21. novembrī savās mājās Sātos, iepretim «Tiltam uz nekurieni», keramiķis Uģis Dainis rīkoja cepļa atvēršanas svētkus, un šogad pasākumam bija īpaša piekrišana – automašīnu pilns pagalms un abas šosejas malas; ieradusies arī televīzija un žurnālisti…
Laikam nebijām pat manījuši, ka Uģis, ienācējs no Rīgas (bet dzimis cēsinieks), rajonā palicis vienīgais keramiķis, kurš vēl šādus pasākumus rīko. Varbūt tāpēc cilvēku interese aug un no vairākiem desmitiem viesu retais aizbrauca prom bez ugunī kveldēta trauka.
Kā parasts, saimnieks nosolījās, ka šis būšot pēdējais malkas ceplis, tomēr – neko citu jau nemākot darīt… Varbūt tāpēc, kad viesi bija prom, aizrunājāmies par dzīvi – tām lietām, ko pretimnācējam nestāsta.
U. Dainis:
– Šovasar gribēju vistas turēt (vistas ir foršas – ieber graudus un viss, ko viņām vajag), bet Anete (sieviņa) sākumā palaida viņas brīvā vaļā, un tad arī pa vienai aplasīja – lapsas, vanagi, klaiņojošie suņi… Vēlāk pāri palikušās aplokā jau vairs negribēja dzīvot – kā nekā bija pieradušas visur lodāt; pārlidoja pāri, un viss turpinājās pa vecam.
Darbnīcu apskatīji? Tur tagad jauns elektriskais ceplis – protams, kā jau meistaram, elektronika uz krēsla sakrāmēta, un viss notiek. Mēģinu darīt visu, ko varu – arī citiem taisu elektriskās krāsnis, ar kamīniem ņemos. Būtībā krāsnīm visas daļas jāpērk – tūkstotis vajadzīgs tikai materiāliem.
– Kāda ir sajūta – keramiku sāk novērtēt vai tomēr šī joma nīkst ārā?
– Lai cik dīvaini nebūtu, roku darbu vairāk novērtē ārzemnieki. Man jau tās bļodas lielas – vasarā atbrauca kaut kādi vācieši un, protams, šķībāko izvēlējās. Un arī tirgos, cik nācies komunicēt, viņiem ir svarīgi, lai būtu redzams, ka tas ir roku darbs; viņi ta saprot, ka fabrikā var 10 000 krūzītes dienā saštancēt…
Keramiķiem jāmainās atbilstoši pieprasījumam – jāveido gatavi kaut kādi dizaina priekšmeti; piemēram, lampas, strūklakas un tamlīdzīgi. Tas gan vairāk ārzemēs izplatīts, jo viņiem vairāk materiālu, kas virs 1300°C apdedzināmi. Tomēr domāju, ka lauku mājā vairāk māls iederas, ne porcelāns; pilsētā varbūt porcelāns, lai gan pēdējā laikā nemaz neredzu, kur to var nopirkt – visi trauki no baltas masas… Runājot par ražošanas apjomiem, pat nezinu, ko vēl varētu taisīt – aizej uz «Jysk», un tur jau viss ir – no Ķīnas savests…
– Kāpēc cepli kurināji tieši tagad? Pērn ap Ziemassvētkiem šķendējies par uzsalušo ledu…
– Nezinu, man laikam patīk ekstrēmas lietas – kamīni nez kāpēc jātaisa vietās, kur tos nevar uztaisīt, un līdzīgi ar keramiku. Gribēju šogad vēl vienu cepli uztaisīt – uz 19. novembri, taču tā tikai viena brīvdiena, tāpēc izdomāju uz šo sestdienu. Tā sanāca. Pērn bija savādāk – nebija elektriskā cepļa un vienkārši vajadzēja traukus izdedzināt. Vispār jau katru reizi saku – viss, šis būs pēdējais malkas ceplis, jo ar elektrisko krāsni savādāk – nospied pogu, un viss gatavs, tomēr tā īstā keramika ir tā, kas uguni redzējusi; katram traukam tomēr šī uguns dzīvība klāt.
– Bet kur tā smalkā atšķirība – ja traukus nesvēpē, kā pateiksi, ka nav no malkas cepļa?
– Ūū, tāpēc, ka malkas ceplī process ir neprognozējams; reizēm uguns uz glazūras kaut ko nospēlē – virsma neiznāk tik viendabīga. Jo kas ir glazūra? Principā smalki samalts stikls (tik vienkārši gan tas nav) un ar uguni un dūmiem glazūras sanāk tik dzīvas, ka, pats gribēdams, nevarētu tādas iegūt.
– Kāpēc tev bļodas vien veidojas?
– Tāpēc, ka praktiskas mantas. Es esmu bļodu meistars. Visi to zina un es jau sāku skatīties, ja kāds ko līdzīgu mēģina. Bet īstenībā nezinu – agrāk visu ko taisīju, bet kā uz Sātiem pārcēlos – bļodas vien…
– Varbūt tev ir īpašas attiecības ar zupu?
– Zupām nav nekāda vaina – pats ēdu un zinu vēl cilvēkus, kas tā dara. Bet bļodā visu ko var darīt – mīklu mīcīt, pīrāgus, kartupeļus vai kāpostiņus šķovētos ielikt; galu galā – latviešu nacionālo rasolu var ielikt… Bļoda ar ieliektu maliņu ir piemērota zirņiem – vismaz man pašam tā šķiet.
– Kā ģimenē Ziemassvētkus svinat?
– Kā jebkurš latvietis – noteikti ar kājām aizejam līdz baznīcai (līdz Sātu baznīcai 10 minūtes ko iet), tad ir dievkalpojums un vēlāk svētku vakariņas – tie ir ģimenes svētki. Agrāk nesām arī egli mājās, tomēr nešķiet īsti pareizi ka nocērt vissmukākās… Nevis tās, ko vajadzētu retināt, bet smukākās! Cik ta viņas dzīvo – līdz Jaunam gadam un viss..! Vislabāk, ja egle aug mājas priekšā – var izrotāt un paskatīties pa logu. Bērnībā mēs braucām ar slēpēm uz mežu un sakārām egles zaros ābolus – lai arī meža zvēriem kāds prieciņš tiek.
– Vai nepalūkojies – āboli ar visām aukliņām apēsti?
– Neesmu gan skatījies, kas pēc tam ar tiem āboliem notiek… Bet šeit citādi – vasarā izrādu tūristiem cepli, kad pēkšņi (man gandrīz bļoda izkrita no rokām), redzu – vista uzrāpusies ķirsī – nolauza zaru un visus ķiršus apēda! Pa vienai arī visas upenes izlasīja – plikus krūmus atstāja – čau…!
P.S. Uģis Dainis ir atvērts sadarbībai – tā šajā ceplī apdedzināti tika arī Rīgā dzīvojoša kolēģa Normunda Laņģa šamota trauki. Ja ir vēlme – ikviens var iemēģināt roku pie virpas un pats izveidot no māliem ko sirdij tīkamu. Ikviens laipni aicināts Irlavas pagasta «Upmaļos».
Māju nosaukums ir "Upmalnieki". Rakstam dodu 10 balles