Kandavas sporta hallē notika pirmskolas vecuma bērnu Olimpiskā diena. Šāds pasākums bērniem, kura rosinātājs un organizētājs ir sporta kluba «Kandava» vadītājs Andris Bambis un Kandavas sporta dzīves darbinieki, tiek rīkots jau septīto gadu. Šoreiz tajā piedalījās ap 150 jauno sportistu no Kandavas un tās apkaimes.
Gada olimpiskie mači bija iecerēti stadionā, kur viss bija sagatavots gan vieglatlētikas sacensībām, gan rotaļām ar sporta piegaršu, taču vakardienas 3. nelabvēlīgā laika prognoze un lietus labos nodomus izjauca. Tiesa, pūrenieki no bērnu dārza «Zemenīte» bija startam gatavi – kājās ūdenszābaki, bet uz pleciem plēves, taču… Organizatori nebija pierunājami. "Kāds vēl slapjajā zālē nokritīs, sāks raudāt, ko tad teiks vecāki, audzinātājas. Mūs pie tiesas sauks," teica viens no sacensību darba vīriem – sporta skolotājs Juris Fomins un piebilda: "Atceries, mums, kad gājām skolā, sporta stundas itin bieži notika laikā un arī nelaikā!" (Atcerējos, kā mēs kopā ar Juri pa dubļainu skrejceļu skrējām…)
Taču arī sacensībām Sporta hallē nebija ne vainas – mājīgi, silti, gaišs, grīda zila kā debesu spogulis. Maršam skanot, jaunie censoņi iesoļoja hallē. Karogu goda vietā pie halles sienas uzvilka Sandija Balode-Balande (Latvijas jaunatnes čempione lodes grūšanā un 3. vietas ieguvēja basketbola sacensībās). Olimpisko lāpu ienesa un iededza vieglatlēte Ieva Turķe. Viņa ir apmēram 140 cm gara un gandrīz tikpat augstu lec. Zvērestu tiesnešu vārdā nodeva Kristaps Kilps, bet dalībnieku vārdā – Agnete Adiene. Sacensībās sportoja arī kandavnieku Petroviču ģimene: Eva, Uģis kopā ar dēliem. Dēls Roberts apmeklē bērnudārzu «Zīļuks» un arī trenējas mazajā grupiņā pie Jura Fomina. Treneris puikam ierāda, kā pareizi skriet, lekt, soļot. Iemāca sporta ābeci. Zēns jau bumbu grozā met. Skolotājam Fominam padomā zēnus par basketbola meistariem izaudzināt, jo esot novērots, ka puišiem gēnos slaids augums.
Anita Ersta, Pūres pirmskolas izglītības iestādes «Zemenīte» audzinātāja, Kandavas olimpiskajā dienā piedalās pirmo reizi. Anitai teju acis žilbst no spožuma un plašuma zālē. Arī bērniem tur patīk. Lec, skrien, bumbu grozā met. Kam nepaveicas, lielie puiši paceļ un tad no augšas bumbiņu grozā ietriec.
Pāris stundu, un bērniem jau gana. Cik tad ilgi var? No vienas zāles gala uz otru, tad rikšiem atpakaļ, gandrīz aulēkšiem, cik kājas nes un tā atkal un atkal. Pēc tam visi pulciņā sasēduši ap ozolzīlēm halles grīdā, un priecājas par izcīnītajām medaļām, uzslavas rakstiem. Arī tie, kuri šoreiz tos nedabūja, jo katram sportistam kaklā sacensību piederības zīme.
Varbūt šiem bērniem tās nav pēdējās Olimpiskās spēles; tagad ir šīs, bet kādreiz būs lielās…
