Tukumniekiem Robertam un Mikaelai Lagzdiņiem pieder angļu dzinējsuņi bīgli – Sāra un trīs viņas bērni. Devāmies aplūkot neparastos suņus.
Uzzinot, ka tepat, Tukumā, atrodams samērā rets medību suns bīgls, turklāt ne tikai viens, bet pat četri, nešaubīgi vēlējāmies ar viņiem iepazīties.
Sarunā ar saimniekiem Robertu un Mikaelu Lagzdiņiem uzzinājām, ka bīgls ir angļu dzinējs, atsperīgs un straujš, lapsu suns. Viņu mājās mīt bīglu mamma Sāra un viņas trīs bērni – Plankumiņš, Elizabete un Rozālija (tie ir pagaidu vārdi, jo īstos liks jaunie saimnieki – tos Lagzdiņu ģimene patlaban meklē abām suņu meitenēm, jo puisītis brauks uz Ērgļiem).
Ar mīlestību un zobiem
Saules ielas privātmājā bīglu ģimene mūs sagaida ļoti satraukta, taču, šķiet, iepriecināta. Viens suņu puika un divas meitenes ir tik aktīvas, ka jau pēc neilga brīža esam aplaizīti, pakošļāti, samīļoti un, ko tur daudz liegties, arī mīļi sakosti. Un velti sargāt bikses, no kurām uz visām pusēs izraustīti mazi diedziņi… Kamēr no tiem cenšamies atsvabināt viena suņa nagu, tikmēr otrs jau pagaršojis somas rokturus, bet trešais pieķēries saimnieku dotajām čībām… Namamāte M. Lagzdiņa smaidot piebilst, ka septiņas nedēļas vecie kucēni tādā veidā mācās kļūt par suņiem. To apstiprinot, pienāk kucēnu mamma, ielūkojas acīs un "piebilst", ka ar bērniem jau reizēm tā gadās…
Kad pēc brīža četrotne paēdusi aizmieg suņu gultā, ar bīglu saimniekiem varam aprunāties par krāsaino, plankumaino suņu saimi (kucēni ar trim krāsām – balto, melno, brūno – ir ekskluzīvāki, taču esot arī divkrāsaini – melni un balti). M. Lazgdiņa stāsta, ka nu jau divus mēnešus, kopš Sārai ir kucēni, ģimene par mieru aizmirsusi – reizēm jāceļas arī naktī, lai pabarotu, jāspēlējas, jāaprūpē, tā ka nav nekādas atšķirības starp cilvēka un suņa bērniem.
M. Lagzdiņa:
– Jāteic, īsti mierīga dzīve mums nebija visus šos gadus, kopš pie mums ir Sāra.
Draudzēties brauca uz Ērgļiem
– Iepatikās mums bīgls vienos Mednieku svētkos, kur ieraudzījām suni vārdā Robis. Uzreiz mums visiem bija skaidrs, ka gribam tieši šādu suni, Ventspils pusē tādu arī atradām. Kad Sārai palika trīs gadi, domājām, ka vajadzētu ģimenes pieaugumu. Interesējāmies Mednieku biedrībā, un Mintauts Kalniņš mums palīdzēja, – apskatījās radu rakstus un ieteica dažus kandidātus. Un tā mēs braucām uz Ērgļiem ciemos pie Fricīša. Jāteic, Vidzemes pusē šo suņu ir vairāk nekā Kurzemē. Iespējams, lielāki meži, vairāk zvēru, medību…
Ar Fricīti bija interesanti. Piezvanījām saimniekam, sarunājām, bet īstajā dienā noskaidrojām, ka Fricīša nemaz nav mājās, – iepriekšējā vakarā saimnieks devies medībās, taču Fricītis tās turpināja arī nākamajā dienā… Kad iebraucām Ērgļos, redzējām, – viens gluži kā bīgls, tikai klibs, iet pāri tiltam. Izrādījās, – tas arī ir Fricītis, kas nāk mājās no draudzenēm. Meita Marta vēl teica, ka klibu negribot… Taču viss bija kārtībā, saimnieks vien savam sunim pieteica, lai neapkaunojot Ērgļu puikas…
Un te nu ir tas mīlas auglis. Bīgliem parasti nav daudz bērnu – trīs, četri… Bet pilnīgi pietiek. Televīziju vairs neskatāmies, tepat, virtuvē, sēžam un skatāmies uz viņiem un viņu izdarībām. Katrs kucēns ir citādāks – meitenes ņiprākas, neatlaidīgas; vēlāk, kā rāda pieredze, uzticīgākas saimniekam, bet puika ir prātīgāks. Kad izaug, mēdz gadīties, ka kļūst brīvdomīgāks un augsti paceltu galvu staigā pa ciemu.
Protams, suņu izdarībām ir arī savi mīnusi – virtuves durvis savulaik apskādējusi Sāra, bet tagad viņas bērni to turpina. Dārzā ir tādas konstrukcijas kā nevienam – visām puķu dobēm metāla sieti, kam puķes aug cauri. Bet citādi nemaz nevar, jo puķu tad vienkārši nebūtu, tik ļoti viņa rok. Un domāju, ka tas nebeigsies nekad.
Jo ātrāk, jo labāk
– Sāra ir medību suns un iet medībās, taču savus ieradumus nezaudē arī parastās pastaigās. Reiz, pastaigājoties Melnezera apkaimē, abi suņi (Lagzdiņu ģimenē dzīvo arī labradors Hora), sadzirdējuši zvēru vai sajutuši svaigas pēdas, dod balsi un krūmos iekšā. Tātad – dzen. Tad stāvam un gaidām, kamēr suņiem beigsies medības. Protams, allaž paturam prātā, ka suns var pazust, jo medībās tā notiek. Piemēram, nesen viena kundze medību laikā mašīnā uzņēma taksi, jo domāja, ka tas pazudis. Taču medību suns ir tā pieradināts, ka kāpj jebkurā mašīnā. Kad šo suni vajadzēja no automašīnas dabūt ārā, viņš kļuva negants, jo sieviete, protams, nezināja viņa vārdu un neprata pasaukt. Viņa aizveda suni uz patversmi, kur palūdza, lai to aizvāc. Trešajā dienā saimnieks viņu patversmē atrada.
Medībās parasti gan gaida, kamēr suņi atgriežas, jo suns taču tāds pats dalībnieks kā mednieki. Mednieki smejas, ka esam nopirkuši nevis angļu, bet Brocēnu dzinēju, jo bijis gadījums, ka kāds bīgls Vānē sāka zvēru dzīt un tika līdz Saldum.
Arī Hora iet medībās – uz pīlēm. Peld dīķī un nes ārā sašautos putnus. Viņa to dara ļoti labi, bet ir veca, tāpēc šis darbiņš ir pagrūts. Tomēr divas reizes šoruden ir strādājusi.
Vaicāti, kā Hora pieņēmusi Sāru, saimnieki stāsta, ka pirmo nedēļu labradors bijis greizsirdīgs, bet pēc tam sadraudzējies un ļāvis pat savu asti apzelēt. R. Lagzdiņš piebilst, ka labradors nav suns, bet gan cilvēks, un – ļoti gudrs, kas saprot un klausa uz vārda. Sāra ir pilnīgs pretstats – pirmos divus gadus bija nevadāma kā bērns, kam nemitīgi vajag kaut ko ekstrēmu – kāpt pāri žogam, rakt, skriet…
Brīnišķīgs pārdzīvojums
M. Lagzdiņa stāsta, ka dzemdības ģimenei bijis īpašs pārdzīvojums:
– Viss sākās ar nenormālu durvju plēšanu un zemes rakšanu. Jau no rīta bijām nodzenāti bez spēka; vienpadsmitos dienā suns bija iekāpis divguļamajā gultā, un sākās gaidīšana, kuras laikā glaudījām muguriņu, masējām, runājāmies. Pirmais kucēns piedzima pēc piecām mūsu aktīvas līdzdarbošanās stundām. Pēc stundas piedzima otrs, bet vēl pēc dažām – trešais. Naktī vēl gaidījām ceturto, bet vairāk nebija. Jāteic, dzemdībās vajadzēja arī drusku piepalīdzēt, jo kucēni bija lieli; iepriekš biju interesējusies, kas jādara dzemdību laikā un kas – pēc tam. Man šķiet, tu nemaz nevari nepalīdzēt, ja suns skatās tevī ar lielām uzticības pilnām acīm, un tas nav ne pretīgi, ne riebīgi. Mums visiem kucēnu nākšana pasaulē bija ļoti liels un skaists pārdzīvojums, kas turpinās, redzot visu to, ko viņi katru dienu iemācās. Es domāju, ka bērniem jūtu audzināšanā šāda pieredze ir neatsverama.
