31. oktobrī Šlokenbekas muižā Smārdes pagasta kultūras namā notika gadskārtējie Grāmatu svētki, ko rīko Lauku bibliotēku atbalsta biedrība.
Atver, palasi!
Jāatzīst, ka šoreiz svētku apmeklējumu mazināja skolēnu rudens brīvlaiks, bet patiesi grāmatmīļi atrada ceļu uz Šlokenbekas muižu. Grāmatas, grāmatas – visur grāmatas, uz galdiem, kastēs. Pasakas, nepaskas – nopietnas lietas. Zālītē uz galdiem lūkošanai kopā ar izdevniecībām noliktas 600, vairāk grāmatu. Visas brēktin brēc, aicina rokas, kas lappuses šķir, un acis – vērīgas, zinātgribošas. Grāmatu svētku sāls ir te, kur katrs var grāmatu pataustīt, pāršķirstīt un tad arī rodas vēlme to ne tikai pārlapot, bet arī izlasīt. Un arī tas, ka lauku bibliotekāri kopā ar bērniem var noskatīs sev vēlamās un svētku laikā arī iegādāties ar izdevīgiem noteikumiem.
Kas pasaku somā iekšā
Džūkstes pasaku muzeja vadītāja Judīte Timma ar visu pasaku somu arī svētkos klāt. Kopā ar Lāci, Velniņu no pasakām. Lācis bērniem stāstīja par to, kā savulaik skolojies pie Džūkstes novada pasaku tēva – Anša Lerha Puškaiša. Arī par to, ka Puškaitim nākamgad būs liela, apaļa jubileja – 150 gadu. Pasaku soma ar visu pasaku kaudzi ir ar mieru pasērst pansionātos, bērnunamos, bērndārziņos un, protams, ar visām pasakām, kuras ik brīdi gatavas no somas ārā izkāpt.
Arī mušmirei sāp
Valsts Meža dienesta konsultāciju centra darbinieki Grāmatu svētkos ieradās ar 15 zaķu, briežu, lapsu, meža augu, ogu, ziedu tērpiem. Tiklīdz svētku viesi ieejas velvei cauri – pagalmā priekšā Inese Mailīte – apmācību centra «Kalnieši» vadītāja, apmeklētājiem ļāva izvēlēties sev tīkamu meža tērpu un pat to uzlaikot. Tas tāpēc, lai iejustos zaļajā meža ādā, lai saprastu un sajustu, ka mežam sāp, kad nevīžas to piedraņķē. Arī mušmirei sāp, ja ar kāju tai sper.
Svētkos, kā jau svētkos, varēja aplūkot dažādus zvēriņus, padraiskoties un, ja galīgi apnicis un pašmāju buss vēl nav pakaļ atbraucis, lielajā zālē paklausīties, ko tur lielie cilvēki runā.
"Tuk, tuk, tuk – vai Tukums mājās? "
Grāmatu svētkos vaicāja mūsu pašu novadniece, dramaturģe, dzejniece Māra Zālīte, kas vakar visiem klausīties un dzirdēt kārajiem lasīja priekšā savu poēmu, kas īpaši veltītu mūsu pilsētai – «Vēstules Tukumam». Kopā ar dzejnieci uz tikšanos ar lasītājiem bija ieradusies arī tulkotāja, rakstniece un diplomāte Anna Žīgure, kas, M. Zālītes vārdiem runājot, ir spilgts kultūras mantojuma pēctecības piemērs.
Vēsture dziesmās
18. novembrī, kad Latvijai apritēs 90. gadi, Tukuma kultūras namā visi tiek gaidīti uz muzikāli dramatisku pasākumu ar nosaukumu «Vēstules Tukumam». Māras Zālītes radītos tēlus – Pastnieku, kas nes iedzīvotājiem vēstules caur laiku laikiem un telpām; Milzi, kas dzīvo Milzkalnā un cīnās ar velnu; Tukuma ezeru, kas vēlas nākt atpakaļ, un citus tēlus mūzikā jau iedzīvinājis komponists Valdis Zilvers. Un valsts jubilejas dienā tos izspēlēs, izdejos un izdziedās Tukuma kori un solisti.
Vakar dzejniece Māra Zālīte lasīja poēmu, kurā apspēlējusi gan barikāžu laiku, kad "kusa Latvijas važas", gan laiku, kad no Tukuma lidlauka ik vakaru pacēlās kara lidmašīnas, biedējot ganāmpulkus tuvējās pļavās, gan citus valsts vēstures krustpunktus. Īpaša poēmas daļa – vēstule no izsūtījuma, kuru dzejniece, pati būdama Sibīrijas bērns, deklamēja, balsij aizlūstot.
Dzejnieki pareģo
Savukārt Anna Žīgure uzsvēra, ka Latvijai raksturīgi mīlēt tos kultūras darbiniekus, kas ko rada tautai, par tautu domājot. Radīt kultūru kultūras dēļ var atļauties tikai lielas nācijās, taču pie mums vairāk atceroties tos, kas strādājuši sabiedrībai un valstij. Viņa klausītājiem lasīja priekšā savas vecmāmiņas Elzas Stērstes dzeju. Šī dzejniece esot dzīvojusi it kā mazliet nākamībā, jo viņas vārdos Latvija gan atgūst brīvību, gan atkal to zaudē, pirms tas vēl bija noticis realitātē. Piemēram, 1933. gadā izdotā krājumā, kad valstī ir tautsaimniecības uzplaukums, attīstība, E. Stērste dzejolī «Sapnis» jau raksta par sagruvušiem griestiem un izceļošanu svešumā. Sajūtu fiksējums šķiet tik precīzs, ka gribot negribot jāsāk ticēt dzejnieku spējai pareģot. Tādēļ Anna Žīgure dzeju lasīt iesaka arī Latvija politiķiem, kas mēdzot citiem dāvināt pašu nelasītas grāmatas.
Sarunas nobeigumā A. Žīgure pastāstīja, ka raksta grāmatu «Viņi». Tā būs kā veltījums tiem latviešiem, Latvijas iedzīvotājiem, kas 1944. gadā, tuvojoties Sarkanajai armijai, devās no dzimtenes prom – svešumā.
