Sagaidot Jauno gadu, Rūķu darbi vēl nav beigušies – skatot savākto mantu, sapirktos gardumiņus, paciņas, ierakstus lielajā kantora grāmatā, izvērtējot jau paveikto, Rūķi secina, ka ceļi būs tā – krietni pāri pusei notekalēti, arī ar mašīnu nobraukti. Bet, kā jau solīts, līdz Zvaigznes dienai visu sagādāto (un vēl gādājamo) dāvanu nastas būs nogādātas īstajā vietā īstajiem cilvēkiem.
Kā jau ierasts, Rūķi ir gatavi arī nedaudz pastāstīt par savos ceļos pieredzēto, lai padalītos priekā par bezgala jaukiem un mīļiem cilvēkiem, ar kuriem izdevās sastapties un parunāt. Cilvēkiem, kam neklājas viegli, taču viņi ar grūtībām tiek galā, nezaudējot cieņu un sirdsgudru paļāvību.
Vieglāk dot, nekā otram lūgt
Erna Zarnošeka ir tukumniece ar pieredzi, taču visi viņas senči nākot no Jaunpils muižas, arī pati tur dzīvojusi, kamēr darba gaitas atvedušas uz Tukumu. Viss darba mūžs saistīts ar medicīnu – desmit gadi slimnīcā, pēc tam nākamie 22 – Durbes sanatorijā, kur bijusi saimniecības māsa un nostrādājusi līdz pat pensijai. Ja bijusi iespēja, strādātu vēl ilgus gadus – abiem ar vīru bijis gan spēks, gan veselība. Vīrs mūžu atdevis melnajam darbam – strādājis asfalta ražotnē.
Pirms četriem gadiem dzīvesbiedrs nomiris, tagad dzīvojot viena. Ikdienas soli varot padarīt pati, taču lielākos darbos palīdzot aprūpētājs. Šajās dienās ārsts iepriecinājis – veselība esot kā jaunai meitenei, lai arī gadu jau daudz: "Labāku dāvanu svētkos pat nevarētu vēlēties. Tagad daru tik, cik varu, – aizeju uz tirgu, rūpējos par kaķīti mājās un kaķīšiem krūmos. Redziet, ar vecumu ir tā, – kad cilvēks ir jauns, viņš grib vairāk gadu, bet, kad pienāk 30, sāk tos slēpt. Bet es varu lielīties – man ir apaļš 81 gads!" Ernas kundzes mūžs bijis bagāts. Reiz tā iedomājusies, ka visu dzīvi vieglāk esot bijis otram dot, nekā kādam kaut ko lūgt: "Šito ziemu gan noslinkoju, – bija augsts asinsspiediens un ārsts ļāva adīt vien stundu dienā, bet visus iepriekšējos gadus ar pašadītām zeķēm un cimdiem apdāvināju radus un draugus."
Kā vēlāk noskaidrojām, arī Ernas kundzes roku darbi iepriekšējos svētkos nonākuši daudzās mājās kopā ar Redakcijas Rūķu nestajām dāvaniņām.
Vaicājot, no kurienes viņai tik grūts uzvārds, Ernas kundze stāsta, ka tas no vīra: "Parasti to nākas atkārtot vairākas reizes, bet arī tad kāds uzraksta nepareizi. Bet es neļaunojos. Būtu gribējusi palikt savā uzvārdā – Sīpols. Lai arī draudzenes teica, ka tas tāds sīvs uzvārds, prasīju, kāpēc viņas domā, ka esmu tas ēdamais sīpols, kas tiešām sīvs? Varbūt esmu skaistas puķes – tulpes, narcises, lilijas – sīpols…"
Allaž notikumu viducī
Tukumniece Gundega Reine mūs sagaida ar Kārļa Krustkalna nule kā iznākušo grāmatu «Likteņa nolemtie» rokās. Krustkalns rakstot par laikabiedriem, likteņa nolemtajiem, un viņa tai iesākusi rakstīt recenziju. Par pēkšņo Rūķu apciemojumu viņa pārsteigta: "Lai arī jūs man pēkšņi uzlikāties virsū, esmu ļoti iepriecināta!"
Ikdiena neesot viegla, jo dažādas kaites nomokot. Līdz 80. dzimšanas dienai dzīvojusi bez raižu, bet tagad, kad esot tikai 18, jātiek galā ar visvisādām likstām, taču viņa samierinājusies. Galvenais, ka var pati tikt ar sevi galā un nav jāieguļas slimības gultā: "Es to visu ņemu no pozitīvās puses. Visvērtīgākā manta manos gados ir humora izjūta. Pat ja kāds kaut ko greizu pasaka, nevajag apvainoties; varbūt domāja labi, bet tikai nesanāca… Es tā vienudien padomāju par to lietussargu sapulci Doma laukumā Rīgā – tajā cilvēki sauca toreizējo premjeru Kalvīti par cūku, bet tā nevajadzēja. Varēja bļaut – "Sivēns!"" Vaicāta, vai tad sivēns un cūka nav viens un tas pats, G. Reine iebilst – sivēnu vēl varot mācīt, bet cūku ne. Tas esot galvenais.
Priecāties par to, kas ir
Tukumniece Marija Salmiņa uzskata, ka pats galvenais dzīvot mierā: "Mēs varētu daudz ko gribēt – visu kaut ko vairāk un labāk, bet svarīgāk par visu ir pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Un tā ir mūsu izvēle – gausties vai negausties. Ja gaudīsies, vai kaut kas mainīsies?
Esmu Dievam pateicīga, apkārtējiem, kaimiņiem par to, ka viņi par mani rūpējas. Man ir ļoti labi kaimiņi – Ilze Upīte, Vija Kaļķe, kas padomā par mani un pavaicā, vai ko nevajag. Man vienmēr dzīvē laimējies, ka apkārt bijuši labi cilvēki." M. Salmiņa stāsta, ka veselība gan neesot nekāda dižā – vairākas operācijas bijušas, bet labi, ka tā. Ka pati tiekot galā, tiesa, divreiz nedēļā atnākot palīgs no Sociālā departamenta, atnesot pārtiku, izslaukot istabiņu: "Esmu apmierināta. Esmu pateicīga redakcijai par labiem rakstiem, redaktora sleju, kas tik ļoti iepriecina. To pašu saka arī manas kaimiņienes. Mēs esam pateicīgi, ka jūs esat, un vienmēr jūs atbalstīsim. Novēlu veselību, veiksmi un panākumus, un tad jau viss pārējais arī būs!"
98 gados iztiek ar savu un draugu atbalstu
Mirdza Gintena Raudas ielā 41, saimnieka mājā, dzīvo jau 60 gadus. Savos 98 gados viņa ir pilnīgi viena – neesot ne radu, ne draugu vairs; visi nomiruši. Vien kaķītis, kam jau ir 15 gadu un kas ir tik gudrs kā cilvēks, tikai runāt nemāk. Kaķītis, kas pirms daudziem gadiem šais mājās ienācis kā runcis, kā jau tas daždien gadās, patiesībā ir kaķene Minne, arī Mika… Un tieši kaķene izglābusi dzīvokli no ugunsnelaimes: "Reiz dzīvojos pa ķēķi un pamanīju, ka kaķītis uzvedās tik savādi, tā kā aicina istabā. Es teicu, lai liekas mierā, taču viņa neatstājās… Kad beidzot aizgāju uz istabu, ieraudzīju, ka istabas durvis no krāsns gluži karstas palikušas, jau pēc krāsas smirdēja. Šis kaķītis ir zelta vērts. Ja viņš to nebūtu pamanījis, durvis būtu aizdegušās."
Ar vieglākiem darbiņiem Mirdzas kundze tiekot galā pati, arī no domes nākuši palīgā, – agrāk bijusi ļoti laba palīdze, bet ar nākamo kundzi kontakts nekādi neveidojas. Bet nu jau piecas nedēļas nav bijis neviena. Labi, ka kādreizējās dārzniecības sievas Dzintra Auziņa un Mirdza Stūre ik pa brīdim atbraucot, nopērkot ēdamo un šo to palīdzot, arī kaimiņš Laimonis palīdz ūdeni sanest: "Ir reizes, kad ēdamā pietrūkst, bet tad jāgaida tā diena, kad atnesīs. Krāsns gāzās kopā, to Dzintra palīdzēja samālēt. Uzreiz tagad kurināt nevar, jāgaida, kamēr sacietē, tāpēc istabās pavēss. Bet es tā pamatīgāk saģērbos, tā kā gluži auksts nav."
Ar redzēšanu gan esot problēmas – lasīt pagrūti, tikai ar vairojamo stiklu, arī pulksteni lāgā neredzot: "Tieši tāpēc vairs arī avīzīti nelasu, vienīgi programmu gribētos, lai zinātu, ko kurā brīdī televīzija rāda. Telefons arī man ir, tikai piezvanīt nevaru, jo ciparus neredzu. Reizēm noņemos pusstundu un – nekā."
Savulaik Mirdzas kundze beigusi skolotāju institūtu, taču strādāt par skolotāju neesot iznācis, lielākoties darbs bijis saistīts ar finansēm – ilgus gadus nostrādājusi Rūpkombināta finanšu nodaļā. Bet tagad no tiem laikiem vien tālas atmiņas, tāpat kā par raženo un notikumiem bagāto mūžu.
Kad pošamies mājupceļam, Mirdzas kundze palūdz apliet puķes – ar tām viņai pilnas palodzes, dažas arī paaugstāk piekarinātas. Lai tās aplietu, jākāpj pa kāpnītēm: "Kad neviena nav, es kāpju pati," nosaka sirmā kundze.
Turpmāk vēl.
