Irmai un Ērikam Muceniekiem 2008. ir ievērojamu jubileju gads: Ēriks savu 80. dzimšanas dienu svinēja 13. februārī, bet Irmu godinās 15. maijā. Abu mūža lielākā daļa aizvadīta Jaunpilī. Viņi ir veterinārārsti, un abu darbs visos laikos augstu novērtēts. Ģimenē izaudzināta meita Ilze, kura ir skolotāja, un dēls Juris. Viņš turpina vecāku darba tradīcijas un ir veterinārārsts. Ēriks Mucenieks minēts arī 100 Latvijas izcilāko personību sarakstā, saņēmis apbalvojumu kā Rīgas sargs barikāžu laikā, Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādes bronzas un sudraba medaļas, goda zīmi «Lauksaimniecības teicamnieks» un citus apbalvojumus.
Bērnības dienas Talsu pusē
Ērika dzimtā puse ir Pastende, mātes tēva jaunsaimniecība bijusi vietā, kas tagad robežojas ar Talsiem, un nelielā mājīgā pilsētiņa jau uz šīs zemes paguvusi ieplesties laukos. Ē. Mucenieks atceras, ka viņam bērnībā rotaļlietu tolaik neesot bijis; parastā rotaļa – viens krēsls zirgs, otrs – rati. Pie zirga piesieti groži, un brauciens varēja sākties… Tad tēvs pārnesis mājās zirgu, polsterētu, uz tā varēja šūpoties. No 1931. gada ģimene pārcēlās uz Talsu pilsētu, tomēr visas bērnības vasaras pavadītas pie mātes vecākiem laukos. Tagad Ēriks Mucenieks domā, ka bijis viens no pēdējiem algotajiem cūkganiem Latvijā. Cūkas gan nācās ganīt dažus mēnešus, tad bijis jāaizstāj govju gans. Kad sasniedzis 11 gadus, 1939. gadā, jau gājis strādāt par kalpu Talsu rajona saimniecībā «Evuži». Tas bijis vietā, kur tagad ir grantskarjers un kuru nu sauc par Karpatiem.
Pēc pamatskolas un vidusskolas beigšanas Talsos Ē. Mucenieks devies uz Rīgu mācīties par veterinārārstu. Klīnika atradās Rīgā, Pērnavas ielā. Konkurss, lai iekļūtu augstskolā, bijis liels, iestājeksāmenos – divi četrinieki un divi piecnieki (pēc piecu ballu sistēmas). Un ar to gandrīz bijis par maz, lai uzņemtu studentos. Taču viss beidzies laimīgi, un Ē. Mucenieks mācījās, turklāt saņēma 200 rubļu lielu stipendiju. Kopā ar brālēnu par 100 rubļiem mēnesī īrējuši puspagraba istabiņu Baznīcas un Stabu ielas stūrī.
Lepna meita no Vecmīlgrāvja
Mucenieces kundzes dzimtā puse ir, tagad varētu teikt, Rīga, taču toreiz tā vēl bija pierīga – Vecmīlgrāvis jeb, kā dažkārt šo vietu sauca, Ceriņciems. Ļaudis dzīvoja nelielās mājiņās, katrai apkārt bija ceriņu dārzs. Irma bija Ērika kursa biedrene. "Toreiz Krūmiņu Irma bija lepna meita no Vecmīlgrāvja," atceras Ē. Mucenieks. Irma pēc Rīgas 28. pamatskolas beigšanas sāka mācīties Jelgavas skolotāju institūtā, bet to sabombardēja. Tāpēc mācības turpināja Rīgas 2. vidusskolā. Viņas draudzenei tēvocis bija veterināro zinātņu profesors un labi pelnīja. Zirgi, suņi patika, tāpēc abas ar draudzeni nolēma doties studēt vetiņos. Mācību praktiskā daļa nav bijusi pārāk viegla: uzskates līdzekļi formalīnā neesot bijuši arī diezko skaisti. Pat bijusi jau doma, ka mācības jāpamet. Arī pirmās darba ugunskristības I. Muceniecei neizpalika bez asarām.
Taču pamazām dzīve iekārtojās, arī darba pieredze uzkrājās, kaut gan darbs nebija no vieglajiem – kolhozos lopiņiem bija gan labāki, gan bada gadi. Tas, protams, ietekmēja veselību, par ko savukārt atbild veterinārārsts. Turklāt sievietei taču jārūpējas par ģimenes pavardu, jāaudzina bērni. Un tomēr – Irma, sava vīra atbalstīta, godam ar visu tika galā.
Pirmā darba vieta
"Pirmā darba vieta man bija seši mēneši akadēmijā, tad Irmu pārcēla uz Kuldīgu strādāt, un pēc sešiem mēnešiem es sekoju sievai, kas strādāja par Mašīnu un traktoru stacijas MTS vadītāju. Tur bija arī viena veterinārā daktera vieta, kurā sāku strādāt," par pirmajām darba gaitām stāsta Ē. Mucenieks. Kuldīgā piedzima arī bērni – Ilze un Juris.
"Es nevaru saprast, kā tagad izaug bērni. Viņiem ir tāda visatļautība, kāda maniem bērniem nekad nav bijusi. Tagad jau bērni ir tādi, ka viņus nemaz nevar izlaist no acīm," vērtē Mucenieces kundze.
Kad bērniem bija jāiet skolā, ģimene pārcēlās uz Ērika dzimtajiem Talsiem, kur viņš vispirms strādāja par mākslīgās apsēklošanas instruktoru. "Tolaik tik viegli nemaz negāja, vienam kolhozam bija priekšsēdētājs Damšakalns, kurš apvienoja vairākas saimniecības un izveidoja lielu kolhozu ar daudzām palīgnozarēm, kādreiz slaveno «Draudzību». Dažos lopkopības jautājumos speciālistam viņu bija grūti pārliecināt. Tad esot apvienoti rajoni – Ventspils rajonu likvidēja, pusi no tā apkalpojamās teritorijas pielika pie Kuldīgas un pusi pie Talsiem. Kad nodibināja epizootologa amatu, Ē. Mucenieks stājās pie šā darba pildīšanas. Tajos laikos veterinārārstam bija liela atbildība.
Aizsākums liesas cūkgaļas ražošanai
Tad Mucenieku ģimenei nācis darba piedāvājums no Jaunpils lopkopības izmēģinājumu stacijas. "1965. gada 13. februārī – tieši manā dzimšanas dienā – visa ģimene braucām uz Jaunpili apskatīties, kāda tad nākamā darba un dzīves vieta varētu būt," stāsta Ē. Mucenieks. "Tur bija skaisti zirgi, govis, labas fermas. Bija, ko redzēt. Tā arī atnācām uz Jaunpili. 1. martā es jau biju pieņemts darbā. Irma palika Talsos, kamēr bērni beidza skolu, un tad pārcēlās uz Jaunpili. Tur nodibināja zinātniski pētniecisko laboratoriju, vajadzēja vadītāju, laborantus. Tā radās arī Irmai interesants darbs."
1977. gadā Ēriku Mucenieku komandēja uz Beļģiju, kur tika iepirktas šķirnes cūkas. Tolaik tas bijis ļoti interesanti: vispirms jau vajadzējis Maskavā iziet visus tos NKVD gaņģus, apgūt instrukcijas un saņemt visus vajadzīgos parakstus. "Aizbraucam uz Briseli, ieved mūs privātā kafejnīcā un cienā ar liellopu steiku. Uzliek uz šķīvja, griežam ar nazi, tā kā asinis nāk, tā kā zilie graudiņi. Stress jau no braukšanas. Es ēdu, ēdu, bet netieku galā. Atvainojos, ka tādu ēdienu neesmu pieradis ēst. Tolaik viesnīcā katram ierāda sava istabiņu, mēs pie tā nebijām pieraduši… Tur bija, ko redzēt un ko piedzīvot. 40 dienas esmu dzīvojis Briselē. Vēl šodien es atceros centru, kur dzīvojām, kur atradās toreizējā PSRS tirdzniecības pārstāvniecība," atceras Mucenieka kungs.
Latvijā pirmās beļģu landrases cūkas parādījās Jaunpilī un Suntažos. "Mēs atvedām kādas 170 cūkas ar lidmašīnu. Bija trīs reisi. Beļģu landrases šķirnes cūkas bija tik izkoptas, ka pa ceļam kādas piecas sešas nobeidzās, jo nevarēja pārdzīvot stresu. Sākumā arī Jaunpilī ar šīm cūkām gāja visādi. Laižam cūku pie kuiļa, bet tā no stresa pagalam. Tie dzīvnieki, kas palika, arī bija pamats, lai Latvijā sāktu nodarboties ar liesās cūkgaļas ražošanu. Tagad gan tirgū man ir ilgi jāmeklē, lai es varētu nopirkt tādu speķi pīrāgiem, kāds man būtu vajadzīgs," jaunās šķirnes ieviešanu atceras veterinārārsts.
Tolaik Jaunpilī sāka ieviest arī citus jaunumus lopkopībā, ko līdz tam Latvijā nepazina. Piemēram, atragoja govis. "Es ļoti, ļoti Dieviņam esmu pateicīgs, ka nonācu Jaunpilī, jo tur bija labs līmenis darbam un zinātnei, daudz inteliģentu cilvēku, es varēju augt intelektuāli un profesionāli. Talsos, kaut ar būtu palicis par galveno veterinārārstu, es nekad nebūtu tas, kas esmu šodien. Esmu pensionārs, bet man ir dzīves pieredze un šobrīd varu runāt par visiem veterinārijas jautājumiem," atzīst jubilārs.
Viņš bijis arī Tautas frontes aktīvists. Kad laiki mainījās, nopirkuši govi, apkopuši 3 ha zemes, spēks vēl bija kaulos un ar pensiju vien jau nevarēja izdzīvot. Ē. Mucenieks pats uzcēla saimniecības ēku, pats bija arhitekts, pats celtnieks.
Pašlaik arī neesot laika, māju gaida remonts, vēl jāapkopj 0,3 ha zemes un politikai līdzi jāseko. Vēl Ē. Mucenieks iecerējis savu dzīves stāstu uzrakstīt. "Man visur vajag kopsakarības; kad man skaidrs par to cilvēku, tad man vieglāk dzīvot, jo viņu saprotu," saka Mucenieka kungs.
Kāda sagaidāma nākotne?
Uz jautājumu, kā vērtē šo laiku Jaunpili – tā attīstās vai stāv uz vietas, vai kaut kas zudis no agrākā spožuma – Ēriks Mucenieks atbild: "Nav ko salīdzināt. Platības Jaunpils lopkopības stacijai tagad mazas. Likvidēti visi šķirnes zirgi. Tagad zirgu Jaunpilī jau vairākus gadus neesmu redzējis. Pat čigānam vairs nav zirga… Ēvalds Valters Tautas frontes kongresā latviešus nosauca par arāju tautu. Bet kas notiek tagad?
Nezinu, ko domāt par novadiem; manuprāt, ka tur nekas labs nevar iznākt. Piecdesmitajos gados krievi sadalīja rajonus – bija Alsungas rajons, Kandavas rajons, Dundagas rajons. Tad tos likvidēja, tad bija mode apvienot kolhozus… 60. gadu sākumā likvidēja Ventspils rajonu, ko pēc tam drīz atkal atjaunoja. Ko tad šīs izmaiņas labu nesušas? Būs Jaunpils novads apvienots ar Viesatām. Kas tur būs? Ja apdzīvotā vietā ir skola, pasts, veikals, kur apgrozās cilvēki, kur ir kustība, tā ir kā spuldzīte, kas tajā apkārtnē to gaismu izstaro. Ja to likvidē, tad nekā vairs nav. Es uzskatu, ka pie 21. gadsimta muižniecības, kāda šodien ir un pie mums veidojas, latviešu nācijai nav tās labākās izredzes. Arī 8 līdz 16 ha saimniecības ir par mazu, lai varētu domāt par nākotni. Manuprāt, nevajadzēja nojaukt kūtis, bijušo infrastruktūru.
No preses uzzināju, ka Kariņa tēvs no ASV piedāvājis Godmanim, kā pāriet no lielsaimniecībām uz kapitālistisko ražošanu. Taču šos piedāvājumus nepieņēma. Man ļoti interesē Vairas Vīķes-Freibergas jaunais televīzijas raidījums, kāda var būt pēc 50 vai 100 gadiem latviešu nācijas identitāte, kādi izskatīsimies, kādi būsim. Diemžēl lielākajai daļai jaunās paaudzes zeme un lauki neinteresē."
