Tukuma domes priekšsēdētājs Juris Šulcs, kad vaicājām viņa viedokli par piedalīšanos tautas nobalsošanā, atzina – partijas «Tukumam un novadam» nostāja bijusi nobalsošanu atbalstīt, taču īpašas akcijas neorganizēt. Tas tāpēc, lai neradītu pretēju efektu, kā daždien iznāk ar reklāmām. Domas gan mainījušās pēc televīzijā izskanējušajiem valsts amatpersonu viedokļiem…
J. Šulcs uzskata, ka beidzot katrs Latvijas pilsonis var piedalīties svarīga jautājuma izlemšanā, tāpēc šo iespēju, domājot par savu un bērnu nākotni, nedrīkst laist garām.
Saeimai un valdībai bija iespēja
– Mums bijusi Tautas Atmoda, Dziesmotā revolūcija, taču nereti izšķirošos brīžos tomēr paliekam malā, vien nosakot – "ko nu mēs…", "tāpat nekas nemainīsies". Kāpēc, jūsuprāt, šoreiz, tautas nobalsošanā, ļaudis nedrīkstētu palikt malā?
– Jo katram jāapzinās sava – pilsoņa – atbildība. Referendums ir tautas nobalsošana, tātad šoreiz jārīkojas tautai. Turklāt jau pirms tam ir izdarīts liels darbs, var teikt, sperts pussolis, lai tauta iegūtu šīs tiesības. No parakstu vākšanas (tā sākās 12. martā. – Red.) līdz šai dienai bija ilgs laiks, kurā gan Saeimai, gan valdībai, gan Prezidentam bija iespēja izdarīt visu, lai referendumu novērstu. Patiesībā jau no brīža, kad arodbiedrības vispār sāka par to runāt, kad bija redzams, ka valstī kaut kas nav kārtībā un ka problēmas ir jārisina. Taču tā vietā, lai iesniegtu savus priekšlikumus, valdošās partijas, tostarp 100 gudrās galvas, bija pārliecinātas, ka parakstus referenduma ierosināšanai nesavāks – jo, lūk, latvietis ir pasīvs un balsot neies. Kad tomēr tika savākts pietiekami daudz parakstu, lai referendumu ierosinātu, arī pēc tam nekas nemainījās. Lai gan bija pietiekami daudz laika sagatavot grozījumu tekstu, parādīt cilvēkiem, ka Saeima virza pieņemšanai Satversmes grozījumus, kuros iestrādā normālas un loģiskas demokrātiskas valsts iedzīvotāju tiesības vēlētājam piedalīties lemšanā. Un nevis tikai reizi četros gados piedalīties apšaubāmu trešo personu organizētā priekšvēlēšanu kampaņā un vēlēšanās, bet pēc tam nākamos četrus gadus kost pirkstos – "Ak, ko es izdarīju!". Tātad – Saeimai un valdībai bija pietiekami daudz laika pašai izdarīt visu to, ko tagad darīs tauta. Tāpēc tagad sūkstīties, ka neapzinīgi Latvijas pilsoņi veic darbības, kas var kaitēt valsts stabilitātei, ir politiski bezatbildīgi. Jo kas gan šo situāciju izveidoja? Paši politiķi.
Prezidents, Saeimas priekšsēdētājs šajās dienās saka, ka iesniegs priekšlikumus vai arī vaimanā – "Ārprāts, ko tie sliktie latvieši grib darīt!.." Daudze vēl piebilst, ka nākamajā rītā pēc referenduma pamodīsimies citā valstī, bet tā ir spēlēšana uz nacionālām jūtām, sakot, ka tie, kas pie varas, ir labie, bet pārējie – sliktie.
Tā vietā, lai atvainotos tautai, ka nav novērtējuši reālo situāciju valstī, ka līdz šim dzīvojuši atrauti no iedzīvotājiem, viņus nesaprotot, politiķi kaunina savus vēlētājus, meklē tajā ienaidniekus. Tāpēc šajā situācijā tā būs milzīga traģēdija, ja iedzīvotāji neies un nebalsos. Jo politiķiem bailes pāries, to vietā radīsies vēl lielāka pārākuma sajūta pār tautu, kas ir viņus ievēlējusi, bet – labi, ka neko nesaprot… Politiķi uzskata, ka tautai nekas nav jāskaidro, jo viņi taču visu dara pareizi. Un varēs skaldīt un valdīt līdz nākamajām vēlēšanām, uztaisīt nākamo apstulbinošu kampaņu, kurā galvenās personas būs ne vairs trešās, bet ceturtās un atkal četrus gadus varēs ne ar vienu nerēķināties.
Balsojam par savām tiesībām, ne Saeimas atlaišanu
– Vai pieļaujat, ka iedzīvotāji nesaprot grozījumu būtību?
– Domāju – tauta ir samulsināta, jo tiek radīts iespaids, ka tūlīt pēc referenduma Saeima tiks atlaista. Bet tā taču nav! Grozījumi Satversmē nozīmē paredzēt kārtību, mehānismu, kā tauta var rosināt Saeimas atlaišanu. Un, ja šāds ierosinājums nāktu, tautai vēlreiz šim procesam būtu jāiet cauri. Taču šajā, 2. augusta, referendumā tauta balsos par to, lai likumā tai tiktu dotas tiesības Saeimu atlaist.
Domāju, ka lielie politiķi tīšām ir visu sajaukuši un turklāt baida, ka rīt pamodīsimies divvalodīgā valstī vai tamlīdzīgi. Patiesībā – nav svarīgi, kurš aicina uz referendumu, jo Satversmes grozījumi būs vērsti pret jebkuru Saeimā pārstāvēto partiju.
– Šī brīža valdītāji stāsta, ka tik maza saujiņa iedzīvotāju nevar izlemt – būs tautai gāzt Saeimu vai ne, jo 100 deputātus ievēlējis daudz lielāks skaits cilvēku.
– Bet tieši tikpat daudz cilvēku nobalsoja par Eiropas Savienību – pieņēma tik stratēģiski svarīgu lēmumu visai Latvijai, un toreiz ar šo cilvēku skaitu pietika! Tagad iznāk, ka par valstī nozīmīgu lēmumu šī saujiņa varēja lemt, bet par 100 gudro galvu likteni – ne. Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki sevi stāda augstāk par iestāšanos Eiropas Savienībā?
Protams, cita lieta, ka katram jāuzņemas politiskā atbildība. Ja referendumā būs jālemj par Saeimas atlaišanu, tauta ļoti vērtēs, vai maz jēgas tajā piedalīties un kā balsot – cilvēks vērtēs, vai ir galīga bezizeja un tiešām Saeima jāatlaiž. Tas attiecas uz gadījumiem, ja tautai tiks dota iespēja balsot par divvalodību vai kādu citu radikālu jautājumu. Un nevajag uzskatīt, ka tie, kas gribēs pieņemt radikālu lēmumu, balsos, bet pārējie paliks malā. Tieši tāpēc šajā gadījumā radīt vēlētājos apziņu, ka labāk tautas nobalsošanā nepiedalīties, ir traģiski. Patiesībā tas nozīmē tikai vienu – "Jūs mūs ievēlējāt un vairāk nejaucieties!".
– Varbūt nav ticības, ka kaut kas mainīsies?
– Iespējams, tā ir sava veida apātija, ko radījuši politiskie strīdi, pretnostatījums labajos un sliktajos, melnajos un baltajos, labajos un kreisajos… Un viens, kas vienubrīd ir labais, bet otrā (atkarībā no izdevīguma) – kreisais, sajauc galvu. Un vidusmēra cilvēks vēlas turēties tālāk no politiskajiem kašķiem, neiedziļināties, lai nekaitinātu sevi, taču esmu pārliecināts – radikālās lietās cilvēki savu viedokli paudīs. Tas nekas, ka valdība tagad mazāk domā par būtību, bet vairāk, lai sarīdītu tautu savā starpā un tā neietu uz referendumu.
90. gadu sākumā bija viegli – bija labie un sliktie, visi gāja uz Krastmalu, dziedāja, un problēmu nebija, bet, kad sākās iekšējās nesaskaņas, kad politiskās partijas sāka dalīt varu, sākās intrigas, sponsoru interešu aizstāvība… cilvēks apjuka. Tāpat kā jautājumā par Lembergu. Kas viņš ir – politisks upuris vai cilvēks, kas pārkāpis likumu? Viens ir skaidrs – pašvaldības vadītājs nevar kļūt par miljonāru, jo tad tādi būtu visi; otra lieta – likums kāda interesēs tiek atvērts, grozīts un pēc tam apstiprināts… To redzot un saprotot, cilvēkam nolaižas rokas…
Tā ir mūsu dzīve!
– Jūsuprāt, vai referenduma norises laiks bija izvēlēts pareizi? Ir atvaļinājumu laiks ar sauli, pludmali, dārza darbiem..
– Viss izdarīts tā, lai būtu grūtāk nobalsot, tāpēc arī izvēlējās atvaļinājuma laiku. Otra lieta, izšķīdināja cilvēkus – noteica nevis vienu, bet divas tautas nobalsošanas, lai būtu vēl grūtāk, piemēram, pensionāriem. Taču visu var izdarīt, ja cilvēks vēlas. Un te nu jāsaprot – referendums nav ķeksītim; tā ir reālā dzīve. Mūsu dzīve!
– Referenduma ierosinātājiem pārmet valsts naudas izšķērdēšanu.
– Ja Saeima un valdība būtu rīkojusies laikus, šāda nauda nebūtu jātērē. Tāpat, ja, piemēram, Pensiju likuma grozījumi nav pareizi… Mums nav spējīgu politiķu, nav preses mehānisma, lai cilvēkam saprotami izstāstītu, parādītu, ka tas nav pareizais ceļš? Nekāda skaidrošana nenotika, viss tika darīts, lai patiesībā neko nedarītu. Un tad referendums ir loģisks solis. Un nevajag baidīt tautu ar to, ka nonāksim atpakaļ 90. gados! Toreiz neviens nenogāza Godmani par viņa taupības krāsniņām vai ierosinājumu parādniekiem aizbetonēt tualetes podus. Cilvēki saprata, ka ir jauna valsts, ka viss mainās un grūtības ir jāpacieš…
Tagad pagājuši vairāk nekā 15 gadi, eiforija zudusi, bet labāk nav palicis. Un ne jau iedzīvotāju vainas dēļ. Pašu lielo politiķu pārākuma apziņa un nekaunība to veicināja. Jo attieksme ir viena – tu, tauta, esi vajadzīga reizi četros gados, un tikai tāpēc, lai mūs ievēlētu.
– Vai savu ģimeni mudināsiet piedalīties tautas nobalsošanā?
– Nē, mums visiem – sievai, meitai, znotam, mammai – ir savas galvas. Nekāda spiediena, balsojums – tā ir katra paša atbildība.
