tā norāda, ka īstas vērtības ir, tās nepazūd, tās vienalga uznāk augšā tāpat kā Gaismas pils. Tāpēc saku paldies mākslinieka ģimenei un Tukuma muzejam, kas nezaudē sapratni par mūsu īstajām vērtībām un zina, kam jāpievērš uzmanība. Un paldies visiem, ka varam ielikt šo mākslinieku atpakaļ Latvijas mākslas vēsturē, ko vēl gaida daudzi jo daudzi."
Prieku par šo izstādi un par to, ka meitai Ingemārai tas izdevies, neslēpa mākslinieka meita Ivonna Treija: "Man ir liels gandarījums, ka izdevās sameklēt tik daudz darbu, jo patiesībā to palicis ļoti maz. Redziet, kara un izsūtījuma laikā no 1942. līdz 1956. gadam visa viņa dzīve, spēka gadi bija pagalam. Kad citi mālēja, viņam tas gāja garām. Kad viņš atgriezās, bija pagājuši 14 gadi, tomēr tēvs apzinājās savu spēku un atsāka gleznot. Otra lieta, kas viņam ļoti sāpēja, ka ar viņu baidījās kontaktēties. Viņš zvanīja, aicināja ciemos, bet neviens nenāca. Baidījās. Vienīgi grafiķis Junkers (Aleksandrs Junkers. – Red.), pīpīti zobos, nāca, tam nebija bailes. Pēc atgriešanās tēvs daudz gleznoja, lai būtu, par ko eksistēt, bet visi tie darbi kaut kur aizgājuši. Pat pa Radio lūdzu piedāvāt, bet neviens neatsaucās. Kad lūdzām Kultūras fondam palīdzību, atbilde bija – ja būtu miris līdz 1940. gadam – dotu. Tagad – ne. Bet viņš taču tad vēl bija dzīvs… Es domāju, ka ar šo izstādi viņa neveiksmīgajai dzīvei tāds kā punkts pielikts, pateikts, ka tomēr viņš ir kaut kas. Savukārt viņa turpinājums ir manās meitās – māksliniecēs Lindā, Jutā un Ingemārā."
