Pagājušo piektdien, 5. jūlijā, Džūkstes baznīca svinēja savus spāru svētkus. Šajā notikumā klāt bija baznīcas pārstāvji – draudzes mācītājs Jānis Saulīte, Kandavas iecirkņa prāvests Mārcis Zeiferts un Liepājas diacēzes bīskaps Hans Martins Jensons.
J. Saulīte un Slampes-Džūkstes pagasta pārvaldes vadītāja Dace Pole pateicās celtniekiem un biedrībai «Džūkstei» par lielo darbu, kas jau padarīts. Tā teikt– pusceļš jau noiets un arhitekta Ginta Sūnas sapnis baznīcu pabeigt piecos gados ir daudz tuvāk īstenošanai. Draudzes mācītājs uzsvēra, ka tomēr galvenais baznīcai ir nevis mūri, bet cilvēki, un džūkstenieki to ir pierādījuši visos šajos gados, kad pēc 1944. gada Ziemassvētku kaujām viņu baznīcas vietā bija vien drupas. M. Zeiferts runāja par baznīcas augšāmcelšanos, par patiesības meklēšanu un cerības nemirstību, bet bīskaps H. M. Jensons atzina, ka šis viņam ir īpašs notikums, jo ne jau katru gadu bīskaps var piedalīties jaunas baznīcas spāru svētkos vai izmantot sava amata priekšrocību, iesvētīt jaunu baznīcu.
P.S. D. Pole atgādināja – cilvēki, kas gatavi ziedot dievnama celtniecībai, var tam veltīt ne tikai naudu, bet arī piedalīties un padalīties ar savu darbu vai materiāliem.
Lai izdodas! 🙂
Baznīcu jau uzcelt var, bet vai paši cēlāji ir padomājuši kādam dievam par godu tā tiek celta? Un nevajag runāt par to, ka dievs patiesībā esot viens, jo šo dievu mums iesmērējušie jūdi nepavisam tā nedomā.
Kad nav, ko darīt, tad ir, ko darīt…
paskat kā melnsvārči – lieliem vēderiem kā grūtniecēm, zelta gredzeniem un zelta krustiem nokārušies… bada maizē jau laikam nedzīvo…
tantītei
Lūdziet, un Jums arī taps dots, jo tam kungam nekas nav par grūtu un neiespējamu!
Varu iedomāties baznīkungu lūgšanu – Dievs,lūdzu tev ,kaut vairāk būtu garā vāju un naivu cilvēciņu,kas tic tavai esībai,tad mums būs lielāks vēders un lielāks krusts,ko uz tā uzstutēt!āmen!
Man ir lielas aizdomas, ka šie kungi ar varenajiem krustiem uz krūtīm paši nemaz debesu tētiņa eksistencei netic, bet darbs taču kaulus nelauž.