Pūres pagasta Ružciemā – pusmuižā, kur savulaik dzīvojis saimniecības daļas vadītājs jeb vagars, – jau deviņus gadus saimnieko Laila Kelle. Pērn vietējais Tūrisma informācijas birojs viņu sveica kā aktīvāko sadarbības partneri – viesu nama vadītāju, taču patiesībā L. Kelles sirdslieta ir gleznošana. Šajā jomā viņa ir profesionāle.
Pirms Ziemassvētkiem māksliniece aicināja skatīt Ružciemā izveidotu dabas taku, taču nospriedām sagaidīt kārtīgu ziemu… Pagāja ziema, īsti nepieteikusies, tāpēc ciemos braucām vizbulīšu laikā – brīdī, kad bija svaigi tapuši divi lielformāta darbi; kā daždien, iepazīšanās saruna ne tikai par mākslu, bet daudz plašāka izvērtās.
Starp sportu, mākslu un mācībām
L. Kelle:
– Esmu dzimusi un augusi Rīgā.
– Rīga jau liela, kurā vietā tieši?
– Torņkalnā – tur arī pabeidzu astoņgadīgo skolu, bet jau tajā laikā mani interesēja gan gleznošana, gan sports, gan dejošana, dziedāšana un viss pārējais. Gribēju iestāties Rozentāla vai Lietišķās mākslas vidusskolā, taču biju republikas jauniešu izlasē orientēšanās sportā un vajadzēja lidot uz sacensībām Karpatos. Vispār orientēšanās sportā gāja kā pa celmiem – vienu reizi dabūju Latvijas čempiones titulu, bet Karpatos mani meklēja ar robežsargiem. Vēl no pirmās klases trenējos daiļslidošanā, taču Latvijā šis sporta veids nebija attīstīts, tāpēc 10. klasē beidzu ar to nodarboties. Vienīgā vieta, kur paguvu iestāties, bija Rīgas 2. vidusskola. Paralēli mācībām sāku apmeklēt Mākslas akadēmijas kursus un vienlaikus piestrādāju Nacionālajā teātrī par rekvizīti. Tā, lūk.
– Uzreiz gribu ievaicāties – vai tiešām pati padsmitnieka gados izlēmāt, kurā skolā iet un ko darīt?
– Viss notika pašsaprotami. Tēvs brauca jūrā (visu mūžu bijis kapteinis un pirmais stūrmanis), bet mamma bija Centrālās arodbiedrības revidente – viņi bija ļoti tālu no tā visa. Bet Torņkalnā manas draudzenes bija tagad pazīstamā gleznotāja Frančeska Kirke un mākslas zinātniece Silvija Grosa; uz 2. vidusskolu no klases aizgājām masveidā – gribējās centra dzīvi izbaudīt.
– Kā varējāt visu pagūt – mācīties, sportot un strādāt?
– Nu, matemātikā vienu reizi liecībā bija divnieks. Tajos laikos to varēja pielīdzināt pakāršanai rātslaukumā. Papildus spēlēju arī volejbolu un basketbolu; vēlāk diezgan ilgus gadus nospēlēju Mākslas akadēmijas volejbola komandā. Protams, tur visi smējās par mani, jo bumbas ņēmu ar daiļslidošanas lēcieniem.
Par Mākslas akadēmiju runājot – ņemot vērā, ka vidusskolas laikā mācījos tikai trolejbusos un tramvajos, bet triju gadu sagatavošanās kursu pabeidzu divos gados, nekur citur nevarēju nolikt eksāmenus kā vien Pedagoģijas neklātienes nodaļā. Vienu gadu pamācoties, sapratu, ka gribas ko vairāk. Ar rektora atļauju kā brīvklausītāja apmeklēju visas dienas nodaļas pēc kārtas, bet pēc trim meklējumu gadiem pievērsos tikai gleznošanai. Ceturtajā kursā jau sāku piedalīties jauno mākslinieku izstādēs; papildus strādāju specslimnīcā Linezera ielā par naktssargu un apkopēju. Tā, lūk.
– Vai no vecāku puses nebija nekāda atbalsta?
– Milzīgu vecāku atbalstu saņemu tagad, bet tajā laikā viss notika kaut kādā pašplūsmā. Pieņemu, ka šis rūdījums noder tagad manās remontavantūrās, kā es tās saucu. Esmu sapratusi, ka remonts jātaisa tad, kad pieejams labs meistars, nevis tad, kad nauda parādījusies. Un vecāki tagad atbalsta fantastiski – šķiet, bez viņiem jau būtu grāvī. Pērn ziemā salūza mašīna, un tēvs man uzdāvināja jaunu. Ja saka, ka bērni līdz 60 gadiem jāaudzina, tad tagad jūtu, kā tas ir, un novērtēju…
Zibens ātrumā cauri dzīvei izejot
– Bet palikām pie akadēmijas – pabeidzu Pedagoģijas neklātienes nodaļu ar augstāko novērtējumu un reiz, kad ar vīru aizgājām uz kinoteātri…
– Hops, – kāzas šajā stāstā netika pieminētas!
– Es runāju par profesionālām lietām – par privātām diži negribētu. Mums ir divi bērni, dēls un meita, abi jau precējušies. Pati apprecējos 19 gadu vecumā akadēmijas laikā. Dēlu mēģināju ievirzīt gleznošanā, taču viņš tagad ir jurists. Meita ļoti aktīvi darbojas labdarības biedrībā «Dzīvnieku SOS» un aizrāvusies ar zemūdens niršanu.
Bet, atgriežoties pie kinoteātra, – tur satikām akadēmijas pedagogus Valdi un Dagmāru Villerušus. Valdis prasīja, vai negribu strādāt akadēmijas Modeļu daļā, un es piekritu. Tur, protams, bija kaudzēm dažādu kuriozu (man bija jāpieņem darbā gan plikie, gan apģērbtie) – piemēram, viens astoņdesmitgadīgs tantuks mēģināja iestāstīt, ka viņai esot ļoti laba figūra (jo vīrs tā teicis) un viņa aktiem pozēšot. Tolaik par aktiem maksāja 30 kapeikas dārgāk nekā par citu pozēšanu, taču tās tāpat bija smieklīgas cenas.
Pēc tam strādāju Glezniecības katedrā – ļoti epizodiski pasniedzu stundas kultūras vēsturē un gleznošanā; vēl Berģu pamatskolā un Siguldas Mākslas skolā pastrādāju.
Kādus gadus iepriekš jau bija iegādāts šis lauku īpašums, un tad – mēs izšķīrāmies. Es nolēmu palikt šeit, jo biju jau pieradusi brīvdienās
braukt šurp. Braucu ar četriem suņiem vezumā. Kā tagad vēl atceros skatiņu – es ar mazu džipiņu, bet līdzās trolejbuss. Man līdzās sēž lielā vilcene, bet aizmugurē iespundēti trīs dažādu izmēru krančveidīgie. Krustojumos viņi viens otram grūstās virsū un es domāju: – Tā, tūlīt sāksies kautiņš. Bet mana džipiņa brezents bija salīmēts no vienām līmlentēm – vismazākais grūdiens, un kāds no suņiem pa taisno izlidos uz Brīvības ielas. Tad nu pie sarkanās gaismas devu pa bremzēm, lai nobīstas. Viņi sakrita čupā viens otram virsū, tiešām nobijās un viss izrīmējās, bet tajā brīdī vajadzēja redzēt, kā-ā-ā uz mani skatījās visi trolejbusa pasažieri!
Tā zibens ātrumā dzīvei iziets cauri. Katrā ziņā Mākslas akadēmijā bija tāda kadru daļas priekšniece Vija Ūsiņa, kas teica, ka aiz manis jāsūta enciklopēdists, jo ar mani nepārtraukti kaut kas gadoties. Tā ir – arī šeit, laukos, nepārtraukti kaut kas notiek.
– No malas nepateiksi…
– Bet šī ir visīstākā vieta, kur esmu dzīvojusi. Tā jūtos. Šeit ir mājas sajūta. Protams, pēc ģimenes izjukšanas nevaru teikt, ka jūtos laimīga no rīta līdz vakaram, taču ikreiz pamostoties domāju – kāda laime, ka šeit dzīvoju! Man šeit viss patīk – varbūt arī tāpēc, ka staigāju pa bezdibeņa malu. Viesu mājas vadīšana ir milzīgs risks gan finansiālā, gan emocionālā ziņā. Protams, netrūkst draugu, kas palīdz, tomēr visa atbildība jāuzņemas pašai. Nezinu kā, bet pagaidām izdodas – ceru, ka pārlieku neaizraujos ar veiksmes ekspluatēšanu.
Arī pēc akadēmijas turpinu gleznot (lielākoties ainavas), un mans režīms palicis nemainīgs.
Beigs gleznot, kad draudzene brīdinās
– Ko var iemīlēt ainavā? Gleznā tās tapšanai ziedots tik daudz pieskārienu?
– Katra gleznotā ainava sākta konkrētā vietā, taču gleznoju kādas septiņas vai astoņas bildes vienlaikus. Vienā dienā varu pieķerties klāt pat trijām, bet, teiksim, vakar pietika tikai divas parakstīt un tas jau bija pietiekami šausmīgi – ilgi sēdēju un domāju, vai paraksts jau liekams vai nē. Pati to zināšu apmēram pēc mēneša; draudzenei teicu, ka pagaidām darbi šķiet briesmīga viduvējība. Sajūtas (arī gleznojot) nemaz nav foršas. Tas foršums parādās tikai kādā īsā brīdī, jo lielākoties esi neapmierināts.
– Vai tad neizbaudāt ik otas pieskārienu?
– Nē, man gleznošana ir visai mokošs process. Vispār neesmu dzirdējusi, ka kāds mākslinieks gleznotu un kaifotu par sevi. Lai bildi uztaisītu, viens solis jāsper uz priekšu, divi – atpakaļ. Darbu var labi iesākt un slikti pabeigt, un arī otrādi. Ja domāju, ka esmu baigi foršā gleznotāja, tās ir muļķības. To zinās varbūt pēc simts gadiem. Klasiķus savās vietās nolicis laiks.
Protams, arī citu vērtējums ir nosacīts – bērēs un izstāžu atklāšanās neviens neko sliktu neteiks par galveno personu. Bet gandarījums ir tad, ja pats jūti – viss kārtībā. Vai arī labus vārdus pasaka profesionāļi – draugi, par kuriem zinu, ka viņi nemelos. Man tāda ir gleznotāja Māra Vaičunas. Vispār esam tāds mazs bariņš, kas šeit katru otro mēnesi tiekamies, – Māra, Felicita Pauļuka un Rūta Muižniece. Kad satiekamies, varam gvelzt visbriesmīgākās lietas un zinām, ka neviena tāpēc neapvainosies. Ar Māru ir sarunāts, – ja viņa, gadiem ejot, jutīs, ka kaut kas nav kārtībā, tad tā arī pateiks: "Labāk neglezno vairāk." Nu, tādā veidā.
Dzīvnieki pirmajā vietā
– Kā atšķirt labu darbu no slikta – vai ir kāda recepte?
– Recepte slēpjas manā izglītībā un pieredzē, kas veidojusies no salīdzināšanas. Ja tev būtu vēl kāda sieva, tad tu salīdzinātu, kura labāka, un tas pats notiek ar visu. Arī glezniecība ir viena vienīga salīdzināšana. Tāpēc cilvēkiem ar netrenētu aci kontrastaini darbi patīk labāk. Es savu aci, rokas un sajūtas esmu trenējusi gandrīz visu mūžu. Ne velti saka, ka mākslinieki esot ķerti vai citādi traki – vienkārši viņi ir emocionālāki, jo savu jūtu pasauli vairāk uztrenējuši.
– Bet jūsu pēdējos darbos šķiet, dzīvo viena lielas vienlīdzības ideja – toņi tik vienādi intensīvi, ka teju "apēduši" telpas sajūtu un lietu robežas. Varbūt tas tāpēc, ka arī dzīvē nešķirojat cilvēkus pēc amatiem?
– Privātās attiecībās dabīgi, ka nekādi amati neeksistē. Par to nav runas.
– Varbūt jūsu vienlīdzības zīme ir daudz lielāka – liekama starp cilvēku, dzīvnieku un vispār dabu?
– Dzīvā daba noteikti ir mana prioritāte. Pirmajā vietā ir dzīvnieki, un cilvēki tikai pēc tam. Cilvēks tomēr ir pietiekoši attīstīta būtne, lai par sevi parūpētos, bet pasaule diemžēl ir tik nežēlīga, ka uzskatu par savu pienākumu izdarīt labu vismaz kādam dzīvniekam.
– Bet tāpēc taču neesat veģetāriete?
– Neesmu – bez gaļas pat dienu nevaru iztikt, bet tajā pat laikā šķiet, ka vairāk atbalstu malu medniekus nekā medību kolektīvus, kas patiesībā ir pietiekoši turīgu cilvēku kopums, kas nogalina izpriecas pēc. Zinu daudzus gadījumus, kad sašautas pīles un zaķi tiek vienkārši pamesti grāvjos, jo kurš tad tos dīrās un ēdīs… Par to ir runa. Manuprāt, tā ir patoloģiska un perversa nodarbošanās – nogalināt prieka pēc. Domāju, ka šiem cilvēkiem ir dziļas psihiskas problēmas. Malumednieciņš savu medījumu vismaz apēd, bet, zinot kādas nelikumības vispār notiek mūsu valstī (sākot no augstākajiem līdz viszemākajiem ešaloniem), varu apgalvot, ka tādas notiek arī kolektīvo medību laikā.
Katrā ziņā ar medību kolektīviem līgumu neslēdzu, bet dzīvnieku aizsardzību izjūtu kā savas dzīves nepieciešamību. Jau bērnībā nesu mājās, Pārdaugavas dzīvoklī, dažādus ievainotus putnus. Mans mūža sapnis bija tīrīt būrīšus Zooloģiskajā dārzā. Tagad draudzējos ar Zooloģiskā dārza galveno vetārsti Benitu Dravči un viņas vīru, kas ir izcils vetārsts Rīgā. Viņi ir smējušies par manām aktivitātēm, piemēram, pirms diviem gadiem vedu uz klīniku kraukli ar ievainotām kājām.
– Kā krauklis var kājas savainot?
– Nezinu, atradu tādu ceļa malā – klibu un nespējīgu palidot; tad nu vedu viņu uz veterināro klīniku Rīgā, kur putnam taisīja rentgenu. Mans tēvs pirka viņam aknas, lai varētu pabarot un tamlīdzīgi. Tas jau nebija vienīgais gadījums. Tādi ir šad un tad…
P. S. Šobrīd Lailas pusmuižā mitinās pieci suņi un ne mazāk kaķu. Viņas īpašuma 40 hektāros patvērumu rod visdažādākie meža zvēri un dabas takā redzama tik neskarta daba, ka to par Latvijā īpašu vietu atzinuši pat vides speciālisti. Savukārt ēkā, kuras pamata akmeņi likti 15. gadsimtā, pie sienām rindojas gleznu desmiti. Vienkāršība roku rokā ar izsmalcinātu dabiskumu ir tās vērtības, ko var novērtēt Ružciema viesi, un, šķiet, cilvēkiem patīk.
tu esi vienkārši sapnis…ļoti burvīgs un neatkārtojams,bet neaizmirstāms.diemžēl tikai sapnis,kurš varēja būt reāls un….