Ceturtdienas pēcpusdienā Rīgā nepiespiestā atmosfērā uz diskusiju sapulcējas Latvijas uzņēmēji, valsts un Eiropas ierēdņi, zinātnieki un arī mazāk zinošie, bet mūžam ieinteresētie žurnālisti.
Rubrika, kas skar pašlaik jo īpaši svarīgos ekonomiskos jautājumus, laikrakstā tika aizsākta jau 29. aprīlī. Un šoreiz tas būs ieskats diskusijā, kur valsts, iespējams, vieni no informētākajiem cilvēkiem, parunājās par Eiropas Savienības ietekmi uz Latvijas ekonomiskajiem procesiem. Sarunu vadīja filozofs Igors Šuvājevs, un diskusijas dalībnieki tika aicināti padomāt par tēmu «Vai Latvija ko zaudējusi, iestājoties Eiropas Savienībā?»
Gudrāki kļuvuši neesam!
Galvenie šīs sarunas eksperti šoreiz bija 9. Saeimas deputāts Aigars Štokenbergs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes Reģionālās ekonomikas un biznesa katedras asociētais profesors Dainis Zelmenis. Eksperti tika aicināti atbildēt uz konkrētiem jautājumiem: Vai Latvijas ekonomika ir patstāvīga? Vai mēs esam iekļāvušie Eiropas Savienībā? Ražojam vai vairāk patērējam? Vai, iestājoties Eiropas Savienībā, esam kļuvuši izglītotāki vai, tieši pretēji, notikusi sabiedrības idiotizēšana?
Par to, vai Latvijā ir patstāvīga ekonomika, domas dalījās, tomēr visi diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, – kaut kas lietas labā, lai uzlabotu Latvijas ekonomisko situāciju, ir jādara. Bet kas?
D. Zelmenis:
– Es negribētu būt tik kategorisks un teikt, ka Latvijā nav patstāvīgas ekonomikas, bet – tādas ilgi nebija. Vēl 1996. gadā, kad biju finanšu ministra Aivara Kreitusa padomnieks, kādā no Briseles sanāksmēm viens no ierēdņiem, holandietis pēc tautības, pavaicāja, ko Latvija, kas savu neatkarību atguvusi salīdzinoši nesen, vēlas sasniegt tuvāko piecu gadu laikā? Atbildēju, un domāju, ka nekļūdījos, – vēlamies sasniegt ekonomisko stabilitāti. Pēc šī jautājuma sekoja vēl viens, tikpat nevainīgs jautājums: "Bet kādās tieši nozarēs tiks ģenerēts ekonomiskais pieaugums, kas nodrošinās šo makroekonomisko stabilitāti?" Un, jāsaka godīgi, es tad nevarēju atbildēt uz šo jautājumu un nevaru vēl joprojām pateikt, kas Latvijā notiks pēc pieciem gadiem. Ir izstrādāts nacionālais attīstības plāns, kurā it kā tiek minētas prioritārās sfēras, bet tās netiek sauktas vārdā! Un – kas tad to darīs? Dievs tas kungs?! Starp citu, pašlaik ir Godmaņlaiki, bet es atceros vēl pirmos Godmaņlaikus, kad izskanēja viedoklis, ka tirgus ir tik unikāla pašregulējoša sistēma, kurā valdībai nevajadzētu iejaukties. Bet – ko mēs redzam šodien? Ekonomiskā politika ir nepieciešama! Tāpat kā ir nepieciešama ražošana, lai arī kādreiz valdības vīri fantazēja par to, ka Latvija būs tranzītvalsts, ekonomika balstīsies uz tirdzniecību, bankām u.tml. Un te nu mēs esam, un tas pats cilvēks atkal vada šo valsti!
Paši ar savu galvu domāt negribam
Līdzīgu viedokli par nepieciešamibu steidzami kaut ko mainīt valsts ekonomiskajā politikā pauda arī R. Karnīte:
– Jūs jautājat, vai ir notikusi Latvijas iekļaušanās vai marginalizācija Eiropas Savienībā. Manuprāt, ir notikusi iekļaušanās un pat pārāk liela, jo brīžiem mēs vairs negribam domāt paši ar savu galvu. Šī atrašanās nedaudz perifērijā nebūt nav tik slikta parādība, jo tas ļauj valstij saglabāt mugurkaulu un pa reizei arī aizstāvēties. Bet Latvijai brīžiem gan ražošanā, gan izglītošanā mazliet pietrūkst sava viedokļa! Līdzīgi jāsaka par idiotizēšanu. Varu pastāstīt kādu piemēru: Briselē eksperti vērtē valstu ziņojumus, un, piemēram, Slovākija atvainojās par to, ka 5% no valstij piederošo uzņēmumu, banku vēl nav privatizētas… Bet tai pat laikā Francijā vismaz 60%, tai skaitā – ražojošu uzņēmumu, pieder valstij, un neviens taču neteiks, ka Francijā nav attīstīta ekonomika! Tādēļ, kā izteicās šis Briseles eksperts, slovākiem ir jāpriecājas par to, ka visas bankas vēl nav privātas, jo krīzes apstākļos diez vai valstij pietiktu naudas, lai šīs bankas atpirktu un glābtu noguldītāju naudu.
Īsāk sakot, lai arī mēs it kā iekļaujamies Eiropas Savienības kopējā ekonomikā, katrai valstij ir arī sava ekonomika un katrai valstij jāaizstāv savas intereses, nevis jākļūst par bezdomu radījumiem, kas seko katrai Eiropas Savienības direktīvai.
Kur pazūd rūpniecība?
Pašlaik arvien vairāk uzņēmumu Latvijā lemj par ražošanas pārtraukšanu, tiek atlaisti cilvēki, slēgtas rūpnīcas. Kas notiek ar ražošanu Latvijā?
R. Karnīte:
– Kādreiz, 90. gados, kad mēs vēl tikai sākām veidot ekonomiku, Latvijai pārmeta, ka mūsu rūpniecībai nav attīstības perspektīvas, tā ir galīgi greiza, jo ir pārāk daudz ražošanas uzņēmumu un bez specializācijas, tieši tādēļ mums iet tik slikti. Jāpiebilst, ka tikai 2006. gadā mēs rūpniecībā sasniedzām to līmeni, kas bija 90. gadā, un struktūra… palikusi tieši tā pati. Vienīgā atšķirība – šie uzņēmumi ir privāti, nevis valstij piederoši. Lielākoties Latvijā tiek ražotas preces bez augstas pievienotās vērtības. Piemēram, kokapstrādes uzņēmumos, kuri pieder ārvalstu investoriem, tiek veikta koka pirmapstrāde, bet tālākie darbi – mātes zemē. Lai attīstītu rūpniecību, ir nepieciešami politiski lēmumi, finansiāli stimuli, taču valstij… nav naudas.
Valsts politikas attieksmi pret ražotāju kritizēja arī A. Štokenbergs:
– Kādēļ gāju politikā? Es sapratu, ka Latvijā nav iespējams nodarboties ar uzņēmējdarbību. Pirmkārt, šeit nav kvalificēta darba spēka. Ir daudz jauniešu – dzīvais, dedzīgais darba spēks, bet – cik no viņiem ir zinoši? Cik cilvēku dodas mācīties uz Rīgas Tehnisko universitāti vai Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju? Ražošanas uzplaukums, kas noticis pēdējo piecu gadu laikā, bija iespējams, tikai pateicoties zemajām darba spēka izmaksām. Taču bija jāsaprot, ka ilgtermiņā mēs nekad nespēsim konkurēt ar Ķīnu, Malaiziju. Otrkārt, Latvijā nav attīstītas infrastruktūras. Kādēļ gan uzņēmējam, investoram ieguldīt savu naudu infrastruktūras attīstībā, ja citās valstīs tas viss viņam pieejams bez maksas? Treškārt un galvenokārt, kādēļ es iesaistījos politikā – Latvijā nav normālas uzņēmējdarbības vides. Piemēram, cik maksā zeme Rīgas brīvostas teritorija? Tepat, Zviedrijā, lai būvētu rūpniecības uzņēmumus, iespējams iegādāties zemi lidostas tuvumā pat par 5 EUR m². Bet kā ir Latvijā?
Cirpēju valsts
Ar savu problēmas izpratni par Latvijas rūpniecību, ražošanu un valsts sektora iesaistīšanos šajos procesos ar klātesošajiem padalījās arī D. Zelmenis:
– Sabiedrība Latvijā ir tāda interesanta. Lai dabūtu cilvēkus ielās, pietiek vien ar kāda pieminekļa uzstādīšanu, bet "tādēļ vien", ka ekonomika sagājusi galīgā grīstē – tauta protestēt neies. Mēs esam ārkārtīgi pacietīgi! Ja es klātesošajiem pajautātu: "Kam tad tagad Latvijā iet labi? Darba ņēmējiem?" Nu, kā kuram un kādā situācijā. Darba devējam – mazajam vai vidējam uzņēmējam? Arī jau ne pārāk labi. Vai tiešām tikai tiem lielkapitālistiem, kas uz pasaules fona jau arī nekādi lielie nav? Kam? Manuprāt, pašlaik Latvija ir tā sauktā fiktīvā finanskapitāla…cirpēju valsts! Lūk, tie dzīvo labi. Nu, piemēram, kādēļ mēs neapliekam ar nodokļiem dividendes? Tā nenotiek nevienā attīstītā valstī. Kāpēc ražotājam ir jālūdz valstij, lai peļņas nodokli neaprēķinātu avansa veidā – vadoties pēc pagājušā gada rezultātiem. Šis taču ir grūts gads, daudziem, iespējams, peļņas vispār nebūs, bet ieņēmumu nodoklis būs jāmaksā, vērtējot pagājušo gadu un vēl avansā – uz priekšu! Vai tā ir uzņēmējdarbībai draudzīga vide?! Nekādā gadījumā. Valsts pret ražotāju izturas kā pamāte, bet, ja izzudīs ražošana, iekšējais kopprodukts – šis mazais deķītis, ko mēs katru gadu, pieņemot budžetu, velkam uz dažādām pusēm – paliks vēl mazāks.
Mums acīs pūš miglu
D. Zelmenis:
– Salīdzinot dažādu valstu ekonomikas politikas, gribētos salīdzināt divu valstu saimniekošanu. Piemēram, Francijā, kur tāpat kā «Latvenergo» elektropiegādes uzņēmums pieder valstij. Uzņēmums strādā tā, lai ražotu pēc iespējas lētāku enerģiju, un valsts no viņiem nepieprasa nepārtrauktu peļņu. Paskatieties, kāda ir «Latvenergo» pēdējo divu gadu peļņa – vairāk nekā 20 miljoni un vēl ir par maz – jāceļ tarifi, jo, redz, vajagot attīstīties! Bet kas traucē uzņēmumam paņemt kredītu, lai attīstītos?! Ja ķīlā ir šīs spēkstacijas, tehnika, jebkura banka dotu aizdevumu. Esot jāceļ tarifi, jo cēlušās gāzes cenas?! Paklausieties, 70% Latvijā patērētās elektroenerģijas tiek saražota hidroelektrostacijā! Tai ir kāds sakars ar gāzi?! Es atvainojos, mums miglu pūš acīs! Jūs, Andrējevas kundze (Sabiedrisko pakalpojumu regulatora vadītāja. – Aut.), varbūt to varētu komentēt? Un vēl mums pārmet, ka neesam visu privatizējuši! Bet kādēļ to pašu nepārmet Spānijai, Francijai, Vācijai un citām valstīm? Kaut kur mūsu valsts vīriem vajadzētu pārdomāt šo «Yes, ser!» politiku.
Man palikusi prātā vēl tāda epizode – 2004. gada 1. maijā Latvijas televīzija raidīja svinīgo jauno valstu uzņemšanu Savienībā; poļu delegācija aiz aizslēgtām durvīm vēl par kaut ko diskutēja, bet latvieši foajē mīņājās jau ar šampanieša glāzēm rokās. Tika pārmests poļiem, ka viņi vilcinās. Bet viņi taču aizstāvēja savas intereses! Arī mums tā vajadzēja darīt!
Turpmāk vēl.
P. S.Turpinājumā par to, ko uz pārmetumiem atbildēja Andrējevas kundze jeb Sabiedrisko pakalpojumu regulatora vadītāja, kāds ir pašu ražotāju viedoklis un – galu galā – kāpēc ir vajadzīgas šādas diskusijas?
