Saruna ar Krišjāni Svilpi par izvēli doties studēt uz Nīderlandi

Otrdien, kad daudzviet pilsētā un arī redakcijā nebija elektrības, beidzot varēju atrast laiku sen sarunāti intervijai ar bijušo vidusskolas klasesbiedru Krišjāni Svilpi.

Par Krišjāni varu teikt tikai to pašu, ko ir teikuši daudzi (un noteikti vēl daudzi arī teiks) – viņš ir cilvēks emulators (tātad ir un var būt jebkas) vai vismaz cilvēks – trīs vienā. Krišjānim ir mākslinieka talants, viņa abstraktie zīmējumi liecina par izcilu formas un krāsu izjūtu. Krišjānis ir sportisks un ļoti atlētisks. Nodarbojies gan ar MMA cīņām, gan karatē, skrien un brauc ar riteni, peld un regulāri apmeklē trenažieru zāli. Un vēl – cīnoties un citādi trenējoties, viņš noteikti nav savu labo galvu sitienos vai vējā pazaudējis. Jau skolas laikā Krišjāņa intelekts pārsteidza nevienu vien – viņš varēja mēnesi nenākt uz matemātikas stundām, bet tik un tā pamanīties ieskaiti nokārtot izcili – uz ”10”, kamēr pārējie, kas regulāri atsēdēja un centās ko apgūt stundās, knapi izvilka četri! Fu, kādu četri?! Trīs! Un ne jau tikai matemātikā tā… Krišjānis vidusskolu, šķiet, pavisam viegli, kā spēlējoties beidza ar izcilību. Un vēl…Krišjānis ir arī pats labsirdīgākais un sirsnīgākais puisis, ko pazīstu. (Meitenes, viņš tiešām ir super  ķēriens!)

Taču šoreiz mūsu izvēlētās sarunas tēma būs daudz šaurāka. Krišjānis ir izvēlējies augstāko izglītību iegūt ārzemēs, tāpēc ar centāmies noskaidrot, kā tad viņam – vienam no mūsu novadniekiem – tur, svešumā klājās?

Prom! Vienalga, kur un kā

– Jāsāk ar pirmsākumiem… Vispār kādēļ izvēlējies doties prom, vai mūsu augstskolas likās nepiemērotas?

– To, ka došos prom, zināju sen. Nebiju nospraudis mērķus, uz kurieni gribu doties, bet noteikti zināju, ka gribu mācīties ārzemēs. Vienmēr ir bijis tāds priekšstats, ka tomēr ārzemēs augstākā izglītība arī ir augstākā līmenī nekā pie mums. Patiesībā tas, ka es nezināju, kurp doties, vēl būtu mazākais, bet man pat nebija idejas par to, ko gribu mācīties. Tad nu talkā nāca mamma, kas, protams, zināja par manām iecerēm un ar pazīstamas tantes (viņa strādāja aģentūrā, kas piedāvā šādas iespējas – mācīties ārzemes) palīdzību es tiku pie skaidrības. Piedāvājumi bija vairāki – gan no Anglijas, gan Nīderlandes, bet galu galā mans lēmums bija par labu Nīderlandei.

Vairāk lasiet šāda gada ceturtdienas, 22. augusta, numurā ŠEIT