18. novembra novakarā, kad pulkstenis sasniedza 16.00 stundu, Džūkstes pagastā, pie «Brātiņu», mājām atnāca pulciņš ļaužu, lai godinātu cilvēku, kurš pirmais nosauca Latvijas valsts vārdu.
Pilsētā vēl nekas, bet te, Džūkstes līdzenumā, vējš koda līdz kaulam. Bet ceļa malā pie prezidenta Gustava Zemgala piemiņas akmens dega sveču liesmiņās. Tās pretojās vēja brāzmām ik brīdi. Džūkstes muzeja vadītāja Judīte Timma izkāpa no mašīnas un nodzisušās aizdedza no jauna. Ar skuju vainagu un ziediem sargāja liesmiņas. J. Timma aicināja ļaudis pieminēt Latviju tieši tai stundā, kad valsts dzima. Timmas kundze draugiem, paziņām, tuviem novadniekiem rokās deva baltu papīra lapu, uz kuras drukas burtiem uzrakstīts: "Aicinu Tēvi…"
"Laiks Ziemelī iegriezies. To jau varēja sagaidīt. Bet ļaudis atnāks. Noteikti atnāks," tā Judīte. Viena, otra mašīna piebrauca. Džūksteniece Juze Lēruma kopā ar jauniem ļaudīm atminās ar divriteņiem, un nu tas brīdis var sākties. Kādas mašīnas skaļruņos nospēlēja "Še, kur līgo priežu meži". Pulciņš pārdesmit ļaužu, un Judīte teic uzrunu. Par to, ka akurāt pirms 90 gadiem tieši četros pēcpusdienā Latvijas valsts proklamēšanas sapulce nedaudz aizkavējusies. Tolaik gaidījuši Jāni Čaksti ierodamies no Jelgavas. Bet Zemgalē bija fronte, un Čakste netika. Un tad G. Zemgals kā tautas sapulces priekšsēdētāja vietnieks aicināts vadīt sapulci. Viņš – džūkstenieku novadnieks – ir tieši tas vīrs, kurš sacīja vēsturisko vārdus: "Mēs esam vēsturiska brīža aculiecinieki. Šajā brīdī piedzima jauna valsts – Latvija."
