Irlavas bērnunamā satiekas kādreizējie audzēkņi un darbinieki /FOTO/

Sestdien, 14. jūlijā, kad Tukums godināja rozes, Irlavas bērnu namā kopā sanāca tie, kas šeit pavadījuši bērnību, skolas gadus un daudzi – arī visu savu mūžu

ntz.lv 21.07.2018 5

Sestdien, 14. jūlijā, kad Tukums godināja rozes, Irlavas bērnu namā kopā sanāca tie, kas šeit pavadījuši bērnību, skolas gadus un daudzi – arī visu savu mūžu. Salidojuma, un runā, ka tāds Latvijā noticis pirmoreiz, idejas autori – nama direktore Sanita Auziņa un bijušie audzēkņi – sporta entuziasts Tālivaldis Krūmiņš un kinologs, vēsturnieks un kinologs, bijušais policists Jānis Pavlovskis.

Uz pasākumu bija ieradušies vairāki simti bijušo audzēkņu un darbinieku. Neiztrūkstoši svētku dalībnieki bija arī tie šī brīža bērnu nama-patversmes audzēkņi, kas namā bija palikuši arī vasarā. Visapkārt valdīja atkalredzēšanās prieks, prieks, ka tomēr ir kāda vieta, kam reiz esi bijis piederīgs, kur tevi atceras un kur vari atkal iegriezties. Daudziem no sanākušiem Irlava ir bijusi vienīgās bērnības un agrās jaunības mājas, kas vispār bijušas…

Bija arī pasākuma dalībnieki, kam atmiņas par bērnu namā pavadīto laiku, kā izrādās, nav tās, ko gribētos atcerēties vēl un vēl. Tā jau pēc salidojumu uz redakciju piezvanīja Vijas kundze un, jautāta par iespaidiem un šodienas sociālo politiku, pastāstīja: ”Laikam biju salidojumā vecākā, tāpēc nevienu no sava laika cilvēkiem nesatiku… Neslēpšu, man laiks bērnu namā bija ļaunākais mūžā. Es tajā nonācu, jau būdama liela meitene. Biju nākusi no mājām, biju redzējusi citu dzīvi, tāpēc raudāju dienām… Nē, mani te neviens nespīdzināja, badā gluži nemērdēja, bet tā bija dzīve iestādē! Ie-stā-dē! Viss pēc reglamenta, ko nedrīkstēja neievērot!… Tās nebija mājas! Bet es saprotu, tas bija pēckara laiks, iespējams, bērnu nami pat izglāba daudzu dzīvības. Bērnu namā un Irlavas skolā man bija brīnišķīgi skolotāji, kas ļoti daudz iemācīja. Bet šodien… Nē, manuprāt, miera apstākļos ir jāmeklē citas iespējas, kā palīdzēt nelaimē nonākušu ģimeņu un bez vecāku apgādības palikušiem bērniem.”

Bet, atgriežoties pie pasākuma, tajā bija daudz prieka un daudz, daudz atmiņu, kas mijās ar šī brīža audzēkņu priekšnesumiem un noslēdzās ar bijušā nama direktora Anda Švāna un tagadējās skolotājas Agritas Aleksejēnokas spēlēto balli, kā arī ar apņemšanos – šādi salidojumi jārīko biežāk un – regulāri!

Vairāk lasiet piektdienas, 20. jūlija, laikraksta numurā ŠEIT

Komentāri

Izlasot rakstu NTZ man tikai žēl to bērnu, kuriem jau tā ir bijis grūti, nav bijušas savas mājas, vecāku, ģimenes, un pret kuriem liktenis ir bijis īpaši nežēlīgs, un kuru priekšā vecās, bijušās učilkas tagad sev bārsta pelnus uz galvas un atklāti pasaka, cik viņas pret bāreņiem ir bijušas ļaunas, neiecietīgas, varmācīgas… ja viņas toreiz ir bijušas sliktas, kas tad viņām pēkšņi lika ” mainīties ” – varbūt žurnālistu klātbūtne… neticu šai ” grēku nožēlošanai “… bet ne man viņas tiesāt. Jo tā jau daudzās skolās PSRS laikā bija – učenes gan rokas palaida – sišana bija parasta prakse, gan uz bērniem savas dusmas izgāza, bet tagad, salidojumos, bāžas virsū ar savu ” mīlestību “… da lai tās varmākas, par katriem grēka darbiem, nelabais caur deviņiem elles lokiem izrauj!!!

Atbildēt

Bruni, piekrītu Tev. Padomju laikos laukos, bieži vien, skolotājs nebija inteliģences pārstāvis. Vismaz spriežu par to pēc savas skolas. Skolotājs bieži vien bija visatļautības un ļaunuma iemiesojums, jo neko labu savā dzīvē nebija redzējis. Mums klasē viena skolotāja regulāri demonstrēja savu spēku aiz matiem bērnus ceļot gaisā. Sita ar tādu metru garu koka lineālu. Lamāja rupjiem vārdiem. Un beigās viņa sajuka prātā. Ļaunums, kas bija viņā, nespēja tikt laukā. Bet direktore viņai neko nevarēja pateikt, jo viņai pašai bija savas problēmas – mājās vīrs dzērājs. Un arī daudzām citām skolotājām tā pati liga – vīri dzērāji, tad nu viņas nāca uz skolu lai uz bērniem savas dusmas izgāztu par visu – par neizdevušos dzīvi, par to ka vīri – dzērāji viņas nespēja apmierināt, par klačām kuras bija ciemā utt. Un Irlavā droši vien bija tas pats. Bāreņus padomju laikā neviens neaizstāvēja, tieši pretēji, no raksta ir redzams ka par viņiem ņirgājās, bāreņi nesaņēma mīlestību, bāreņiem bija ļoti grūti. Žēl, ļoti žēl.

Atbildēt

Es par savu bērnību un savu skoliņu – Lestenes astoņgadīgo skoliņu – varu teikt tikai un vienīgi vislabākos vārdus!!!
Vislabākie skolotāji un darbinieki!!!
Tā kā dzīvojām patālu no skoliņas, tad ziemas mēnešos ar māsiņām un kaimiņu draudzenītēm dzīvojām internātā, par kuru arī varu teikt tikai vislabākos vārdus!!!
Daudzi jaukie skolotāji jau noraugās no debesu maliņas, bet vienalga teikšu – VISSIRSNĪGĀKAIS PALDIES JUMS, JO JŪS BIJĀT KĀ OTRĀS MĀJAS MUMS!!!

Atbildēt