Pirms pāris mēnešiem Tukuma slimnīcā tika stacionēts pacients, kam mediķi konstatēja gāzes gangrēnu. Diemžēl ārstēšanās procesā cilvēks zaudēja roku. Pēc tam gan presē, gan televīzijā par šo gadījumu publiskota informācija, kurā vainoti ārsti, jo saslimšana neesot laikus konstatēta, izvirzīti arī citi pieņēmumi.
Skaidrojām, kas šī par saslimšanu un kāpēc nereti tās iznākums ir tik bēdīgs.
Gadījumu vērtēja Veselības inspekcija
Aģentūras «Tukuma slimnīca» direktore Dzintra Rabkeviča atzina, ka šis gadījums radījis gan skaidrošanos, gan nepatikšanas: "Ārsti brauca uz Veselības inspekciju skaidrot situāciju, taču – tā kā par savu izdarību vai neizdarību katrs ārsts atbild personīgi, inspekcijas gala vārds nav zināms. Arī sankcijas nekādas no inspekcijas puses slimnīcai nav piemērotas. Pacients ilgi gulēja Stradiņa slimnīcā, bet tagad atkal ārstējas Tukuma slimnīcā. Veselības stāvokļa uzlabošanās ir, taču atveseļošanās process būs ilgs, jo tik viegli ar infekciju tikt galā nevar. Mēs nezinām, kur tā rodas, kas to izsauc, tāpat kā inkubācijas periodā nemaz nevar pateikt, kas tā ir par saslimšanu."
Gadā vidēji 4 līdz 5 gadījumi
Ķirurgs Juris Bogužs atzīst, ka saslimšana ir ļoti nopietna un parasti rodas no mazas brūces, kas iegūta, strādājot kūtī, lauku darbos utt. Tipiskākā pazīme – brūcē ir ļoti lielas sāpes, ko nereti neievēro, domājot, ka pacients ir nepacietīgs. Bet tā nav, – brūcē veidojas intoksikācija; ja netiek sniegta palīdzība, infekcijas izdalītais toksīns iedarbojas uz muskuļaudiem un tie sairst. Tāpēc nereti vienīgā iejaukšanas ir amputācijā. Viņš praksē vairākas reizes saskāries ar gāzes gangrēnu, – tad līdzēts ar penicilīnu, plašiem griezieniem, skalošanu un antigangrēnas seruma ievadīšanu. Valstī vidēji gadā tiek konstatēti četri vai pieci gadījumi.
Kara laika slimība
Pirms 20 gadiem ar šādu gadījumu saskārusies arī terapijas nodaļas vadītāja Dina Balode. Daktere pastāstīja, ka šī slimība nav jauna, tieši otrādi – pavisam veca, taču ļoti reta un ļoti smaga, nereti ar letālu iznākumu: "Gāzes gangrēna veidojas plēstās, netīrās brūcēs, tai raksturīga tūska, gāzes uzkrāšanās muskuļos un saistaudos. Šo slimību aprakstīja Pirmā Pasaules kara, bet visprecīzāk – Otrā Pasaules kara laikā, jo tā ir kara laika slimība, kas miera apstākļos sastopama ļoti reti, tāpēc šādus gadījumus dēvē arī par kazuistiku.
Gāzes gangrēnu ierosina anaerobiskie mikroorganismi – klostrīdijas, kas attīstās bezskābekļa vidē. Klostrīdijas dzīvo augsnē, augsnes virskārtā, tās var izdalīt arī dzīvnieku mēsli, savukārt kara laikā tās novēroja tur, kur sadalījās līķi.
Slimībai ir divas galvenās formas – zibens ātrā forma, kad mirstība ir gandrīz 100%, un akūtā forma, kad letāls iznākums reģistrēts 30 līdz 50% gadījumu. Klīniskā aina un slimības gaita atkarīga no mikrobu veida, dzīvotspējas un spējas vairoties. Saslimšanas inkubācijas periods ir no dažām stundām līdz septiņām dienām. Tātad, ja mediķi pacientu apskata inficēšanās otrajā dienā, slimības inkubācijas perioda laikā, tad izteiktu pazīmju nebūs. No otras puses – nevar katru pacientu vērtēt, it kā viņam būtu gāzes gangrēna."
Gadījās pieredzēt
"Pirms 20 gadiem, kad tikko biju labi sākusi strādāt, stacionārā iestājās ap 50 gadu veca sieviete no laukiem – ar nelielu, plēstu brūci kreisajā rokā. To viņa bija ieguvusi, strādājot kūtī. Lai arī nodaļā viņu stacionēja ar citu diagnozi, pēc sešām stundām nodaļas māsiņa man piezvanīja uz mājām un teica, ka brūce izskatoties briesmīgi un ka tajā ir ļoti lielas sāpes. Parasti tieši pārsiešanas māsiņa ir pirmā, kas ierauga, ka brūce ir savādāka nekā citkārt – tajā ir pamatīga tūska, muskuļos un saistaudos uzkrājas gāze un, ja uzspiež, izdalās gāzes pūslīši. Slimnieci apskatīju, un, tā kā 80. gados, apgūstot militāro mācību Medicīnas institūtā, par gāzes gangrēnu biju mācījusies ļoti daudz, radās aizdomas. Kopā ar ķirurgu Gončarovu uzstādījām diagnozi, sazinājāmies ar Katastrofu medicīnas centru, kas atsūtīja savu ķirurgu, un viņš diagnozi apstiprināja. Slimniecei, par laimi, bija maza brūce, tāpēc nebija jāzaudē roka. Pats galvenais, – brūci nedrīkst šūt ciet, jo tieši aizšūta brūce ir tas, ko šis mikrobs vēlas! Rīcība bija tāda pati kā kara laikā, – ķirurgs izdarīja iegriezumus audos, lai brūcei tiktu klāt skābeklis un tādējādi apturētu procesa tālāko gaitu. Tika ievadīts arī pretgangrēnas serums. Šis gadījums beidzās ļoti veiksmīgi, jo zinājām, ar ko darīšana. Ir tā, – ja vienreiz tas būs redzēts, to vairs neaizmirsīs, taču būs bezgala daudz ārstu, kas nostrādās 30 un 40 gadus un tā arī neredzēs, kāda izskatās gāzes gangrēna," stāstīja D. Balode.