“Ir tāds laiks, kad tev kā māksliniekam ir kaut kas jāpasaka, un ideja pateikt paldies ir visvienkāršākā,” ar šādiem vārdiem mākslinieks Aigars Bikše 16. jūnijā pie Latvijas Mākslas muzeja, Rīgā, atklāja savu krīzes laikā tapušo skulptūru – veltījumu mediķiem. Tā kā tas bija viens no pirmajiem pēckrīzes publiskajiem pasākumiem, viņš lūdza visus ievērot distanci, lai spētu atvadīties no vīrusa, kas paliks visu atmiņā un vēsturē.
Sešus metrus augstā poliuretāna figūra, kas tapusi trīs mēnešu laikā, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas un materiālus, pie muzeja stāvēs septiņus mēnešus. Iespējams, reiz tā tiks atlieta bronzā, taču, kā atzina mākslinieks, kas vīrusa laiku aizvadīja savās mājās – Jaunpils pagasta «Veclaukos», šī ideja kā viņam, tā citiem atbalstītājiem vienalaikus palīdzējusi pārvarēt krīzi, kurā citi projekti apstājušies.
Bijām klāt skulptūras atklāšanā Rīgā, taču uz sarunu mākslinieku aicinājām gan nākamajā dienā, gan arī Pirmsjāņu sestdienā, kad braucām uz Jaunpili lūkot, kā A. Bikšes vadībā savu vasaras plenēru pavada RISEB topošie arhitekti.
Diskusijas parāda dažādus viedokļus, arī vīrusa noliegšanu
– Kāds mirklis jau pagājis, kopš skulptūra atklāta. Kādas ir sajūtas?
– Biju pārsteigts, ieraugot, ka pie tās cilvēki pielikuši lapiņas ar vēstījumiem, ka pazaudējuši darbu vai ka mediķiem neesot atvaļinājuma… Ir satraucošas diskusijas sociālajos tīklos, kurās cenšos iesaistīties, jo ir cilvēki, kas noliedz vīrusu un uzskata, ka ar viņiem tiek manipulēts, tāpēc viņi informācijai neuzticas. Pats par to pat nebiju iedomājies, bet sociālajos tīklos to var redzēt. Bet ir arī ļoti labas vēstis. Piemēram, ka esam nokļuvuši daudzās ārzemju ziņās ar to, ka godinām mediķus. Tas gan nav projekts, ar kuru mēs slavētu valsti vai kādu politisko spēku, bet ar šo sakām mediķiem paldies. Un tajā nav ieguldīta valsts nauda, bet tikai privāti līdzekļi.
– Mākslas darba uzdevums tātad, jūsuprāt, ja tā var teikt, nav tikai tā statiski stāvēt, bet gan uzrunāt, izaicināt. Līdz ar to mērķis ir sasniegts? Varbūt cilvēkiem šajā laikā ir nepieciešams pateikt to, ko viņi domā?
– Noteikti šobrīd ir daudz apmulsušu cilvēku, piemēram, tādu, kas ir pazaudējuši darbu. Latvijā, paldies dievam, sistēma ir sociāli atbildīga, un es to nesaku, lai slavētu sistēmu, bet, salīdzinot, piemēram, ar ASV, kur, ja neesi apdrošināts un zaudē darbu, nav arī valsts atbalsta. Tad, jāsaka, ka Latvijā viss nav tik bezcerīgi. Vismaz man tā liekas. Bet arī tas ir nosacīti, jo, ja cilvēks ir nelaimīgs, tad viņam ir emocijas, kuras viņš vēlas izpaust…
– Vieniem skulptūra patīk, citiem ne…
– Domāju, cilvēkiem var patikt un var nepatikt, kā tā ir uztaisīta, kā tā izskatās, jo ir dažādas gaumes – vieni vēlas kaut ko konceptuālu, piemēram, melnu kluci, citi – grieķu marmora dievieti, tāpēc visiem uztaisīt labi nav iespējams. Mākslinieks strādā un veido savu iedomāto tēlu tā, kā viņš grib runāt. Es nekad neesmu izturējies ar naidu pret tiem cilvēkiem, kas saka, ka viņiem [mans darbs] nepatīk vai ka tas ir slikts. Protams, nav patīkami kaut ko tādu dzirdēt, bet zinu, ka dažādi cilvēki dažādi skatās uz pasauli. Es kā mākslinieks uz to skatos ļoti egocentriski, tāpēc mākslinieciskajās izpausmēs veids, kā es pats skatos uz pasauli, man liekas vispareizākais. Citiem tas veids ir citāds, un arī tēli ir citādi. Tā ir mūžīgas diskusijas vērta tēma…
Ir labi būt laukos
– Vīrusa laiku pavadījāt savās mājās Jaunpils pusē.
– Jā, dzīvojos savos laukos. Taisīju tiltu pāri dīķim, uztaisīju zosu māju uz dīķa salas, un tas bija forši, jo biju ar kaut ko aizņemts.
– Turēsiet zosis?
– Dažas. Vecajā parka dīķī uztaisīju māju trim četrām zosīm – izlasīju par to labturību un izmēriem, kas šādai mājai nepieciešami. Zosis sarunāju no kaimiņiem – tie ir skaisti un patstāvīgi putni, tāpat kā aitas, kuras pie mums ir jau gadus astoņus. Vidēji tās ir desmit aitu mammas un jēri, kas “apsaimnieko” sešus hektārus lielo parku, lai tajā neaugtu zāle un krūmi. Protams, laiks paiet, kamēr pilsētnieks saprot, kā tās lietas notiek… Kamēr to sapratu, šis tas nogāja ne tā… Bet no kļūdām jau mācās. Kad meklēju piemērotus dzīvniekus laukiem, secināju, ka aitas ir ļoti patstāvīgas un pašpietiekamas – tās noskatīju mākslas rezidenču centrā Velsā. Nav daudz tādu mājdzīvnieku, kas spētu patstāvīgi tikt ar visu galā, bet, vienmēr blakus cilvēkiem dzīvojot, tās nav zaudējušas izdzīvošanas instinktu, cilvēki tās nav tik ļoti atrofējuši.
– Un kā veicas ar ēkas atjaunošanu?
– Muižas ēku stutējam lēnām un no drupu stāvokļa. Tagad lielā ēka ir sasegta ar jumtu un ir arī logi ielikti. Kādas telpas esam restaurējuši, saglabājot visu veco, kas tajās ir palicis, jo ēka padomju laikā bija stipri cietusi. Kaut ko pamazam darām – pēc savas gaumes un sajūtas.
– Esat plānojuši to atvēlēt publiskai apskatei?
– Trešajā stāvā ceram ierīkot izstāžu zāli, kur ik pa laikam būtu izstādes, un tās tad noteiktā laikā varētu apskatīt. Bet cik tas drīz notiks, gan nav zināms.
Tikai radošais darbs krīzē var palīdzēt
– Tātad – lauku atmosfēra krīzē palīdzēja?
– Pirms krīzes man bija iecerēti divi lieli projekti, kas bija iesākti un tika virzīti uz priekšu, taču tika atcelti. Tas pirmais brīdis bija tāds… Es biju tādā pat situācijā, kā daudzi, kas vairs nekontrolē savu dzīvi. Bija skaidrs, ka ir noticis kaut kas tāds, ar ko negribas saskarties, bet nākas ar to saskarties… Protams, būt laukos bija simtreiz jaukāk nekā sēdēt Rīgas dzīvoklī, lasīt grāmatas un skatīties filmas. Daudzreiz labāk ir apsēsties zem liepas vai pastaigāties pa mežu. Taču tāda pilnīga gandarījuma sajūta rodas tikai no tā darba, kurā varu radoši izpausties. Un, kad sāku darbu pie ”dakterītes”, kā es viņu saucu, jeb pie projekta «Mediķi – pasaulei», man viss nostājās savās vietās, jo varēju darīt to, kas man patīk, nevis dzīvot tādā atvaļinājuma režīmā.
– Kas bija tas impulss, kas lika par to iedomāties?
– Kad sākās Itālijas krīze un COVID dēļ cilvēki ļoti mira, mediķi bija ļoti noslogoti, un tad pateicībā par viņu darbu cilvēki atvēra logus un plaukšķināja. Es dzīvoju laukos, un man plaukšķināt nebija nekādas jēgas. Bet es sapratu, ka arī vēlos kaut ko tādu izdarīt, kas arī būtu savā ziņā pateicība – tāda plaukšķināšana, tikai manā – mākslinieka – redzējumā.
Sakumā izveidoju skici, pēc tam plastisku modeli, kas tika ieskanēts, un pēc tam izveidots oriģinālā lielumā. Bet jau darba gaitā izdomāju, ka šo manu plaukšķināšanas ideju vajadzētu parādīt citiem. Apzvanīju dažādus uzņēmumus, tai skaitā «YesWeCan», ko vada Jānis Miķelsons, kas iznesa lielās skulptūras tehniskā darba smagumu. Tad zvanījām uz Dobeli putuplasta ražotājam un prasījām, vai viņi mūs atbalstīs, un viņi piekrita. Tad prasījām 3d skanētājiem, vai viņi atbalstīs, un arī viņi piekrita. Kopumā vairāk nekā 20 uzņēmēju šo projektu atbalstīja, radot sajūtu, ka arī šie cilvēki vēlas plaukšķināt tāpat kā es un ka daudzi grib pateikt paldies mediķiem.
– Un kādas ir ieceres nākotnei?
– Strādāju pie personālizstādes galerijā «Daugava» – par cilvēka mitoloģiju. Jau pagājušajā izstādē šo tēmu risināju caur totēmiskajiem dzīvniekiem, un par totēmiem būs arī šī izstāde. Tas ir šīs vasaras plāns.
Cer, ka jaunpilniekus pamanīs arī lielajā novadā
– Jūs sadarbojaties arī ar Jaunpils pašvaldību.
– Jā, mums ir arī izveidojusies laba sadarbība. Kopā ar Amatu māju esam iesnieguši projektu Kultūrkapitāla fondā – par jauno tēlnieku darbošanos, un tad darbus varētu izstādīt Jaunpils centra parkā un ap pili. Bet es nezinu, kāda būs atbilde. Un vēl mums ir plāns kopā ar pašvaldību veidot piemiņas objektu nu jau mūžībā aizgājušajam Jaunpils lopkopības izmēģinājumu stacijas direktoram Elmāram Dubultam. Esmu piedāvājis skices, bet nezinu, kāda mums būs tālākā dzīve ar Jaunpili, jo centrs drīz pārvietosies uz Tukumu. To, kā no centra tiks organizētas lietas mazā pagastā, es nezinu, bet ceru, ka būs labi.
– Aizskārāt aktuālu tēmu – novadu reformu. Esat domājis, kur būs jūsu kā Jaunpils iedzīvotāja vieta lielajā novadā?
– Kaut kādā mērā tas ir skumji, jo tagad pagasts ir tuvu – aizbrauc un aprunājies, bet no otras puses es saprotu, ka ar lielajiem resursiem administrēšanai būs grūti šādu sistēmu uzturēt. Man ir duāla izjūta par šo lietu, jo, kā saka, – bagāts dara, kā grib, bet nabags, kā var. Taču es ceru, ka kontakts ar cilvēkiem saglabāsies un ka viņi nekļūs par neinteresantiem cipariņiem kopīgajā statistikā, jo mēs salīdzinoši esam tālu no Tukuma.
Bet es neesmu reformas pretinieks, jo centralizētas sistēmas ir efektīvākas, tikai, kā jau minēju, ir svarīgi, lai efektivitātes dēļ cilvēki nepazūd un lai varas, kam par kontakta saglabāšanu jādomā, cilvēku problēmas risinātu.
– Pats esat iesaistījies politikā – kandidējis uz Saeimu. Vai plānojat kandidēt arī pašvaldību vēlēšanās, piemēram, lai pārstāvētu Jaunpili?
– Mans darba gads lielākoties aizrit Rīgā, jo strādāju Latvijas Mākslas akadēmijā, tāpēc diez vai spētu pilnvērtīgi aizstāvēt pagasta ļaužu intereses. Tas nebūtu pareizi man ko tādu uzņemties, pilnībā nepārzinot situāciju gan uz vietas, gan novadā kopumā.
Par radošumu un destrukciju
– Jaunpilī pirms vairākiem gadiem tika uzstādīta jūsu veidotā skulptūra «Jaunava Marija ar bērnu», par kuru bija dažādi viedokļi, taču tā tika nodedzināta.
– Man šķiet, ka vandālisms ir slikta lieta, noziegums no likumu viedokļa. Arī no mana viedokļa – ja cilvēki kaut ko posta, tas man nešķiet pareizi, nerunājot par to, ka tas ir mans darbs, bet kopumā. Taču, meklējot izskaidrojumu šādai rīcībai, domāju, ka tas noteikti radies no tā, ka demokrātiskā veidā cilvēku neviens neuzklausa. Viņam noteikti nav viegla un harmoniska dzīve, bet ir lielas problēmas, ja reiz viņš ir ķēries pie degvielas un sērkociņiem. Domāju, ka kaut kādas lietas šajā cilvēkā būtu pelnījušas uzmanību, iejūtību – tīri cilvēciski.
– Šāda – karojoši noraidoša – attieksme pret mākslu ir kaut kas izplatīts?
– Man šķiet, ka Eiropas kultūrtelpā vispār nav cieņas pret to, ko otrs dara, – mēs vieglprātīgi pret to izturamies. Japānā kāds mākslinieks no tādiem ka lego klucīšiem publiskā vietā bija izveidojis dzelzceļu, pa kuru braukāja vagoniņi – tā bija ārkārtīgi trausla instalācija, kurai divus mēnešus cilvēki staigāja garām, bet nekas nenotika, neviens neko neaiztika… Eiropā nav tik liela pietāte pret to, ko kāds cits ir radījis – bieži gadās kaut ko aizķert un apgāzt vai pat nepamanīt… Mēs reiz Brēmenē, pie paša Rātsnama, taisījām instalāciju – piepūšamu objektu, kuru jau otrajā naktī skandalētāji bija sapostījuši. Zinu, ka arī Rīgas pieminekļu aģentūra sūdzas par postījumiem, kas tiek nodarīti pieminekļiem un plāksnītēm. Zinu, ka, piemēram, mežā pie kinostudijas kādi ar automašīnu un ar troses palīdzību tik ilgi lauza metāla šūpoles, kamēr nolauza… Kāpēc būtu jātērē savs laiks, spēks, enerģija tādai destrukcijai? – nezinu.
– Vai vaina izglītībā, visatļautībā? Protams, nekad nebūs tā, ka visi mākslas darbi visiem patiks, bet, iespējams, nav izpratnes par mākslu vispār.
– Protams, ja mēs ļoti abstrakti raugāmies uz laušanu, tad tā neko daudz neatšķiras no būvēšanas. No lielā kosmosa viedokļa tā ir vienas formas pārveidošana otrā… Kad mākslinieks kaļ skulptūru no akmens vai no koka, viņš iznīcina skaisto koku, un savā ziņā – saposta. Tāpēc tā postīšanas būtība ir zemapziņā iekodēta radīšanas vēlme, kuru cilvēks nespēj izpaust radošumā, tāpēc viņš šo procesu veido destruktīvi. Es domāju, ka tam, kurš posta, un man, kas taisa skulptūras, ir viens un tas pats radošais pirmsākums, tikai man izdodas to virzīt tajā virzienā, ko kultūrā saucam par radīšanu, bet postītājā mīt tāds izmisums, kura spēks ir tik milzīgs, ka viņš sāk nekontrolēti demolēt. Iespējams, bērnībā [šim cilvēkam] ir pietrūkusi kāda atzinība par to, kas ir radīts, nu kaut vai mammas prieks par to, ka bērns ir kaut ko skaistu radījis… Bet arī tās ir tādas mūžīgas pārdomas…
Agita Puķīte
