Pūrenieki savējos Golgāta ceļā gājējus akmenī iekala. Lai nekad neviens tos neaizmirstu. Viņus pieminēja 12. jūnijā, Vasarsvētkos.
23 pelēči Pūrē pie pagastmājas zemē sagūluši. Tepat no apkaimes. 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta nedienu liecinieki. Pūre tolaik bija mazs pagastiņš. 23 māju ļaudis ir daudz. Daudz svešumā salauztu likteņu, liegtas laimes, mīlestības. Pāri simtam, daudzreiz vairāk pūrenieku, sāpīgāk neziņā mājās palikušajiem. Pūrenieki akmeņus pulcināja, piemiņas vietu izveidoja 1989. gadā, pagasta priekšnieces Annas Rudzājas rosināti. Divreiz gadā latviešu tautas nedienas te atnāk. Piemin akmenī iekaltos. 1989. gadā dzīvo bija vēl krietns pulciņš. Šobrīd vairs…. Svētdien ar Dieva vārdu svešumā aizvestos savļaudis, tos, kuri arī mūžu mūžos tur palika, pieminēja Pūres draudzes mācītājs Justs Junkulis. Dzintra Jurēvica pulciņā bija vienīgā, kura arī bija izvesta. Pati saka: "Biju vēl bērns. Nekādu sāpi neizjūtu. Arī patīkams nekas. Katrreiz šurp nāku. Kādam tak jānāk." Dzintra teic, ka, iespējams, pašas rados bijuši izsūtāmo sarakstu rakstītāji. Tas esot bijis tālu pagātnē. Pagaisis, piedots. Kārlis Vārna, Gunārs Dravnieks un Ivars Dimza paši nav izvesti. Toties katram daudz radu, draugu. I. Dimzam vecāki, vecvecāki. Valentīna Dembovska ir krievu tautības kundze. Viņu šopusē atveda latvietis Vladislavs Dembovskis. Vladislavs arī nav izsūtīts. Valentīnas kundze teic strikti: "Vienmēr šurp nāku tāpēc, ka tā vajag!"
