Ar šādu nosaukumu 29. aprīlī uzsākām rakstu sēriju, kurā centāmies skaidrot dažādas ekonomiskās aktualitātes. Intervējām uzņēmējus, Nodarbinātības Valsts aģentūras darbiniekus, arī zinātnieku Andri Miglavu. Vērojām situācija darba tirgū. Un centāmies rast atbildi uz jautājumu – ir vai nav valstī krīze; ja ir, tad – kā ar to sadzīvot? Vēl jūnijā un jūlijā ekspertu domas dalījās – daudzi saskatīja tikai atsevišķas krīzes pazīmes (attīstības tempu kritumu, nacionālā kopprodukta samazināšanos). Bet citi brīdināja – krīzei zināma mērā ir nemateriāla daba, tā lielā mērā veidojas mūsu apziņā, ja to piesauksim, katrs pār mēru bremzējot savus iespējamos ieguldījumus attīstībā, krīze arī būs klāt…
Uzņēmēji jau pavasarī pamanīja apgrozījuma kritumu un runāja par to, ka rezerves esot. Ko gan varētu darīt, lai samazinātu izdevumus, ja preci vai pakalpojumus vairs nevar tik labi pārdot? Samazināt apjomus. Tam līdzi nāk… Jā, darba spēka izmaksu samazinājums. Jeb, vienkāršāk sakot, – daļa strādājošo jāatlaiž vai arī ir jāsamazina algas. To, ka krīze ir klāt, visvairāk sajūt tie, kas šobrīd palikuši bez darba un vairs nespēj nokārtot savas kredītsaistības… Tikpat spiedīgi jūtas uzņēmējs, kuru nospiež gan darbinieku, gan ražošanas un paša vajadzības, gan ievērojamā nodokļu nasta. Šoreiz piedāvājam skatupunktu, no kura uz ekonomikas problēmām raugās nodokļu iekasētāji – Valsts Ieņēmumu dienesta darbinieki.
Par nodokļiem un atbalstu uzņēmējiem
Reizē ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) 15 gadu jubileju Bauskā notika Finanšu forums «Latvijai 90». Šī foruma ietvaros notika VID darbinieku diskusija ar uzņēmējiem darba grupā «VID atbalsts + nodokļu politika = izaugsme». Piedāvājām ieskatu šajā diskusijā.
Ir gan progress, gan trūkumi
"Veidojot VID, ir izvirzīts mērķis, ka tam ir jābūt gan valsts fiskālās politikas realizācijas pamatinstrumentam, gan nodokļu maksātāju valsts servisinstitūcijai. Pašlaik dienesta attīstības stratēģijā izvirzītie mērķi ir sekmēt sadarbību ar klientu un veicināt uzņēmējdarbības attīstību, nodrošināt labvēlīgu vidi godīgai komercdarbībai," tā savā uzrunā sarunu aizsāka VID Galvenās nodokļu pārvaldes direktora vietniece Inese Bahanovska.
Valsts nodokļu iekasēšanas sistēmu raksturoja Finanšu ministrijas (FM) valsts sekretāra vietnieks Dāvids Tauriņš: "Nodokļu iekasēšanas sistēmu veido valdība un Saeima. Jāatzīst, ka šai sistēmai mūsu valstī ir trūkumi. Ir diezgan daudz jautājumu, kas ne visai veicina taisnīgu sociālekonomisko politiku. Latvijā sociālās progresivitātes elementi ir, bet tie nav redzami. Uz sociālās progresivitātes elementu esamību ir norādījuši Starptautiskā Valūtas fonda eksperti: ja saliktu kopā visas atlaides, kuras šobrīd ir nodokļu sistēmā, un, ja izskaitļotu tālāk korelāciju, progresivitāte ir."
Uzdevumus – samazināt ēnu ekonomikas daļu
Skaidro VID galvenās nodokļu politikas pārvaldes direktora vietniece Ināra Pētersone:
– Bieži vien nodokļu maksātājs neizprot, kāpēc VID kontrole atnākusi tieši pie viņa. Lai mēs runātu vienotā terminoloģijā, vispirms jānoskaidro, kas ir ēnu ekonomika – to veido ienākumi, kas netiek deklarēti vai uzskaitīti. Mūsu rīcībā ir Statistikas informācija par 2006. gadu, pēc kuras ēnu ekonomika ir 12%. (Neoficiālā sarunā ar ekonomikas zinātnieku, kurš savu viedokli nevēlējās afišēt, šis procents aizsniedzot 30. – Red.) Vislielākā ēnu ekonomika ir sastopama būvniecībā. Paskatoties, cik daudz tie 12% ir no iekšzemes kopprodukta, tad tas jau ir aptuveni miljards latu. Valstij ir jādomā, kā šo procentu samazināt. To, ka ēnu ekonomika varētu sasniegt 0% – tā nebūs nekad. Arī vecajās Eiropas valstīs tā nav. Ēnu ekonomikas samazināšana ir mūsu darbs.
Nevienā iestādē nodokļu kontrole nav pašmērķis, bet gan tas ir instruments, lai cilvēki nodokļus maksātu. Galvenais elements nodokļu kontrolē ir riska vadība. Viss sākas ar to, kāda informācija ir VID rīcībā. Runājam gan par to informāciju, ko uzņēmējs iesniedz VID un ko viņa darījumu partneri iesniedz, bet arī par dažādām starpresoru vienošanām, kas varētu būt saistītas ar nodokļu nomaksu. Tāpēc par nodokļu maksātāju jāzina daudz: kas viņš ir, kādi ir viņa darījumu partneri, ar ko viņš nodarbojas, kāda ir saistība ar nodokļiem, produkcijas realizāciju un tamlīdzīgi. Un tikai tad, kad šī informācija ir iegūta, notiek analīze. Kopš 2005. gada nodokļu kontrolei mums darbojas sistēma, kurā apmēram pēc 200 kritērijiem tiek novērtēts nodokļu maksātājs. Par to uzņēmēju, kam ir visvairāk riska punktu, arī ir vislielākā VID interese. Paredzams, ka mums būs arī sistēmu fizisko personu kontrolei, tādējādi vieglāk būs atrast tos, kuras veic nereģistrētu saimniecisku darbību.
Izveidojis mīts – ja reiz VID dodas pārbaudīt, tad obligāti uzņēmējs tiks sodīts. Pēdējos gados VID pieeja ir mainījusies. Gadījumos, kad redzam mazus pārkāpumus, tos atzīmējam pārbaudes aktā un dodam laiku pašam uzņēmējam novērst. Naudas sodi reāli mūsu pārbaudēs ir uzlikti 18% gadījumu.
Kas interesē uzņēmējus?
– Kāpēc šobrīd ir tā, ka mēdz atšķirties dažādu lietu un jautājumu interpretācijas, atkarībā no tā, kurā VID teritoriālajā iestādē es esmu iegājis?
I. Pētersone:
– Negribu piekrist šim apgalvojumam, ka atbildes dažādās VID teritoriālajās iestādēs atšķiras. Mēs strādājam pēc vienotiem standartiem un metodikas. Ja šādi atsevišķi gadījumi ir, cenšamies noskaidrot, kāds tam ir iemesls. Varbūt nodokļu maksātājs ļoti specifiskā situācijā ir uzdevis šo jautājumu?. Protams, nodokļu normatīvie akti ir sarežģīti un pašiem VID darbiniekiem ir diezgan sarežģīti tos izprast un pēc tam vēl izskaidrot nodokļu maksātājiem. Gribētu teikt, ka šādi gadījumi ir atsevišķs izņēmums.
– Liela daļa uzņēmēju, pakalpojumu sniedzēju saskaras ar publiskā iepirkuma konkursiem un ļoti bieži tur prasa iesniegt izziņu par nodokļa nomaksas situāciju. Tad, kad uzņēmējs vēršas VID, klasiskais jautājums ir: "Norādiet, kam tā adresējama!" Mēs esam konsultāciju uzņēmumus, un vienā reizē, ejot uz VID, prasām 20 izziņu un mums tajā brīdī ir ļoti grūti atbildēt uz jautājumu, cik izziņu iesniegšanai konkrētajā iestādē man būs vajadzīgas. Vai VID izziņas var izsniegt ar tekstu "pēc pieprasījuma" vai kā citādi, nenorādot konkrētu adresātu?
I. Pētersone:
– VID patērē lielus resursus šādu izziņu sagatavošanai. Tas ir apgrūtinājums ne tikai maksātājiem, bet arī VID. Domājam, kā šo jautājumu atrisināt, bet te nepieciešamas arī pārmaiņas likumdošanā. Taču izziņu mēs varam izsniegt, arī nenorādot adresātu.
– Kāpēc godīgam uzņēmējam, nodokļu maksātājam ir jāatbild par savu sadarbības partneri? Iznāk, ka represijas tiek vērstas pret to vieglāk atrodamo uzņēmēju, nevis pret to negodīgo, kas nav nomaksājis nodokļus.
– Jautājums ir nekonkrēts. Nav tā, ka, piemēram, SIA «A»
liekas kaut kādai teritoriālai iestādei aizdomīgs un tagad viņi tur ies un taisīs nodokļu auditu. Mums ir sistēma un, ja šis nodokļu maksātājs ir nonācis sistēmas augšgalā, riska grupā, tad notiek pārbaude. Nevar būt tā, ka viens konkurents uzraksta sūdzību par otru, un nu mums viņš ir jāpārbauda.
– Uzņēmējs bieži vien veic atsevišķus darījumus, kuri viņam nav ikdienas darījumi, kur viņš labi nezina konkrēto partneri. Partneris veic darījumu par konkrētu līguma summu. Ir līgums. Veicam samaksu, saņemamam produkciju vai pakalpojumu, bet mēs nevaram atbildēt par to, vai viņš godīgi norēķināsies ar valsti. Mēs esam caur banku pilnībā apmaksājuši, bet izrādās, ka partneris izvairās no nodokļiem, viņam varbūt ir citi dažādi uzņēmumi un shēmas….
– Šie jau ir tie, kurus saucam par darījumu partneriem. Ja viņš fiktīvi imitē darbību, viņš ir nonācis VID redzeslokā. Vispirms gribu vērst uzmanību, ka tā pieeja, kas ir no VID puses, ir balstīta uz tādu pat pieeju, ko piekopj mūsu tiesa: nevajag skatīties tikai no normatīvo aktu puses – vai jūsu darījumu partneris ir ar PVN apliekama persona un vai esat saņēmis rēķinu, kas atbilst visām prasībām un vai jūs šo saņemt preci vai pakalpojumu izlietojat ar PVN apliekamo darījumu nodrošināšanai. Tās ir tās formālās puses, ko nosaka jums likums. Ir jāskatās arī, vai tiešām šis darījums ir reāli bijis un – vai tas ir noticis ar to darījumu partneri, kas ir dokumentā. Līdz ar to mēs redzam, ka SIA «A» darījumu partneris ir SIA «X», kas mums ir aizdomīgo sarakstā. Tas pastiprināti pievērš darījumam uzmanību. Un nereti ir tā, ka šis darījums ir noformēts ar trešās personas lūgumu vai zagtu pasi. Protams, ir tā, ka uzņēmēji ir ļoti nepasargāti.
Uzņēmēji ierosina
SIA «Bels» valdes priekšsēdētājs Ģirts Karpovičs:
– Es šorīt aptaujāju vairākus savus darbiniekus, kuri bija strādājuši citās firmās, cik lielu algu jūs saņēmāt?
– "Ls 200 uz papīra, pārējais – uz rokas," tāda bija atbilde. Mēs ļoti labi zinām, cik kvalificēti montieri saņem, cik saņem projektētāji, cik saņem darba vadītāji. Tajā pašā laikā jebkurš mans kolēģis var nosaukt attiecīgās firmas, kurās šīs summas ir mazākas. Pārējo saņem uz rokas. Un VID amatpersonas šiem maksātājiem uz rokas neko nevar izdarīt. Latvijas elektriķu un energobūvnieku asociācija savā laikā ir vērsusies Ekonomikas ministrijā ar konkrētu ierosinājumu, bet atsauksmes nav bijis. Varbūt es varu ierosināt, kā valsts varētu daļu no šiem ienākumiem saņemt. Proti, valstī ir stiprs instruments – Iepirkuma likumus. Un, piemēram, elektromontāžas būvniecībā ļoti liela daļa firmu piedalās valsts un pašvaldību rīkotajos konkursos, un viņiem ir ļoti svarīgi rādītāji, lai var piedalīties un izturēt kvalifikāciju. Neredzu sevišķi lielu problēmu, lai sastādītu pa profesiju grupām, darbu veidiem reāli saņemamas algas. Kaut vai projektētāju, citu profesiju elektromontāžas jomā algas saskaita un, izdalot uz cilvēku skaitu, dabūsim vidējo algu, kas būs vismaz divreiz lielāka nekā pārējām firmām. Iepirkuma likumā jānosaka kvalifikācijas prasības, kas paredz – ja netiek izpildītas šīs vidējās sociālās izmaksās, kas ir aprēķinātas un noteiktas, firma neiztur konkursa kvalifikācijas prasības. Jā, Iepirkuma likumā ir punkts par sociālajām iemaksām, bet tas ir nolikts kā pēdējais kritērijs, kuru izmanto tikai tad, ja divām konkurējošām firmām rādītāji ir vienādi. Faktiski šis kritērijs gandrīz neko neietekmē…
Bet tādējādi valsts dabūtu ļoti lielu daļu no šiem ienākumiem. Vienkārši ir jābūt gribai lietas labā kaut ko darīt. To varētu darīt ministrija kopā ar profesionālajām sabiedriskajām organizācijām, tādējādi valstij būtu lielāki ienākumi, bet mēs – uzņēmēji iegūtu godīgu konkurenci. Piemēram, konkrēta situācija: elektrobūves jomā ienāk igauņu firma, kurai ir puse no Igaunijas tirgus, ienāk ar ļoti zemām cenām. Viņi uzvar valsts uzņēmumu konkursus, šiem valsts uzņēmumiem nav nekādas iespējas atteikt šai firmai. Tāpēc ir jāiestrādā punkts, lai uzrāda, kāda tad šai firmai ir bijusi darba samaksa.
Otrs mans ieteikums ir par slimības naudas atmaksām. Ir viena nelaime – mēs maksājam ļoti lielas sociālās apdrošināšanas iemaksas, mums vēl ir arī jāapmaksā slimības naudas no uzņēmuma līdzekļiem, bet mums nav nekādas ietekmes kontrolēt, cik godprātīgi slimības lapas tiek izsniegtas un cik pamatoti mūsu maksātā nauda tiek samaksāta par slimošanu. Mums nav nekādu iespēju pārbaudīt cilvēku, mēs nezinām diagnozi. Cilvēks nāk pa ielu pretī un saka, ka viņam nav gultas režīma un viņš drīkst staigāt. Ja valsts maksātu par slimības lapu, tad arī valsts kontrolētu ārstus, cik pamatoti slimības lapas tiek izsniegtas.
I.Pētersone:
– Lai izskaustu algas aploksnēs, masu mēdījos esam pietiekoši par to stāstījuši. Pirms diviem gadiem, kad sākām šai jomā intensīvi strādāt, cilvēku, kam algas bija virs Ls 500, bija 11%, tagad ir 34%. Pagājušajā gadā 34 000 darba ņēmēji ir ieinteresējušies par aplokšņu algu izskaušanu, pateicoties VID aktivitātēm. Te nav runas par tiem uzņēmējiem, kuri paplašinājuši savu darbību. Process notiek, vien tikai pārāk gausi. Vienkāršāk ir piespiest reģistrēt un vispār maksāt nodokļus, bet sarežģīti ir pierādīt, ka maksā aplokšņu algas.
D. Tauriņš:
– Ikvienam uzņēmējam VID darbinieks nevar tikt klāt, bet tika ievesta prasība: lai bankā saņemtu kredītu, nepieciešama izziņa no VID par ienākumiem. Katrai profesijai varētu būt konkrēta samaksa. Un tas ir Ekonomikas ministrijas jautājums. Tas ko jūs ieteicāt, tas ir interesanti un varētu palīdzēt atrisināt problēmu, kā samazināt aplokšņu algas, bet tas vēl gan ir precīzāk un dziļāk jāizvērtē.
Turpmāk vēl.
