Sen senos laikos gurķu pilsētā Hādiojā jeb vienkārši H2O dzīvoja vissmalkākie gurķi, kādus dzīvā radība, ieskaitot cilvēkus, pazina. Viņu augstā kultūra izpaudās mērenībā, kas paaudzēs ļāva saglabāt nevainojamu Eiropas standartu, un paaudzēs ieaudzinātā prasmē atšķirt smalku sānu pumpojumu no bezgaumīga un barbariska sapumpojuma. Viņi prata novērtēt arī citu kultūru vērtības – piemēram, tomātu gludumu un spozmi, paprikas prasmi vīst ar eleganci un tamlīdzīgi. Hādiojā zēla tūrisms un viesmīlība, taču viesiem bija jārespektē gurķu kultūra; pat arbūzam, kas ievēlās pilsētā, bija jāpiedzīvo vismaz viena pumpainības skate. Dabā skate varēja notikt visnegaidītākajā brīdī – piemēram, iebrida arbūzs strūklakā, lai veldzētos, bet sīks, zaļš gurķītis parkā uz soliņa piepeši sarauca uzacis un teica:
– Ho!
Viņš izspīlēja savu vēderu, un pārējie uz soliņiem sēdošie gurķi burtiski atžirga. Tuvākais gurķis, uzmetis lietpratēja skatu sīkā, zaļā gurķa pumpām, ievaicājās:
– Bet vai trešā no kreisās uz zoda tomēr nav pārspīlējums?
Sīkais, zaļais ar milzu pašcieņu atbildēja:
– Kreisie sapratīs.
Tad tuvākais gurķis ar ne mazāku pašapziņu pagrieza saulei savu vēderu. Viņam tuvākais gurķis un tam tuvākais gurķis, un vēl trīs rindas kārtībā tuvākie gurķi viszinīgi pasmaidīja. Apsauļotajā vēderā bija klasiskā – Lielo greizo pumpratu – kombinācija.
– Šķiet, tomēr pārnesums uz krūtsgala nav īsti precīzs. Divi krūtsgali – vai tas tomēr nav pārspīlējums? – teica tuvākais kaimiņgurķis un tagadīt izrieza savus sānus. Lieki bilst, ka nabaga arbūzs par strūklaku jau bija piemirsis. Gurķi rindas kārtībā viens otru kritizēja, līdz neizteicies palika vienīgi arbūzs. Kad arī pēdējais tuvumā esošais gurķis bija izspīlējis savu vēderu, gurķi pavērās arbūzā, un tas, saņēmis drosmi, vaicāja:
– Vai pumpa jūsu degunā, nē – virszodē, nav pārāk sīka? Vai tas tomēr nav pārspīlējums?
Un arbūzs žigli izrieza savu pēcpusi, no kuras jautri māja astīte. Gurķi sāji sasmaidījās – ko varēja gribēt no ārzemnieka?! – un skate bija galā. Līdzīgas nodarbes aizņēma gurķu pilsētas iedzīvotāju lielāko dzīves daļu. Reizi gadā notika Vishādiojas pumpainības skate, kur kritika bija nesaudzīga; piedalīties varēja ikviens un pilsētas 90. gadu jubilejā sabrauca lērums viesu – burkāni, banāni, citrusaugi un kraupainākie no kraupainajiem kartupeļiem.
Turpmāk vēl.
