Grāmata, kas rosinātu apstāties, padomāt un ieklausīties

29. februārī Durbes pilī bija svētki – konference un Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas grāmatas «Tukums. Vecpilsēta. Ielas, nami un iedzīvotāji» atvēršanas svētki. Patiesībā tieši grāmata arī bija konferences «Kultūras mantojuma identifikācijas un pētniecības problēmas: Tukuma pilsētas piemērs» ierosinātāja.

Ikviens konferences dalībnieks saņēma simbolisku kladīti ar grāmatas vāka attēlu (iekšā gan lapas baltas, lai katrs pats varētu ierakstīt vai iezīmēt to, kas šķiet svarīgs), un tieši ar šīs kladītes pieminēšanu sākās autores stāsts par grāmatas tapšanu.

– Kladīte ir kā atskaites punkts iecerētajam apjomam – apmēram tāda, 100 lappušu bieza, pirms astoņiem gadiem bija iecerēta pirmā grāmata par Tukumu. Gadu gaitā apjoms mainījās, un arī ideja attīstījās pilnīgi citādāka. Jāteic, ka sākotnēji tā nebija gluži mana – tā bija mūsu Aizsaulē aizgājušās kolēģes Anitas Rumbēnas ideja. Viņa tika pasaukta citā Saulē, bet ideja palika, un nekas cits neatlika, kā vienkārši ķerties klāt un to darbiņu izdarīt.

Šodien tiešām domāju, ka grāmata ir kā tāds atskaites punkts, lai runātu par to, kas paveikts, tomēr vairāk gribētos runāt, skatoties nākotnē. Grāmata ir materiālu apkopojums par pilsētu un tās iedzīvotājiem; cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši agrāk un dzīvo ap mums šodien. Viss ļoti strauji mainās, un mums jau nav laika ne pašiem sevī ieklausīties, ne tajā vietā, kuras daļiņa esam. Ar šo grāmatu gribēju rosināt apstāties, padomāt, ieklausīties un ieskatīties savā pilsētā, un domāt tālāk – kā saglabāt to, kas mums ir; kā pētīt dziļāk un sasniegt jaunus apvāršņus. Tas arī ir šīs dienas konferences mērķis.

Teikt ievadvārdus grāmatas atvēršanā A. Ozola aicināja akadēmiķi Jāni Stradiņu, kurš bijis gan precīzs un iejūtīgs recenzents, gan stiprs balsts vienlaikus. Akadēmiķis nelielā uzrunā akcentēja vairākas īpašas lietas – to, ka 29. februāri lemts piedzīvot tikai reizi četros gados, bet šādas grāmatas izdošanu – pat ne četrreiz četros gados – tā uzskatāma par Tukuma un pat visas Kurzemes vēsturē ārkārtīgi nozīmīgu notikumu.

– Šis gads izsludināts par Letonikas gadu; tādu, kur visiem vairāk jādomā par latviešu valodu, Latvijas vēsturi un kultūru. Ozolas kundze ir viena no Letonikas programmas pārraudzēm, taču gribētos teikt, arī viena no darītājām; ne formāli, bet, parādot pavisam jaunu mazpilsētas aspektu – Tukuma vēsturi, Tukumu fotogrāfijās un cilvēkos. Manuprāt, neviens, kurš turpmāk rakstīs kaut ko par Tukumu, nevarēs to paveikt bez šīs grāmatas.

Publikas priekšā A. Ozola aicināja arī citus lielākos atbalstītājus grāmatas tapšanā – akadēmiķi Edvardu Liepiņu, kolēģes muzeja darbā Ināru Znotiņu un Ingrīdu Runkovsku, laikraksta «Neatkarīgās Tukuma Ziņas» pārstāvi, jo grāmata vismaz trīs gadus maketēta ar redakcijas laipnu atbalstu; paldies arī redakcijas darbiniekiem – Lienei Akmens, datorsalicējam Jānim Bārdiņam – un visiem pārējiem cilvēkiem, kas neatteica palīdzēt.

Jau pievēršoties konferences tēmai, A. Ozola vēlreiz atgādināja kopīgā darba virsuzdevumu.

– Pirms 13 gadiem iznāca mana pirmā grāmata par Tukumu. Tā bija visas iespējamās informācijas kopsavilkums, un tolaik šķita, ka man par Tukumu viss ir skaidrs. Šobrīd varu teikt, ka galīgi nekas nav skaidrs, jo redzu vairāk problēmu nekā risinājumu.

Gribētu atgādināt, ka mēs runājam par pilsētvidi; par vidi, kas nepārtraukti mainās un kurā ir daudz cilvēku – šobrīd vismaz 20 000. Kāpēc tapa šī grāmata? Tāpēc, ka ikdienas darbos mēs nepievēršam uzmanību kopainai; proti, bieži vispār nepiedomājam, ka pilsēta, kas varbūt šķiet noplukusi, slēpj sevī lielas vērtības; ka tas nesmukums īstenībā nemaz nav nesmukums, bet vecums, kurā ir tik daudz dažādu uzslāņojumu un informācijas, ka pat grūti visu šo informāciju nolasīt un adekvāti rīkoties.

Man likās svarīgi parādīt, ka lietas ir pēctecīgas, un vēl – mums noteikti ļoti jādomā, ko no tā, ar ko šobrīd esam bagāti, varētu izmantot nākotnē…

Par konferencē runāto lasiet kādā no nākamajiem laikraksta «Neatkarīgās Tukuma Ziņas» numuriem un mūsu portālā www.ntz.lv.