SIA «Dzintarzeme auto» ved no Eiropas valstīm uz Latviju vieglās automašīnas. Firmas mājvieta ir kolhoza «Dzintarzeme» bijušās mehāniskās darbnīcas telpas. Lancenieku ezera krasts līdzās ir sakopts. Ne miņas no nesenās lūžņotavas. Darbinieks Ansis Novickis mūs ved iepazīstināt ar gulbju ģimenes tēvu.
Pavasarī, kad gulbju pāris atlido, grūti atšķirt, kurš kāda dzimuma. Olas arī abi perējot, uz maiņām, bet tagad, kad gulbēni jau izšķīlušies, visticamāk, tieši mamma tos sargā. Gulbju pāris ezerā mājo jau otro vasaru. Cilvēki putnus neatpazīst, bet putns cilvēkus gan. Tāpat kā pērn, gulbis nāk klāt, šņāc, prasa ēdienu. Darbnīcās arī ienāk, taču sevi glaudīt neļauj. Izliec kaklu, šņāc. Kā lai citādi izrādās?! Dziedāt taču neprot.
Gulbju puisis, ieraudzījis A. Novicki, droši nāca klāt. Bet maizītes vairs nav. Ansis jau rīta pusē putniņam klaipiņu izbarojis. Nu gulbis pašņāc, draudzīgi piebiksta ar knābi Ansim pie vēderjostas. Tas nozīmē: "Gribu vēl maizīti! Var arī ko citu!"
Fotografējam. Gulbju tētis pagriežas un nu nāk uz mūsu pusi. Jāņem "pēda". A, kas zina, cik stingrs ir knābja tvēriens? Vēl nesen gulbis vakarā iekārtojies pie sarga Staņislava sargbūdiņā, lūkojis Dziesmu svētku lielkoncertu. Tad ieknābis šim dibenā un uzšņācis:" Dod ēst, ja ne…" Sargs no izbīļa teju valodiņu zaudējis.
Gulbju māte gan nav tik draudzīga, bērnus sargā. Viens jau mazumā. Ansis lēš, ka lapsu kūmiņš pie vainas. Kūmiņam ar gribas ēst. Arī viņam bērni jāpabaro. Krastā gulbju māte iznāk kopā ar piecīšiem. Dies pas, nevienu tuvumā nelaiž, bet maizi labprāt ēd visi.
