Mūžs ir garš un, dzīvē kā jau dzīvē – tajā bijuši gan gaišie brīži, gan sava rūgtā garoziņa. Bet, neskatoties uz pārbaudījumiem, ko liktenis licis priekšā, Harija Macarovksis nekad nav rokas nolaidis un pat tagad, kad godam pelnītie pensijas gadi sen jau kā sagaidīti, vēl arvien strādā vienā un tajā pašā darba vietā – mēbeļu rūpnīcā, kādreizējā «Vulkānā».
Jā, kā pats atzīst, varētu jau arī visu mest pie malas un pilnībā nodoties savam vaļaspriekam – kokgrebumam, kam vienmēr bijusi ierādīta otrā plāna loma, bet, ko darīt – tādi laiki – jāstrādā!
Strādā Harijs Macarovskis ar koku un var gan formu, gan iedeju ielikt pat visnecilākajā pagalē.
Apstākļu sakritība
– Kā sākāt strādāt ar koku, piemēram, griezt tajā glezniņas?
– Ir tādas brīdis, kad sāc saprasts, kas esi, un rodas vēlēšanās ar ko nodarboties, bet vēlāk jau nāk arī varēšana. Būtībā māksla jau man kā Dieva dāvana ielikta šūpulī. Kā to atklāju? Kādu četru, piecu gadu vecumā, kad vecāsmātes māsas vīrs, kurš bija jūrnieks, no tālām zemēm bija savedis šādas tādas interesantas lietiņas, arī apgleznotus traukus, es – bērns, protams, par to visu ieinteresējos, pētīju. Zīmēju arī svētku kartiņas, līdzīgas kā vecajos laikos, kas bija vēl mājās saglabājušās, – zīmēju visu ko. Bet jau vēlāk – skolā, arī visi citi ievēroja, ka man padodas zīmēšana, meistarošana. Augām mēs četri brāļi kopā ar sievām, jo tas jau bija kara laiks. Kādai vīrs pārnāca mājās, kādai – ne, kāds tāpat nomira Tā nu manas grošiņas – vecās mātes māsas – ievēroja, ka man ir tāda dāvana, un zināmā mērā arī piespieda jeb palīdzēja šīs iemaņas attīstīt. Pirmie mani darbiņi gan tā arī palika skolā, jo tos – diezgan palielus zīmējumus – dāvināju savām skolotājām. Strādāju ar tušu, guašu, zīmuļiem un bija iespēja arī gleznot ar eļļas krāsām, taču tās jau tolaik tā nevarēja dabūt.
– Bet kādēļ, ja bija talants, nepievērsāties mākslai profesionāli?
– Pabeidzu astoņas klases un tad bija jāizvēlas, ko darīt tālāk. Tēvs tikko bija miris, mamma arī slimoja ar sirsniņu, un tā nu man kā vecākajam bija jāsāk pelnīt. Bet es tomēr stingri nolēmu – būšu mākslinieks, un iesniedzu savus zīmējumus Rīgā, J. Rozentāla lietišķās mākslas skolā. Atzina tos par derīgiem. Man jau patīk tāda praktiska darbošanās, un biju pat izdomājis, – ja nekā citādi, griezīšu puķes stiklā, kas man arī gāja pie sirds. Taču laikam jau, ja nav lemts, tad – nav. Tas bija tieši tas laiks pēc kara, kad meklēja, kur likt bērnunama bērnus, un Rīgā visas skolas bija manu vienaudžu pilnas. Arī rozentāļos – paredzēto 50 audzēkņu vietā uzņēma 60, bet tā kā man tomēr bija māte un dzīvoju Tukumā – mani nepaņēma… Vēl ilgi glabāju to ierakstīto vēstuli, ko man atsūtīja no skolas. Tajā bija atvainošanās un lūgums mani mēģināt stāties atkal nākamgad. Bet es sāku strādāt un tā arī vairāk izglītībai mākslas virzienā nepieķēros.
– Tomēr, skatos, pavisam meistarošanai taču ar roku neatmetāt ne brīdi?
– Bija jau savā laikā arī visādas citādākas aizraušanās, tomēr man patika un patīk cilvēkus iepriecināt. Un parasti jau man teica: "Tu tāds apdāvināts – uztaisi man to un to, kādu bilžu rāmīti, citu lietu." Tā arī darīju. Veidoju dāvanas arī sev tuvajiem, jo jaunam cilvēkam jau nav tika daudz naudas, lai kaut ko iegādātos. Katrā gadījumā, nekad tā – naudas dēļ – neko netaisīju; tas mākslinieciskais ir pie sirds, kaut arī bija otrā plānā, un bija periods, kad visam pat atmetu ar roku.
Ikdienā ar dzelžiem
– Kur gūstat iedvesmu saviem darbiem?
– Praktiski visur – dabā, cilvēkos, notikumos. Lūk, piemēram, šajos figurālajos darbiņos, kurus lielākoties gatavoju astoņdesmitajos gados, atainotas dažādas tai laikā aktuālas lietas. Piemēram, uztaisīju pliku zemnieciņu, kas gaida, kad kas no debesīm kritīs. Ir figūriņa, kuras tapšanu iedvesmoja Raimonda Paula dziesmas vārdi: "Sēdējām mēs divatā uz akmens sola vecā tā." Bija mums darbā savas ansamblis, kas pat izpelnījās uzslavu, un, tā kā tas bija R. Paula jubilejas gads, man palūdza ko uztaisīt. Izgatavoju traktoristu Antonu un Lizbeti, kas abi sēž apķērušies zem ābeles. Gribēja jau man to darbu paņemt, tomēr paturēju. Ir arī man tēli no izrādēm «Zelta zirgs», «Skroderdienas Silmačos». Man jau vienmēr paticis kaut ko gatavot, lai cilvēkam izraisītu arī smaidu – no tās humorīgās puses. Piemēram, kādam ģimenes draugam, kas 40 gadu vecumā gatavojās iestūrēt laulības ostā, kokā uztaisīju āzi. Āzim bija tāda tramīga, sabiedēta seja, it kā viņš nevarētu saprast, kādēļ netiek prom un, izrādās – ap kaklu āzim striķis, kas apsiets arī ap bumbiņām. Cilvēkiem jau patika, tik nezinu, vai humoru saprata arī pats dāvanas saņēmējs… Daudz darbu gatavoju, bet lielu daļu tā laika darinājumu esmu atdāvinājis vai tie kā citādāk aizceļojuši, piemēram, uz Zviedriju, Ukrainu, arī tepat Tukumā pie citiem ļaudīm.
– Ko vieglāk attēlot – cilvēku vai kādu dabas skatu?
– Man laikam nav bijušas problēmas ne ar vienu, ne otru. Esmu zīmējis arī portretus (manuprāt, mans pašportrets vēl arvien ir Tukuma muzejā), grebis kokā skatus, kas fotogrāfijā noskatīti – darījis visu ko. Zīmējot cilvēku, gan, protamas, jāuztver tas raksturīgais, kas ne vienmēr atklājas. Bet galvenais jau ir iedvesma, jo, piemēram, šādas glezniņas radīšana, ko no darba brīvā laikā gatavoju, atkarībā no izvēlētā zīmējuma varu dabūt gatavu pāris stundās vai strādāt pat vairākus mēnešus. Uzmetu ar zīmuli pamatlīnijas un tad strādāju ar kaltu. Reizēm pirms tam zīmēju arī skices Bet principā varu izgatavot to, ko man palūdz. Piemēram, saviem mazbērniem esmu izgatavojis zvēru galviņas u.tml. Bija pat laiks, kad gatavoju mēbeles – grebu tādus cakainus gultas galus, durvis, galda kājas. Piedāvāja taisīt arī gleznu rāmjus, tomēr labi cilvēki toreiz mani pasargāja, jo tas piedāvātājs solīja maksāt naudu, kas neatsver ieguldīto darbu un pacietību, toties starpnieks gan būtu labi nopelnījis…
– Vai esat tukumnieks?
– Dzimis Jūrmalā, bet visu mūžu dzīvojis Tukumā. Te ir manas dzimtas mājas. Mācījos es raiņos, un arī darbs man Tukumā – kādreiz sauktajā «Vulkānā». Nosaukumi mainās, priekšnieki arī, bet es tik turpinu strādāt.
– Tad jau sanāk, ka jūs gan darbā, gan mājās strādājat ar koku?
– Nē, tur – darbā – es strādāju ar dzelžiem – esmu mehāniķis. Uzņēmumā jau tas darbs ar koku ir kā jau pie konveijera, kad dienu no dienas gatavo vienu un to pašu. Ne velti cilvēki reizēm kļūst neuzmanīgi un tad zaudē pirkstus! Bet es pārkvalificējos. Jau jaunībā biju iemanījies strādāt ar mehānismiem – ar brāli taisījām močus. Vēlāk remontēju mašīnas – taisīju auto priekšniekiem, policistiem, kas bieži vien pat par darbu nemaksāja. "Eu, Hari, kas tev tās par mašīnām pie sētas?" (Toreiz, padomju gados, jau nedrīkstēja – pašnodarbināties) prasīja policisti, un tā es dabūju arī viņu mašīnas taisīt – par pliku velti.
Iecerētajai dāvina koka rozes
– Vai nekad neesat domājis savus darbus izstādīt?
– Kaut kādas izstādītes jau ir bijušas, lielākoties, darba vietā, bet tā – darbi izkaisīti kur kurais. Reiz jau mēģināju ko savākt kopā, bet tā arī neizdevās. Ordeņus par savu darbu gan esmu saņēmis – Oktobra revolūcijas, Ļeņina simtgades ordeni, «Zelta rokas» un esmu arī atzīts par «Darba veterānu». Reiz pat bija jāpiepiedalās tā sauktajā sociālajā sacensībā, kad caurām naktīm gatavoju darba galdus… Bija gan tādi, kas mani tādēļ uzskatīja un saukāja par "plātīzeru", jo man daudz kas padevās, gāja no rokas… Beigās vienas vienīgas izziņas dēļ arī ar aiziešanu pensija viss nesanāca, kā iecerēts – netiku pie iespējas tikt pensijā 55 gados, kaut darbs bija kaitīgs veselībai. Tā nu strādāju vēl arvien.
– Vai jūsu ģimenē vēl kāds aizraujas ar mākslinieciskā lietā, ir pārmantojis jūsu prasmes un talantus?
– Maniem bērniem – dēlam un divām meitām – par mākslu nav nekāda interese. Arī sievas bērni ar to nenodarbojas. Viņiem ir citas darīšanas, sava dzīve. Toties brālis Romāns arī skaisti zīmē, tikai viņš ar to tā nenodarbojas, ja nu ļoti reti. Brāļa meitai ir talants. Viņa kādu laiku nodarbojās ar veikalu dekorēšanu, iekārtošanu. Starp citu, ar brāļiem kopā ne tikai močus skrūvējām, bet arī muzicējām. Es spēlēju akordeonu, brālis Jānis bungas. Reizēm vēlos vakaros aiz aizvērtām durvīm vēl paspēlēju, lai sieviņu netraucētu. Bet brāļa Jura, kuru saukāja par Tukuma aristokrātu viņa ambīciju un uzņēmības dēļ, gan vairs nav mūsu vidū – nomira ar leikēmiju. Pie visa vainīga Černobiļa. Toreiz, kad notika atomreaktora avārija, no Černobiļas uz Rīgas Vagonu rūpnīcu atveda dermantīnu, kaut tas bija apstarots. Pirmā pēc septiņiem mēnešiem saslima noliktavas pārzine, pēc tam vēl pāris darbinieki, manu brāli ieskaitot. Viņš bija tas, kas izcīnīja, lai dermantīns tomēr tiktu sadedzināts, nevis izmantots jaunbūvējamos vagonos. No darba gan nācās aiziet, bet vēl 12 gadus viņš ieguva, jo atļāva sevi izmantot eksperimentos. Brauca gan pie zinātniekiem uz Izraēlu, gan Zviedriju, Krieviju, tepat Latvijā. No malas jau izskatījās, ka kļūst labāk, līdz brālis…pārstāja dzert tabletes…
– Bet kā iepazināties ar savu tagadējo sievu?
– Ar Lilitu arī iepazināmies «Vulkānā». Viņa tur strādāja, kaut darbu drīz vien veselības dēļ bija spiesta pamest – tas bija par smagu sievietei. Pirms tam 10 gadus biju viens. Tas ir tāds dzīves posms, par kuru īpaši runāt negribas, biju sagrauts tiktāl, ka brīžam dzīvot negribējās, kur nu vēl ar mākslu nodarboties… Izglāba mani reliģija… Un tad nu darba biedri mani mudināja: "Tu taču esi viens, skaties, Litiņa – arī, ņem ciet!" Bet viņa jau ar nemaz tā uzreiz neļāvās, kā nekā esmu 10 gadus vecāks. Ciešāk iepazināmies kādā no darba ballēm, un vēlāk jau savai nākamajai dzīves biedrenei dāvināju kokā grebtas rozes, kas tepat pie sienas karājas.
Šogad tieši apritēs 20 gadi, kopš esam precēti, bet vecajās fotogrāfijās izskatos kā tāds Hotabičs, kas ticis pie jaunas meitenes…
Jābūt labam cilvēkam
– Jūs sacījāt, ka līdztekus kokgriezumiem bijušas arī citas aizraušanās?
– Jā, bija, piemēram, laiks, kad tā nopietni aizrāvos ar fotografēšanu. Diezgan labi sanāca. Bija man četras optikas, viena – paša meistarota, ko pagatavoju no zemes mērīšanas iekārtām. Varēju fotografēt pat kukaiņus. Īpaši smuks man bija iznācis sienāzis, izskatījās kā bronzā liets. Taču, lai fotografēšanai pievērstos profesionāli, veidotu izstādes, tam vajadzēju daudz naudas. Un tā tas arī palika – hobija līmenī.
Jaunībā nodarbojos arī ar sportu. Biju motosportists un paspēju pat piedalīties pāris sacensībās, taču tad apmetu septiņus kūleņus – un mātes aizliedza to visu turpināt. Tad man bija, ja nemaldos, 17 gadu.
– Sacījās, ka šīs jums ir dzimtas mājas.
– Ar māju jau ir tā, ka vienmēr atradīsies kāds darbiņš, un tagad jau viņa izskatās krietni citādāk, kā toreiz – kara laikā. Kaut ko no kara vēl arī pats atceros, kaut gadi bija tikai četri. Atceros gan, kā krievu zaldātiņš stāvēja mūsu sētā un metās zemē, tikko atskanēja šāvieni, kā arī vāciešus elegantajās formās. Izturēšanās jau bija ļoti atšķirīga, jo vācieši bija it kā izglītotāki, draudzīgāki, bet krievu karavīriem pat nebija īstu zābaku – viņi te bija atsūtīti kā tāda lielgabalu gaļa. Bet vecāmāte, lai kas sētā nāktu – krievs vai vācietis, prata ar viņiem sarunāties, mazgāja viņiem veļu – prata izdzīvot. Un, kā vecāmāte mums stāstīja, nedod Dievs, lai nāktos piedzīvot revolūciju kā laikā, kad cara varu Krievijā nomainīja tā otrā… Protams, tolaik šī jau bija vien tāda kleķa mājiņa, kuru palēnām, pamazām pārbūvēju, uzlaboju, ja izbrīvējās laiks starp citiem veicamajiem darbiem.
– Ja vēl arvien strādājat algotu darbu, kad tad izbrīvējat laiku mākslai?
– Tā lielākā iedvesma man ir naktīs. Ja sieviņa iet gulēt kā jau cilvēks – ap vienpadsmitiem, tad es – labi, ja divos naktī. Reizēm paguļu pie kāda vakara raidījuma televīzijā, gandrīz vai zem galda pašļūku, tad pamostos un ķeros klāt savai kokgriešanai.
– Ko jūs novēlētu cilvēkiem pirms Lieldienās?
– Otram jau dvēselē ielīst ir grūti, tomēr nevajadzētu padoties pie pirmās neveiksmes, lai arī kāda situācija dzīvē izveidojusies. Un – jāpiekrīt sieviņai, ja sakrājies kāds rūgtums un ir slikti – nevajadzētu to paturēt sevī. Ne velti saka, ka dalīta bēda ir pusbēda. ******citata!!!Latvijā, kad viss ir it kā tik nomācoši, cilvēkiem vairāk vajadzētu pievērsties tam garīgajam, jo – tikko sāc koncentrēties tikai uz materiālajām vērtībām – naudu, visbiežāk, kā novērots, sāc arī zaudēt savu cilvēcību. Bet jāvairo būtu tieši cēlās jūtas, piemēram, labestība. ****!!!!Vēl viena dzīves patiesība: nedari otram to, kas pašam nepatīk! Un tā jau par dzīvi varētu filozofēt daudz un dikti…
Ko novēlēt? Ticību, Cerību un Mīlestību – tās – vispārīgajā izpausmē.
