19. aprīlī, Tukuma muzejā atklāja Ingemāras Treijas gleznu izstādi. Tā gadījās, ka redzēju gleznas agrāk, un tas, protams, bija labs iemesls sarunai ar autori. Tikāmies mājīgā jumtistabā Harmonijas ielā, kur ik nedēļu
notiek Ingemāras vadītās gleznošanas studijas nodarbības. Sarunā, vairāk gan kā dziļdomīgs klausītājs, piedalījās arī mākslinieces vīrs – Leons Čivlis (sievai viņu tīk saukt par multimākslinieku).
Māksliniecisko sakņu izzināšana
Par savu ģimeni un dzimtu Ingemāra pastāstīja, lūk, ko:
– Vectēvs no mātes puses – Fricis Zandbergs – ir nācis no Kandavas. Viņa glezna bija arī Tukuma muzeja atklāšanas izstādē. Savulaik Aizrobežu muzejā sarīkoju vectēvam veltītu izstādi ar fotogrāfijām, kurās viņš redzams, un vairāk kā fons tās papildināja mani abstraktie gleznojumi. Arī šogad bija doma personālizstādi rīkot kopā ar vectēva darbiem, taču, tā kā nomainījās izstādes rīkošanas datumi, nolēmu nesasteigt un izstādi vectēvam rīkosim nākamgad.
– Kas par vecākiem sakāms?
– Vecākiem esmu pateicīga par to, ka viņi manī tik agri saskatīja mākslinieka potenciālu. Tēvs Māris Treijs visu mūžu strādājis zinātnisko darbu, savukārt viņa tēvs bija profesors Lauksaimniecības akadēmijā. Mamma Ivonna lielāko mūža daļu nostrādāja Rīgas rajona Kultūras nodaļā par galveno grāmatvedi. Padomju laikā tā bija viena no radošajām saliņām, kur apgrozījās diriģenti, mākslas un mūzikas skolu direktori, muzeju direktori un kultūras darbinieki. Man ļoti patika šī sabiedrība, tāpēc mammas darbavietā labprāt kavējos ilgāk. Rados vienīgie mākslinieki bija jau minētais mātes tēvs Zandbergs un vecmāmiņas otrais vīrs – Arvīds Galeviuss. No viņiem mums – trim māsām, tad arī tas spars. Jaunākā māsa Juta Rīgā nodarbojas ar aizkaru dizainu salonā «Ticians», bet vidējā māsa Linda Amerikā ilustrē grāmatas un glezno jaukus akvareļus – viņai ir pietiekami bagāts vīrs, lai varētu tikai ar to nodarboties; varbūt kādreiz atbrauks ar izstādi arī uz Latviju.
Labprāt pelnītu tikai ar glezniecību
– Mana izvēle bija pilnīgi skaidra no piecu gadu vecuma – teicu, ka būšu vai nu māksliniece vai sētniece (man teica, ka ļoti daudz jāmācās, lai kļūtu par mākslinieci, tāpēc teicu, ka vēl varētu būt sētniece).
– Bet tātad jau zināji, ka sētniekam nav daudz jāmācās…
– Acīmredzot. Vēlāk vecāki mani ielika J. Rozentāla vidusskolā, un tā viss turpinājās – nekādas citas domas nemaz nebija galvā. Ļoti vienkārši. Vienīgais pārbaudījums bija, kad uzreiz pēc skolas netiku uzņemta Mākslas akadēmijā.
– Kas tad pietrūka?
– Nu nezinu, vai nu pietiekami labu blatu vai talanta… Grūti pateikt. Ceturtajā reizē iestājos – tas bija 1984. gadā.
– Kādi tolaik bija sapņi – gribēji kļūt par Nopelniem bagāto mākslinieci?
– Protams. Tā vēlme – pelnīt tikai ar glezniecību – nav zudusi joprojām. Neko citu īstenībā negribu darīt. Vienkārši dzīve piespiež strādāt arī maizes darbu.
– Vai ģimene tāpēc necieš?
– Tas jau Leonam jāprasa, vai ir samierinājies (vispār viņš mani ļoti atbalsta). Varbūt kādreiz bijušas kādas negācijas, taču to kļūst aizvien mazāk. Divām radošām personībām jāspēj dot otram visai lielu brīvību, un tas, protams, ir grūti. Zinu, ka man vajadzētu būt vairāk mājās, taču ko iesākt, ja darbs Rīgā? No Rīgas jau nekur nevaram aizbēgt; abi divi – arī Leons – īstenībā esam rīdzinieki caur un cauri.
Patīk kontrastu pretī nolikt
– Kāpēc no dažādām izteiksmes formām, izvēlējies gleznot tieši ar eļļas krāsām?
– Katram māksliniekam tas notiek intuitīvi, un tas jau tāds klasisks uzstādījums, ka jāglezno ar eļļu. Ir bijuši periodi, kad zīmēju tikai ar tušu. Man patīk smalks un filigrāns zīmējums, kāds ir Vitbergam un Padegam; tagad, pēdējā laikā, kaut kā sanāk tikai ar eļļu…
– Vai darbam vajadzīga iedvesma?
– Iedvesmas brīžu ir ļoti daudz – jo sevišķi, kad aizbrauc kādā ceļojumā; tad ir tā, ka obligāti jāpiezīmē, citādi ideja pagaist. Pirmajā brīdī redzu gleznu it kā gatavu un, tikai to realizējot, redzu, ka ļoti daudzas vietas neesmu izdomājusi; tad vai nu gleznoju, vai nolieku malā un skatos, kamēr nāk apskaidrība.
– Kādi motīvi vairāk iedvesmo – izstādē redzami gan portreti, gan plikņi?
– Tas kaut kā periodiem notiek – tagad, piemēram, mani ļoti interesē ūdeņi. Jau pagājušajā gadā, kad braucu uz Itāliju, man skolā to ieteica izmantot kā radošu komandējumu un kaut ko pastudēt; tad nu atbildēju, ka studēšu ūdeņus. Aizbraucu, saskatījos un safotografēju Venēcijas ūdeņus, taču neatradu nevienu gleznotāju, kas būtu tos izteiksmīgi uzgleznojuši. Nekādu apcerējumu neuzrakstīju, taču doma palika. Šogad, kad ar Leonu atkal bijām Itālijā, man bija vēl interesantāk pētīt, kā panākt to kolosālo toni, dzidrumu, atspulgus un fantastisko ūdens sajūtu, kāda raksturīga tikai Venēcijas ūdeņiem.
– Vienā no izstādes darbiem zem laivas viļņojas zaļzaļš atspulgs, taču dziļums tajā nosacīts – līnijas spēlējas, bet toņiem kā mozaīkas gabaliņiem saplūst nav ļauts. Vai tas nozīmē, ka esi ideāliste – vēlies visu izskaistināt?
– Esmu ideāliste – to nenoliedzu. Vai, kā tu jauki to sasaistīji!
– Arī portretiņos viss tā smuki iztīrīts…
– Man patīk, kā gleznojis Botičelli. Tagad, kad Itālijā redzēju oriģinālu, tas tikai apstiprināja to, kā vēlos gleznot cilvēku sejas – nu ārkārtīgi tīri, nianses – knapi, knapi redzamas – viss ir perfekti, un miesa tāda caurspīdīga, maiga. Un tad nolikt pretī kontrastu (man tā patīk) – kārtīgu ķepsējumu ar faktūru.
– Neesi domājusi par tēlnieka karjeru? Tur jau ar tās izteiksmes lakoniskas, jo cik ilgi ap akmeni cīnīsies…
– Man patīk labu tēlnieku darbi (piemēram, Rodēna skulptūras), bet veidošana gan nepadodas (to zinu, jo Rozentāļos vajadzēja ar plastilīnu veidot); divās plaknēs patīk formu veidot, bet trijās laikam nevaru uztaisīt.
Bet runājot par skaistuma izjūtu, agrāk man ļoti patika vectēva paaudze (Eliass, Tīdemanis un citi), kas no beļģiem ietekmējušies – darbi tādi tumši, brūnīgi un pamatīgi, bet tagad saprotu, ka arī gaišais ir ārkārtīgi skaists, un vajag tos kaut kā kopā salikt…
Sievietes – vizuāli interesantākas
– Atgriežamies pie kontrastiem – kāpēc tie šķiet tik svarīgi?
– Es uzskatu, ka mākslā un arī dzīvē viss ir balstīts uz kontrastiem; ja ir kontrasti, tad viss kārtībā, jo tad viss ļoti labi izskatās!
– Ā, tad kontrastu vajag labā izskata pēc?
– Nē, tas ir dzīves pamatnostādījums. Divi tievi cilvēki blakus ne pēc kā neizskatās. Bet ja viens no viņiem būtu resns, tad ļoti jauki. Es nezinu… Kontrasti gleznā ir arī kompozīcijas pamatvērtība. Pretmeti pasauli izlīdzina – ja visi kliegs un neviens neklusēs, nekas labs nesanāks.
– Labi, tad, lūdzu, izskaidro vēl vienu savādību: kādā darbā redzams arī šāds kontrasts – priekšplānā sēdošā meitene gleznota dzīvos, spilgtos toņos, bet ainava aiz viņas tik blāva, it kā skatiens būtu apžilbis…
– Bet kas būtu, ja ainava būtu tikpat spilgta? Meitene ir galvenā un viņai jābūt kontrastā ar vidi. Varbūt kādam tas "nesienas" kopā, bet līdz tādam stilam esmu nonākusi un tā es tagad gleznoju.
– Un kas sakāms par darbiem, kur nosacīti tukšs laukums kontrastē ar mazu cilvēciņu kādā malā?
– Tas laukums nozīmē skaistu krāsu un emocijas. Kas tad īstenībā vairāk uzrunā – krāsa vai cilvēciņš? Cilvēciņš ir tikai paskaidrojums krāsai.
– Labi, tāpat katrā darbā ir pa kādai sievietei. Kāpēc neviena vīrieša?
– Viņas vizuāli ir interesantākas. Ko es gleznošu vīrieti – ne viņam smukas krūtis, nekas! Nē, nu neko jau nesaku – man ir viens iesākts vīrieša dibens; nepaspēju uzgleznot līdz galam un sapratu, ka viņš ir ļoti neinteresants.
– Lai paliek sieviete kā gleznošanas objekts, bet kas tavuprāt vajadzīgs sievietei šodienas pasaulē? Piemēram, pati gribētu aust paklājus kā piektā sieva kāda musulmaņa ģimenē?
– Nē, paldies Dievam, neesmu tādā vietā. Par sievietēm varu spriest vienīgi pēc sava šaurā paziņu loka, un tur ar viņām viss kārtībā – visu spēj paveikt un viņu mērķis ir būt laimīgām. Kad sieviete ir laimīga? Kad bērni paēduši un veseli; kad pati vesela; kad vīrs atsaucīgs un saprotošs; kad ar radiem viss kārtībā un kad naudas netrūkst; kad viņa var darīt, ko vēlas… Vai vēl kas?
– Ja varētu bez naudas iztikt, tad šī ainiņa tikpat labi iederētos alu laikmetā…
– Jā, bet, protams! Man kā māksliniekam vēl svarīga arī sapratne radošajā jomā – lai ir cilvēki, kas novērtē manu darbu. Nezinu, vai tas liktenis vai sagadīšanās, taču ir novērtēti un nenovērtēti mākslinieki. Piemēram, Pauliņš sēž mājās un glezno sev (līdz atzinībai viņš garus gadus gājis), bet tāds Ritums Ivanovs vai Zariņi jau studiju gados tika ievēroti. Kas tas ir – pazīšanās, laba menedžmenta vai labas naudas nopelns? Varbūt viss kopā… ? Kāpēc daži var grozīties sabiedrības krējumā, nepārtraukti taisīt izstādes smalkās galerijās, kur darbus pērk bankas un turīgi ārzemnieki; tāpat rīkot izstādes ārzemēs (jo tas viss kopā maisās), bet tiem, kas vairāk mājās glezno, īpaši nekādu iespēju nav? Var, lūk, uzrīkot izstādi Tukumā…
– Nu kāpēc tad vispār gleznot, ja tik daudz pārdzīvojumu?
– Man tas vajadzīgs nervu nomierināšanai. Ja negleznotu, sajuktu prātā. Manī ir tik daudz emociju un izjūtu, ka tas noteikti kaut kā jāizliek ārā.
Kas uzrunā vecās lietās?
– Un tomēr savu daiļradi dali periodos. Kādi vēl periodi bez ūdens bijuši?
– Man patīk pilsētas. Esmu urbāniste.
– Kas pilsētā var patikt? Asfalta smaka? Pūlis?
– Nevajag pūlī iet.
– Bet kur tad pilsētā būt, lai to saprastu?
– Var vienkārši pastaigāt pa ielām no rīta vai vakarā un ļauties izjūtām. Vecrīga tev nepatīk? Es nezinu – tā ir noskaņa, kur kaut kādi gadsimti vai enerģijas spēlē… Mēs ar Leonu par Florenci vispār kaifojām. Mani sajūsmina cilvēku roku paveiktais… Un vispār visu ir veidojuši mākslinieki! Bez māksliniekiem nekā nebūtu! Vatikāna Pētera katedrālē vispār šķiet, ka tur milži būtu dzīvojuši – viss tik iespaidīgs. Un nav nekādas pretīgas greznības, viss ir kā vajag – kā ideālā pasaulē.
– Un kā ar moderno arhitektūru – teiksim, pelēkā Brisele patīk?
– Novērtēju to, jā, – smuki, bet dziļākajā būtībā man patīk antīkās lietas.
– Leon, kāpēc tev patīk vecās mēbeles, ar kuru restaurēšanu labprāt nodarbojies?
Leons:
– Tur ir savs siltums. Vecpilsētas ir dzīvas, tās elpo un runā ar tevi.
– Kas runā?
Ingemāra:
– Viss, pat durvju rokturītis!
Leons:
– Runā ik lietā ieguldītais darbs.
Ingemāra:
– Tā ir lietas radītāja ieliktā enerģija. Tāpēc arī par gleznām saku – galvenais, lai mana enerģija sasniedz skatītāju.
Leons:
– Mediči galerijā redzējām gleznu no marmora gabaliņiem. Kā tajos laikos spēja marmoru izgriezt, cik laika un spēka tas prasīja!? Kā to varēja dabūt gatavu??
– Leon, ja reiz tā jūsmo par cilvēka radīto, kāpēc nepriecājies par dabu – Dieva radīto?
Ingemāra:
– Tas taču ir Dievs! Viņam nekas nav par grūtu! Mēs nenoliedzam Dieva brīnišķos darbus, tomēr vairāk novērtējam cilvēka paveikto, jo cilvēkam tomēr grūtāk nekā Dievam.
P.S. Saruna noslēdzās ar stāstu par iespaidiem Romā un Florencē. Ingemāra Itālijā jūtoties kā mājās, un vai gan jābrīnās, ka griboties tur atgriezties vēl un vēl; katru gadu no jauna. Šoreiz daļiņa no Itālijas saulainā košuma skatāma izstādē Tukuma muzejā. Nāciet un novērtējiet!
