Februāris ir Meteņu laiks. Degoles pagastā Meteņus svētīja – 1. februārī. Tas tāpēc, ka bija skaidra diena. Bišķi salīga, bet – tas nekas. Toties saulīte redzēja, kā šaipusē viņu gaida. Tik ļoti, ka gaišajai cits nekas neatliek kā vien kāpt pa devesu velves kāpnēm augstāk un augstāk.
Vienības bērniem gribētos vairāk sniega. Ai, kā gribas braukt ar ragavām no lielā kalna lejā! Pikoties, velt sniega vīrus. Bet – kā ir, tā ir. Gan atnāks arī sniegavīrs un ne ar vienu vien sniega maisu plecos. Kaisīs sniegu pa labi, pa kreisi, gaisa vērpetes savīs, gan taciņas, gan ceļus pieputinās. Meteņus varēs svinēt vēl un vēlreiz.
Pagājušajā svētdienā sals bērniem paknaibēja degungalus, lai atgādinātu par sevi, par ziemu. Bet bērni kopā ar pagasta kultūras darba organizatori Anitu Geidāni gādāja, lai ziemā arī zvēriem būtu silti. Vispirms – vilkam. Viņam allaž tāls ceļš ejams. Purvus, mežus bradājot, kājas nosalušas. Bērni "uzadīja" vilkam zeķes. Lai taču var skriet bez bēdu. Minēja mīklas. Atkārtoja sen zināmus un allaž noderīgus tautas ticējumus. Februāris ir arī Sveču mēnesis, tāpēc bērni laukumiņā pie daudzstāvu mājām, malkas šķūnīšiem iededza sveces. Vējš piepūta vēsumu vaigos, nopūta vienu, otru svecīti. Bērni par varītēm šķīla guntiņas, lai taču deg liesmiņas! Katra kā maza saulīte, kas mazo roku aizvējā palīdzēs saulei pavasari laikus atvest šaipusē. Saule padebešos uz brīdi paslējās aizmākonī. Pārlika, kā pārkāpt pāri kādam no pakāpieniem uz augšu. Ko citu, ja bērni tā vēlas?!
