Tikmēr mēs parunājāmies ar diviem cilvēkiem – pūrenieku Tālivaldi Ziediņu un milzkalnieci Līgu Cvetkovu., kas, kā izrādījās, izsūtījumā Tomskas apgabala Šegarkā bija dzīvojuši kaimiņos.
Tālivaldim, dodoties izsūtījumā, bija vien četri mēneši
No Tukuma apriņķa Dzirciema pagasta izsūtīja 85 cilvēkus, to vidū septiņus Jēgeru ģimenei piederīgos no «Ziediņu» mājām. Tālivaldim Jēgeram, ar kuru tikāmies Pūres pagasta «Birzēs» un runājām pirms Represēto dienas, toreiz bija tikai četri mēneši: “No mūsu mājām izsūtīja vecotēvu Kārli un vecmammu Lību, manu mammu Austru, tēvu Ernestu un viņa māsu Kati, kā arī manu pusmāsu Āriju, kurai tad bija 14 gadu. Pēc toreizējā rēķina, mēs skaitījāmies budži, jo saimniecībā bija ap 60 hektāru zemes, arī kalpi, bet visi pie viena galda ēda un visi kopā strādāja. Tomēr jaunajai varai tas bija nepareizi, ka sveši cilvēki strādāja, tāpēc nonācām Sibīrijā – Šegarkā, kas atradās aiz Tomskas.”
Tālis stāsta, ka par izsūtījuma pirmajiem gadiem neko neatceroties, bet no nostāstiem zinot, ka tālajā ceļā bijis ievīstīts aitas vilnā un ka citi viņu ar savu elpu bija sildījuši, lai nenosalst: “Pēteris Graudiņš, kas bija vecāks par mani un kura ar ģimeni izsūtīja no «Mačām», vienmēr stāstīja, ka bija palīdzējis mani nest un ka arī viņš savu elpu bija man pūtis virsū… Pēc tam mamma stāstīja, ka man piemeties plaušu karsonis, un tā bijusi Dieva laime, ka es esot izdzīvojis tādā aukstumā. Tur ziemās bija -50°C – ja ūdens bija uzlijis uz plaukstas, tas sasala vienā mirklī. Kā jau teicu, no pirmajiem gadiem neko neatceros, jo biju pārāk mazs, bet zinu, ka tēvs ar māti un vecvecāki izjuta visu to smagumu. Vecāmāte to nepārdzīvoja un nomira… Zinu, ka viņiem nebija, ko ēst; bads un trūkums sākumā bija liels. Sasaluši kartupeli, kartupeļu mizas – ēda, ko atrada. Dzīvojām zemļankās – tādās kā zemē ieraktās bedrēs. Vēlāk no mizotiem baļķiem vecāki uzcēla savu māju – tēvs bija celtnieks, daudz ko prata. Latviešiem jau bija labas rokas, tāpēc viņi arī pēc darba vēl gāja haltūrās, bet krievam jau tikai tādus – čaklus cilvēkus – vajadzēja. Var teikt, ka latvieši Sibīrijā iedzīvojās. Izaudzēja kartupeļus un saknes. Zeme bija auglīga – kāpostu galviņas bija tik lielas, ka treknās zemes dēļ pārplīsa. Arī kartupeļi – milzīgi. Kad jau paaugos, dzīvojos kopā ar vietējiem bērniem – tur bija gan krievi, gan latvieši. Turpat netālu no mums dzīvoja Līga Erlate – tagad Cvetkova, Milzkalnes kultūras darbiniece. Viņa bija dažus gadus vecāka; dzīvoja mums pāri ceļam. Viņas tēvs kopā ar manējo kopā strādāja. Vēlāk, jau Latvijā, viņas brālis Persijs remontēja televizorus.”
Līga Cvetkova, ar kuru parunāt mums ieteica Jēgeru ģimene, dzīvo Milzkalnē, un pēc kultūras darbam atdotiem gadu desmitiem bauda pelnītu atpūtu, tomēr miera viņai nav arvien – viņa darbojas folkloras kopā «Milzkalnieki» un vada Tukuma Pensionāru biedrības teātra kopu «Kaprīze».
Bet tajā traģiskajā 1949. gada 25. martā dienā no Smārdes pagasta «Rešņiem» izsūtīja Līgas vecvecākus – Miķeli un Katrīni Baložus, mammu Zelmu Erlati un bērnus – Līgu un Persiju, kā arī mammas brāli Alfonu Balodi, viņa sievu Mirdzu un viņu dēlu Alvilu: “Mēs bijām buržuji, vismaz tādā kārtā mūs ierindoja, lai gan vecvecākiem bija pieci dēli un divas meitas, kas saimniecībā strādāja, un nebija neviena kalpa. No visiem bērniem izsūtīja gan tikai divus – manu mammu un Alfonu, iespējams, tie citi nebija mājās, to nekad neesmu prasījusi. Tomēr mums laimējās, jo mēs visi arī 1957. gadā atgriezāmies.”
Kā krievs gribēja, tā darīja
“Kad mūs izsūtīja, mans tēvs Alberts (pasē Fricis) jau bija Vorkutā. Pirms tam Rīga viņš strādāja par žurnālistu laikrakstā «Pēdējā Brīdī» – rakstīja par operu, bet, ienākot vāciešiem, muka uz Kuldīgu, lai nebūtu jāiet armijā. 1945. gadā Kuldīgā viņu paņēma ciet krievi, kas uzskatīja, ka tēvs bijis vācu armijā. No Vorkutas mēs saņēmām vēstules, bet tikai tad, kad pagāja viņam piespriestie desmit gadi un viņš atbrauca pie mums uz Šegarku, uzzinājām, ka tēvs gandrīz visus šos desmit gadus bija dzīvojis un strādājis Maskavā, Zinātņu pētniecības institūtā, taisījis Kaširas HESa projektu. Tur, kā tēvs pēc tam stāstīja, cietumnieki vien bija strādājuši – šādā veidā atsēdējuši tiem piespriesto laiku. Bet mēs visu laiku sūtījām vēstules uz Vorkutu… Tagad varu teikt, ka tikai krievi tā māk visu “noorganizēt”.”
Kad tēvs atbraucis uz Šegarku, viņa jau bijusi 3. klasē un tēvu pat neesot pazinusi, jo, kad 1945. gadā piedzimusi, viņš jau bija apcietināts: “Atceros, ka viņš kopā ar atomfiziķi Imantu Bērsonu, kuru izsūtīja no Zentenes pagasta «Mežgrēzām», uztaisīja tur pirmo televīziju – cilvēki no malu malām nāca skatīties.” Vaicāta, vai tēvs bijis muzikāls, ja reiz avīzēs rakstījis par operu, Līga domā, ka ne īpaši, taču viņas vecaistēvs Miķelis Balodis gan: “Ne velti viņu sauca par “boļšoi” (lielais) Balodis – viņš spēlēja tauri un viņam bija kolosāla balss – vairs neesmu dzirdējusi kādu tā dziedam krievu romances. Un ne velti saka, ka mūzika iekaro visus – vectēvu tāpēc paaicināja pārcelties uz rajona centru, kur mēs dzīvojām labākos apstākļos, bet sākumā mūs nometināja vissliktākajā vietā, jo bijām tie neizdevīgie – kā jau vecie un mazie.”
Par tēvu Līgai vēl kāds stāsts: viņam reiz zīlniece teikusi, ka ies bojā traģiski, bet, kad atgriezušies Latvijā, tēvs teicis, ka visas briesmas esot izgājis un, re, joprojām esot dzīvs! Taču Tukumā, Sarkanajā laukumā, tagad Brīvības laukumā, viņu nobrauca mašīna. Redz, kā notiek!
Vairāk lasāms otrdienas, 24. marta, laikrakstā ŠEIT=>
