"Šobrīd situācija Latvijas ekonomikā ir iepriekšējo gadu straujās izaugsmes rezultāts! Pie šāda apgalvojuma mums vajadzētu justies stabiliem un drošiem par savas labklājības pozitīvu attīstību arī nākotnē kā ģimenē, tā arī valstī kopumā. Bet vai tā ir? Mēs jūtamies droši par savu un savu bērnu nākotni?" šādu viedokli žurnālistiem paudis ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards.
Tālāk savā vēstījumā viņš norādījis:
"Tautsaimniecības straujā izaugsme, īpaši pēdējo 5 gadu laikā, ir veicinājusi milzīgu finanšu resursu ieplūšanu un apgrozījumu Latvijā. Valstī kopumā tie bijuši miljardi latu, un, ja godīgi, arī mūsu katra ienākumi ir krietni auguši – tautsaimniecībā vidējā mēneša darba samaksa 2007. gada 3. ceturksnī pirms nodokļu nomaksas bija 404 lati, attiecīgi algas pēc nodokļu nomaksas palielinājums ir 33,3%, salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu. Preču un pakalpojumu cenu straujais pieaugums nav slāpējis mūsu iepirkšanās kāri, gluži pretēji – tas to vēl vairojis. Tāpēc ne vienmēr esam savu labklājības pieaugumu pamanījuši, pat vēl vairāk – pirkšanas drudzis radījis nedrošības un nestabilitātes sajūtu par nākotni.
Ko darīt? Kā pamanīt, ka šodien dzīvojam labāk, kā vakar? Pirms atbildēt uz šo jautājumu, gribu uzdot vēl vienu – kāpēc tā notika? Tikai apzināti un skaidri izprasti cēloņi var sekmēties to novēršanā un tālākā nepieļaušanā. Šādu cēloņu izvērtējumu pagājušā gada nogalē veica Ekonomikas ministrija, izstrādājot Tautsaimniecības stabilizācijas plānu, kurā līdz ar cēloņiem definēti arī konkrēti pasākumi, kas tuvāko 2 gadu laikā veicami šo cēloņu novēršanai. Domāju, ka pirmo reizi (un tas ir ļoti būtiski) rūpīgi izvērtēti 15 brīvā tirgus ekonomikas gadi, identificēti problēmpunkti, neprecizitātes un arī kļūdas. Jūs varat iebilst: "Kas te jauns, to taču mēs jau esam dzirdējuši!" Un es jums piekrītu – dzirdēt jau dzirdējām, bet vai sapratām un ieklausījāmies?
2004. gadā, reizē ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, Latvijā ieplūda ievērojami finanšu resursi, kurus mēs steidzām apgūt. Mēs patērējām, ne uzkrājām un ieguldījām. Tika pirkts viss un daudz, jo īpaši jaunas un dārgas automašīnas, nekustamie īpašumi, tika braukts ceļojumos. Un to cilvēkiem pārmest nevar. Šeit būtiskākais ir tas, ka tas viss netika darīts par mūsu nopelnīto naudu, bet ar kredītiem un līzingiem. Un vai vienmēr, uzņemoties lielas kredītsaistības uz n-tajiem gadiem, rūpīgi izanalizējām, vai spēsim šos kredītus un līzingus atdot?
Arī iepriekšējās valdības bijušas pārāk optimistiskas un nav ņēmušas vērā ekspertu sniegtās rekomendācijas tautsaimniecības stabilas attīstības nodrošināšanai nākotnē. Esmu pārliecināts, ja iepriekšējos gados būtu ņemtas vērā Ekonomikas ministrijas sniegtās rekomendācijas, mēs tagad dzīvotu daudz mierīgākos ekonomiskos apstākļos. Mēs kopš 2005.gada esam runājuši par bezdeficīta budžetu, par nepieciešamību sašaurināt pieejamību kredītresursiem, bremzēt patēriņu un hipotekāro kreditēšanu un vēl daudz citiem jautājumiem.
šodien ir skaidrs, ka Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugums vairs nebūs tik straujš, ka energoresursu cenas augs, ka preces un pakalpojumi maksās tik, cik tie reāli maksā, ka algas tik strauji celtas netiks. Un mums būs jāsāk rēķināt un krāt, būs jāpārskata savi izdevumi gan valstij kopumā, gan katrai ģimenei.
Man kā ekonomikas ministram ir skaidrs redzējums, kādā virzienā šodien jāstrādā – ir jānodrošina, lai uzkrājumi, kas veidojas tautsaimniecībā, kā arī ieplūst ekonomikā no citām valstīm, tiktu realizēti investīcijās, kuras sekmē ražošanas attīstību, restrukturizāciju un nepieciešamo produktivitātes pieaugumu, nevis koncentrētos nekustāmā īpašuma tirgū. Otrs virziens, kas veidos stabilas izaugsmes garantu nākotnē un līdz ar to nodrošinās līdzsvarotu ekonomisko attīstību, ir ekonomiskā modeļa maiņa no lēta darbaspēka priekšrocību izmantošanas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku.
Savas prioritātes esmu apkopojis Tautsaimniecības stabilizācijas plāns, kas līdz februāra beigām ir jāapstiprina valdībai un jāķeras klāt tā īstenošanai. Mans uzdevums ir regulāri sekot līdzi šī plāna izpildei un īstenot tajā ietvertos pasākumus noteiktajos termiņos, skatoties uz notiekošajiem procesiem Latvijā reāli un saucot lietas īstajos vārdos pat, ja tās kādam nepatiks.
Ekonomikas ministrija jau vairākus gadus lielu uzmanību ir veltījusi sociālajam dialogam. Kaut arī tā varbūt nav ekonomikas kategorija, es turpināšu šo dialogu, skaidrošu savus pieņemtos lēmumus, lai ikvienam ir skaidrs, kā veidojas un kā tiek tērētā valsts nauda. Sapratni vislabāk sākt veidot ar ģimenes modeli – visiem ģimenē jāsaprot, kādi ir tās kopējie ienākumi, kā tie veidojas, cik daudz un kam var tos tērēt.
Valdības sociālā dialoga sastāvdaļai jau pagājušā gadā vajadzēja būt algu un produktivitātes samērošanai, kā arī mūsu masveidā aizbraukušie tautieši, kas drīzumā atgriezīsies mājās no Īrijas, Anglijas un citām zemēm. Pie sociālā dialoga pieder arī vienreiz skaļi pateikt: 100% – 200% peļņas laiki uzņēmējiem ir pagājuši, nevienā Eiropas valstī uzņēmējdarbībā nav šādas peļņas.
Līdz šim izpalikusi arī vienkārša un saprotama valdības saruna ar sabiedrību. Tāpēc mans vēlējums mums visiem 2008. gadā lai skan kā atgādinājums: sāksim veidot uzkrājumus savai un savu bērnu nākotnei. Tie laiki, kad neko nevarējām atļauties, ir pagājuši. Mēs varam atļauties un pat ļoti daudz, bet paralēli tam tagad sāksim uzkrāt! Mēs esam tik bagāti, cik lieli ir mūsu uzkrājumi!"