No 21. līdz 27. martam Pēterburgā notika Jaunatnes teātra organizēts festivāls «Atvērts laukums teātrim no nekā», kurā piedalījās arī Tukuma teātra studija «Brīvā versija». Tās vadītājs, režisors Ilgonis Škāns atzina, – lai gan uzkrāta jau pieklājīga festivālu pieredze, šis bijis neparastākais pasākums, kādā nācies būt.
Ar Krievijai atbilstošu vērienu
Pirms sarunas I. Škāns iedāvināja krējuma ledeņu batonu «Gogolis» un tīstīja vaļā festivāla afišu ar dažādu valstu izrāžu programmu, tā norādot, cik vērienīgi Krievijā notiek šādi pasākumi:
– Domāju, kā to izskaidrot, ka Krievijā notiek tik milzīgas kultūras aktivitātes – ieskaitot Gogoļa muzeja atklāšanu, gatavojoties viņa 200 gadu jubilejai nākamgad. To jūt teātros, literatūrā, izdevniecībās – pilnīgi visur – arī konfekšu fabrikās. Un krieviem tas ir jau kopš Pētera I laika – ka tautu var aktivizēt caur kultūru.
Latvijā tā būtu prātam neaptverama lieta, ka valsts teātris rīko festivālu, bet tur -šķiet, ik mēnesi pa kādam notiekas. Viens no labākajiem Pēterburgas teātriem uz septiņām dienām atteicās no sava ejošā repertuāra, lai realizētu tēmu «Atvērts laukums teātrim no nekā». Kā to saprast – no nekā? Tikpat labi varētu būt atvērts laukums teātrim ar dramaturģiju? Tomēr mērķis bija piedāvāt tādas izrādes, kas radušās īpašā iedvesmas situācijā – kur apakšā nav dramaturģija, bet gan kāds radošs impulss. Tā Šanhajas valsts nacionālās operas izrādi veidoja pašu aktieru izvēlētas etīdes; bija Erevānas valsts kamerteātris ar ārkārtīgi interesantu mūziklu un arī Pēterburgas pareizticīgo baznīcas teātris.
Šī festivāla izrādes vienu ar otru nav iespējams salīdzināt, un tāds arī bija organizatoru mērķis. Piemēra pēc: kā «Orfeju» – kustību izrādi pēc Rembo un Rilkes dzejas – salīdzināt ar «Brīvās versijas» izrādi, kas vairāk vai mazāk ir mēmais kino? Konkurences un arī nekādu nomināciju nebija – līdz ar to visa atmosfēra bija ārkārtīgi koleģiāla; tomēr neizpalika konference ar Pēterburgas Teātra akadēmijas profesūru un zinātniekiem, kas ļoti smalki iztirzāja katru izrādi.
Mūsu izrāde tika raksturota šādiem vārdiem: "Izrāde ir kā estrādes minatūra"; "Ļoti viegla un labestīga"; "Izrāde vienotā stilā ar labu humora sajūtu"; "Elpojošs teātris ar čaplinisku klātbūtnes sajūtu" un tamlīdzīgi.
Lai gan skatuves apstākļi nebija mums labvēlīgi (skatītāju zāle veidota kā amfiteātris), tik un tā – biļetes uz visām 400 vietām bija izpirktas; turklāt biļete uz mūsu izrādi maksāja 400 rubļus jeb 8 latus! Pilnīgā nopietnībā. Tā ir tik dīvaina sajūta – šeit piedāvājam izrādes labākos apstākļos par ļoti simbolisku cenu, bet tur – zāle pat pārpildīta!
– Kā ar pašu izjūtām – nebija milzīga atbildības sajūta?
– Nē, mēs vienkārši katrs domājām par savu darbu. Atbildības sajūta ir pirms tam, bet kad pusi dienas esi krāmējies izrādei, tad vienkārši domā, kā to visu novest līdz galam.
Silti uzņemta izrāde
I. Škāns:
– Jāatzīst, – kapitālisms šodien ienāk arī teātrī. Ienāk tā, ka visu gribas pasniegt glancētā veidā: radot izrādi ar ļoti dārgām dekorācijām un kostīmiem; tāda ir opera, balets un mūzikli. Kapitālisms nāk, un pazūd cilvēks. Šajā festivālā bija pilnīgi pretēji – primārais bija cilvēks.
– Vai ar to jāsaprot, ka trūka dekorāciju?
– Nē, tas nebija tik tieši domāts. Vienkārši cilvēka būtība tika pasvītrota īpaši. Ja izrāde pārāk glamūra, tad grūti identificēties ar skatuves varoni. Protams, šīs nebija masu izrādes – lielākoties spēlēja trīs vai četri aktieri; tāpēc arī bija tik viegla sajūta, jo skatuves varonis nebija no cita gadsimta "izkāpis", sačakarēts vai vēl nezin kāds cilvēks – nē, viņu varēja pilnībā saprast. Pat tik dīvainās un komiskās situācijās kā mūsu izrādē «Grūtības».
Man bija trīs intervijas – Pēterburgas televīzijā un radio, kā arī Krievijas radio. Viņiem arī tas bija liels pārsteigums – kā izrāde, kas veidota no sadzīviskām ainiņām, beigās dabū dziļumu; horizontāle kaut kā saslēdzas ar vertikāli, izvirzot eksistenciāli svarīgus jautājumus. Žurnālisti nemitējās vaicāt, vai tas tā speciāli domāts. Taču es, veidojot izrādi, absolūti par tādu lietu nedomāju. Tā gadās, un tas ir pilnīgi normāli.
Šī izrāde ir jau pārbaudīta lieta – bijām ar to iepriekšējā festivālā Pēterburgā un arī Traķu pilsētā Lietuvā. Zinu nekļūdīgi vietas, kurās būs aplausi (un to nezinājām, kad izrādi parādījām Tukumā). Tagad aktieriem saku: "Lūdzu, tajā un tajā vietā apstājieties, jo zināt, kas notiks." Vēl jo vairāk tāpēc, ka tās dažas frāzes – "visi vīrieši ir primitīvi", "šodien par visu jācīnās" un tamlīdzīgi – iemācījāmies krievu valodā. Publika tam dzīvo līdzi un līdz šim uzņēmusi nemainīgi. Un man šķiet, ka izrādes dramaturģija tā arī jāved – lai patīk publikai, taču – stop – viena lieta, ko redzējām – kā Pēterburgas publika, kādi 20 cilvēki, demonstratīvi pieceļas, paiet aktieriem garām un iziet no zāles… Jo viņiem vienkārši bļāva virsū. Erevānas kamerteātrī trīs dāmas tā šausmīgi intensīvi – kliedzot – deva tekstus ārā, un publika mierīgi atstāja zāli. Līdz šim nekur pasaulē nebijām tādu ainu redzējuši. Pēterburgas publika ir šausmīgi izvēlīga. Bet tai pašā laikā, ja patiks, aplaudēs desmit un piecpadsmit minūtes un nelaidīs aktieri projām no skatuves.
Mūsu izrādi uzņēma ļoti silti – aplaudēja ilgi – un aktieri reizes sešas klanījās. Mūsu izrādi noskatījās arī Latvijas vēstniecības darbinieki un uzaicināja mūs svinīgās pusdienās.
Teātris, kā emociju koncentrāts
I. Škāns:
– Cita, ļoti poētiska izrāde bija Pēterburgas Pareizticīgo teātra uzvedums par Nikolaja Rubcova dzīvi. Tā bija tik vienkārša – ar vienu garmošku, ģitāru un sievieti, kas a kapella dzied, un vienu jauku aktieri, kas izpilda dzeju. Taču izrāde bija tik silti poētiska… Laikam jau tā ir, ka teātri var glābt tikai tas individuālais, respektīvi, aktiera enerģētika, ko viņš spēj dot publikai.
– Bet pasaulē jau tomēr spēkā masas princips – jo vairāk cilvēku priecājas, jo lielāks prieks…
– Jā, un ja vēl viss notiek ļoti krāšņi; vēl psiholoģiski iedod riktīgus bliezienus tā, ka cilvēks pilnīgi transā raustās – jā, arī tas ir paņēmiens. Bet ar individuālismu ir tā – tur nekas nav līdzās, viss ir tik atkailināts… Tas ir tāds enerģijas raidījums – cik nu spēj ar savu darbu radīt. Ar teātri jau neko mainīt nevar, taču var likt par kaut ko padomāt.
– Enerģija, domas – tās tādas netveramas lietas. Vai tomēr varat konkrēti pateikt, kas festivālā sajūsmināja?
– Ja tu nedēļu dzīvo festivālā un tev pat negribas iedzert glāzīti lētā krievu šņabja, tad tas ir rādītājs! Un neviens nedzēra, jo festivāla programma tā uzlādēja, tā baroja! Tā noteikti ir kaut kāda iracionāla lieta. Izrādi mēs redzam kādu pusotru stundu, taču tā tapusi gada garumā (Eimunts Ņekrošus Lietuvā vispār trīs gadus izrādi taisa) un noskatīta sabaro ļoti ilgam laikam. Katra izrāde ir tik ļoti piesātināta…
– Ar ko?
– Jā, tas ir jautājums – ar ko? Ar visu, ko reāli piedzīvojam. Ja visas gada laikā izdzīvotās emocijas varētu sapresēt koncentrātā kā sauso pienu, tad…
– Tad izrādē redzētu tikai galējo emociju zibšņus…
– Nē, nebūtu tikai galējās emocijas. Katrā izrādē ir sava enerģētiskā esence. Ja tā uzrunā, tad dabū to ekstāzi, un tas ir patiesi, godīgi un profesionāli panākts.
Iekšējās brīvības jautājums
I. Škāns:
– Vēl viens interesants variants bija psihoterapeitiskais teātris. Mēs uz to aizgājām un pat visas trīs stundas izturējām. Tas bija tā – zālīte tikai ar 25 skatītāju vietām; priekštelpā stāv rinda ar kastēm, un tevi uzaicina paspēlēties ar smiltīm. Pēc tam var skatīties izrādi – arī tā tik lielā mērā saistīta ar smiltīm, ka sāc tās tīri fiziski just. Scenāriju veidojuši psihologi kopā ar režisoru (vesels pētnieciskais institūts strādājis). Izrādes gaitā tavā priekšā viena māksliniece veido pilnīgi fantastiskas smilšu figūras – piemēram, sievieti; tad to nojauc un veido vīrieti – pilnīgi bez kādas idejas un vienota koncepta. Taču tas nekļūst apnicīgi – skan ļoti jauka, relaksējoša mūzika, un tu jūti smilts plastiku; pārņem kaut kāda ārkārtīgi jauka sajūta (šo sajūtu nevar noformulēt, bet jutos labi). Un paralēli māksliniecei tiek izspēlēts arī vienkāršs sižetiņš – vīrietis un sieviete smiltīs atrod dažādus priekšmetus (plati, kurpi un tamlīdzīgi), bet videoprojekcija smiltīs ataino ar šiem priekšmetiem saistītas asociācijas. Runāts netiek pilnīgi nekas.
Tāpēc arī Pēterburga šķiet tik interesanta, ka Latvijā neko tādu neredzēsi. Cik vispār Latvijā teātra festivālu, kuros piedalīties? Labi, būsi «Gada izrādes» laureāts vienu reizi, divas – ko tālāk?
– Bet kāpēc, jūsuprāt, krievi ir tik labi aktieri?
– Domāju, ka tam pamatā ir viņu fantastiskā atvērtība pret otru cilvēku. Mēs katrā sarunā uzreiz kaut kādu prāta konstrukciju ceļam; domājam – vai nu mūs grib piečakarēt, vai arī ko vajag. Bet krievam nav nekādu problēmu pienākt klāt un uzsākt sarunu – brīvi pateikt to, kas paticis vai nepaticis. Salīdzinoši Latvijā ir šausmīgi grūti komunicēt – pasarg dievs, neko personīgu un tikai kaut kādās biroja frāzēs! Vismaz man tā šķiet.
– Bet vēl jau paliek sieviešu žurnāli, kur sirdi izkratīt…
– Ha, ha, ha! Labi, brīžos, kad jutīšu komunikācijas trūkumu, nopirkšu kādu sieviešu žurnālu. Bet vispār Latvija ir maza telpa, kur bail izpaust savas emocijas; varbūt vienīgi jaunieši to atļaujas. Tas ir jautājums par iekšējo brīvību.
Vienreiz sevi pieķēru domājam – to nevaru un šito nedrīkstu; kādus septiņus aizliegumus saskaitīju. Tas taču ir vājprāts!
– Bet tava brīvība nedrīkst ierobežot citu brīvību!?
– Es vairāk domāju par brīvību kaut kādā savas organikas līmenī. Laikam jau brīvība un atvērtība ir divas dažādas lietas.
– Kas notiks līdz nākamajam festivālam decembrī?
– Ir muzeju nakts, bet nav pavasara pilnmēness laikmetīgo mākslu nakts, tāpēc 19. aprīlī Tukuma kultūras namā no 21.00 līdz 4.00 notiks ļoti interesants pasākums. Par to vairāk pastāstīšu vēlāk – varu vien teikt, ka tur būs gan unikāla japāņu mākslas izstāde, gan ķermeņa apgleznošana, gan tango stunda, būs Nils Īle ar perkusijām, video mākslas demonstrējumi ar spicākajiem cilvēkiem Latvijā, kas ar to nodarbojas, un tamlīdzīgi. Tur būs visas mākslas kopā, un esmu pārliecināts, tie kas atnāks, noteikti nenožēlos.
Aprīlī būs Teātra skate – tagad ļoti daudz jāstrādā, jo studijā uzņemti jauni dalībnieki. Tā arī vasara paies. Jā – un nupat saņēmām ielūgumu uz Teātra darbinieku festivālu Pēterburgā decembrī.
Patiesībā jau tas ir kas unikāls-Škāns ar savu ”Brīvo versiju”.
Domāju,ka tukumnieki nenovērtē to,kas viņiem degungalā..