Guna Roze:
– Atgriežoties no Ukrainas austrumiem, nav šaubu, ka mēs Latvijā un Tukumā dzīvojam Leiputrijā. Un, ja kāds čīkst un zūdās, tad spļauj sejā pats sev. Tomēr, arī salīdzinot sevi ar sliktāko piemēru, varam atrast motivāciju attīstīties pašiem. Tas attiecas arī uz pašvaldību darbu.
Graša vērts remdens žurnālists, kurš nav gatavs “gulties zem tanka”. Apmēram tādu atziņu sevī pieķēru, kad septembrī saņēmu piedāvājumu kā pašvaldību vēlēšanu novērotājam 25. oktobrī doties uz Ukrainu. Uz valsti, kur de iure tikko beidzies karš, bet de facto turpina šaut. Mani kā sievieti grasījās sūtīt uz drošāko zonu – uz Obuhivu – pilsētu 50 kilometrus no Kijevas, kur biju pirms trīs gadiem, un savos iespaidos dalījos ar «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» lasītājiem. Toreiz, oktobrī, ģimenes apstākļu dēļ neaizbraucu un pat nopriecājos, ka man ir attaisnojošs iemesls neizaicināt likteni. Bet – kas tev deva!? Milzīgās valsts 11 vēlēšanu apgabalos izsludināja atkārtotas vēlēšanas, jo neviens no kandidātiem nebija ieguvis nepieciešamo 51% vēlētāju uzticības minimumu…
Uz Ukrainu devos novembra vidū – vairs nebija iemeslu teikt “es nevaru”. Bet ne vairs uz Obuhivu, jo tur bez starpgadījumiem tika ievēlēts jau esošais mērs, ar kuru pirms trīs gadiem neklātienē iepazīstināju arī šī laikraksta lasītājus. Tagad man kopā ar Imantu Liepiņu būšot jādodas uz Ukrainas austrumiem. Aiz trejdeviņiem kalniem, trejdeviņām stepēm tālu prom no Kijevas (vairāk nekā 700 km), uz Zaporižjas apgabala pilsētu Berdjansku pašā Azovas jūras krastā. Uz tuvāko mierpilsētu ārpus Doņeckas kara zonas, – tikai 83 km no frontes uz vienu pusi, un apmēram tikpat no Krimas uz otru…
Tālāk lasiet laikraksta piektdienas, 4. decembra, numurā ŠEIT!
Viņi vismaz ir saglabājuši visu darbaļaužu dižā vadoņa biedra Vladimira Iļjiča Uļjanova pieminekļus. Mūsu kangari, bailēs no šamā reinkarnācijas, gan tos ir nodevusi lūžņos.
Aizver muti!!!
Nofotografējiet Rīgā sagruvušās un pamestās rūpnīcas (radiorūpnīcu Pārdaugavā, Mašīnbūves rūpnīcu Sarkandaugavā, u.c.). Skats ir vienkārši šausminošs. Arī Tukumā tādu vietu netrūkst.
Esmu padomjlaikos bijis Ukrainā vairākkārt. Arī tad atšķirība starp Latviju un Ukrainu bija nesalīdzināma. Tikai tad mēs nešausminājāmies un Tukuma avīzē neko tādu nevarēja lasīt. Tagad Ukraina ir daudz cietusi un ekonomiski vāja, tad nu mēs šausmināmies! Palīdzēt vajadzētu viņiem, nevis citiem migrantiem!
A par ko tiem slāviem palīdzēt?Tas,ka viņi atļāva izzagt valsti visādiem oligarhiem,tā ir viņu problēma.
Galvenais, ar dramatismu sabaidīt tantiņas ))))) Un kā? nebija bail 83 km no frontes )))) vasarā biju Mariupolē- tas ir krietni tuvāk- un? ja neskaita blokpostus pie pilsētas un nedaudz lielāku miliču koncetrāciju pilsēta- viņi dzīvo parastu pilsētnieku dzīvi. Bet nabadzīgāka par Latviju tā ir biju vienmēr, tāpat kā visas pārējās 12 padomju republikas.
Nesaprotu par kādu leiputriju raksta G.Roze palūkojieties apkārt pastaigājiet par gadsimta sākumā celtiem dzīvokļiem, paskatieties cik tālu jānes dzeramais ūdens, tas pats jāiznes, kur atrodas tualetes un kādas tās ir. Nevajag salīdzināt to kas notiek kara zonā, bet šeit taču miers ir valdība ir pašvaldība ir budžets, bet lietas vienalga neiet tauta dzīvo nabadzībā, izņemot tos pārbagātos zagļus un shēmotājus.
Vina ir sadzerusies snabi un vinai visur buus labi! Taka ja Latvijaa tev paliek slikti, aizej uz bodi pec 0,7 un dzive paliks labaaka!
Tā sieviete,kas raksta ir nepieskaitāma.Iesaku viņai aiziet uz veikaliem Maxima un ne tikai tur,un paskatās, kas vakaros notiek pie nocenoto pārtikas preču stendiem,lai paskatās un tad raksta par lejputriju.
Totāla leiputrija!
Palasām un pabraukājiet un saprotiek – slikti nav , bet pavisam labi ar nav.
Badā nemirstam, bet iztika visiem nav, medicīna visiem nav, aizsardzība un likums visiem vienāda nav.
Saucamie oligarhi iekrītot tiek sveikā ar tiesas izdevumu atlaidi, bet melnie strādnieciņiem atņem visu. Likuma zināšana un nezināšana – vārdu sakot valsts apjāšana…
Pensionāri ir viena no zemākajām kastām naudas ziņā ( neskaitot vel daudzus citus)- bet godīgākie maksātāji.
Aploksnes joprojām dziļā cieņā, labi ka apklusa idioti par nodokļiem ārzemēs strādājošajiem…
Vārdu sakot nav slikti Latvijā, bet lidz normāliem apstākļiem vel tāls ceļš ejams.
Šodien atkal dzirdēju no vecā gada gājuma cilvēkiem – “ko tad var izdarīt – būs tā kā būs” šis teiciens jau sāk besīt, ne pajokam