Dzīvot un priecāties par dzīvi

Novembrī Tukuma kultūras namā, klubiņā «Gaidītā otrdiena» viesojās praktizējošā psiholoģe, Psiholoģijas zinātņu maģistre Inguna Krātiņa. Sarunu tēmas – ko darīt, kā strādāt ar sevi, lai neļautos drūmam noskaņojumam, pesimismam vai depresijai. Kā dzīvot, lai spētu priecāties par dzīvi.

Psiholoģe sāka ar ko, ka katram atnākušajam jautāja – kas labs un jauks šajā dienā noticis, redzēts, piedzīvots. Klātesošie, iespaidos daloties un viedokļiem apmainoties, paši bija pārsteigti par to, ka… arī pelēkajā ikdienā, kā esam paraduši to saukt, netrūkst labu, gaišu, skaistu un emocionāli krāsainu brīžu!

Iemeslu vienmēr var atrast!

Tā vai tamlīdzīgi parasti mēdzam zoboties par tiem, kam piemīt netikums pārāk bieži ielūkoties glāzītē… Taču – šī pati doma ir visnotaļ noderīga, ja gribam priecāties par dzīvi citādos, daudz pieņemamākos veidos! Klubiņa dalībnieces (šoreiz bija sanākušas vien daiļā dzimuma pārstāves), psiholoģes aicinātas un pārējo uzmundrinātas, cita pēc citas atcerējās dienas jaukākos notikumus un savas izjūtas saistībā ar tām. Vienai tie izrādījās jaunie, dzeltenie aizkari, caur kuriem pat pelēkākais gadalaiks šķiet gaišuma un saules pilns. Citai – vakarīgi klusā, mierīgā pilsēta – ar sakoptajām ielām un skvēriņiem, ar retiem gājējiem, bez agresīviem autobraucējiem. Tīrais un spirgtais vakara gaiss, vieglā migla un tikko nokusušā sniega smarža, kas, pēkšņi uzvēdījusi, kopā ar koši zaļajiem zālieniem gluži negaidīti radījusi pavasarīgas izjūtas. Vēl kādai – brīnums pašai par sevi – par to, ka paziņai izdevies viņu izvilkt no mājas uz šo pasākumu. Un kur nu vēl viss pārējais! Bērna panākumi skolā. Iecerēm bagāta, abpusējas sapratnes pilna saruna ar kamīna meistaru. Patīkamākā nodarbe – dzimšanas dienas dāvanu karšu izpirkšana. Bijušās kolēģes negaidītā ciemošanās darbavietā un visu priecīgā atkalredzēšanās. Grūtās darba dienas beigas. Šis vakars, no kura gaida tik daudz… Un vēl, un vēl. Pilna patīkamāko emociju gamma!
Tātad – pirmais secinājums – dzīvē vienmēr var atrast kaut ko, par ko priecāties. Vien jāprot to saskatīt, atrast vai radīt.

Mainīt un mainīties

Nebūs ne melots, ne pārspīlēts, apgalvojot, ka uz sarunu ar psiholoģi ieradās cilvēki, kas sapratuši – kaut kas jāmaina, ja vēlies dzīvot savādāk. Labāk. Pilnvērtīgāk. Skaistāk un laimīgāk. Vien jāuzzina, jākonsultējas, jānoskaidro, ar ko sākt. Ar labiem darbiem? Ar pozitīvām domām?
Arī psiholoģe apstiprināja šīs domas pareizību: cilvēks ir savas domāšanas upuris. Ja mūsu dzīvē ir problēmas, tad klāt ir pēdējais laiks izvērtēt savu attieksmi un domas, izlemt, kādu dzīvi vēlas, iztēloties to, koncentrēties uz to, un… pārmaiņas noteikti sekos! Jāsaprot, ka nevis notikumi paši par sevi, bet mūsu attieksme pret tiem veido pozitīvismu vai negatīvismu mūsu dzīvē. Gandrīz uz katru lietu vai notikumu var paskatīties gan no gaišās, gan ēnas puses un tad – atbilstoši rīkoties. Mēs varam šķendēties par tukšajām televīzijas filmām un seriāliem, nereālajiem realitātes šoviem, bet varam rīkoties arī gluži citādi – izslēgt televizoru! Varam sūroties par savu un visas tautas nabadzību, lādēt bagātniekus, bet – varam iemācīties taupību un pieticību, izkopt sevī apziņu, ka ne jau materiālais stāvoklis nosaka mūsu cilvēcisko vērtību. Varam neiepirkties dārgajos lielveikalos, neļauties pirmsziemassvētku iluzorā spožuma drudzim.
Tā vietā, lai šķendētos par ļaunuma pilno pasauli, varam sākt ar sevi – pirms izteikt vārdu, padomāt: vai man tas jāsaka.Un – kāpēc tieši tas? Ko es gribu pasacīt citiem cilvēkiem? Arī viņiem taču gribas dzirdēt ko labu, patīkamu, mīļu un priecīgu…
Ja vien apzināmies, ka tik daudz kas atkarīgs no mums pašiem, ja vien vēlamies – varam mainīties un mainīt savu dzīvi! Protams, ka vispirms tas ir ļoti jāgrib, jābūt apņēmības pilnam censties, ik dienas vingrināties – tikai tad būs rezultāts.
Tas nozīmē, ka mums jāsāk rūpīgāk pavērot savu attieksmi un domāšanas un psihes programmas, jābūt nesaudzīgi godīgiem pret sevi. Ko mēs kurā brīdī domājam? Kāda ir mūsu attieksme pret dzīvi? Ko sakām paši sev un citiem cilvēkiem? Vai domas un vārdi ir pietiekami labestīgi, pozitīvi, mīlestības pilni? Vai tie radīs jaunu dzīvi, pasauli, realitāti – kādu mēs to vēlamies?

Burvju atslēdziņa

Ar ko sākt, ja vēlamies mainīties?
Īstenā atslēga izmaiņām ir izpratne par to, kā darbojas mūsu apziņa.
Mūsu dzīves ārējās izpausmes faktiski nav nekas cits kā indivīda apziņā notiekošo procesu atspoguļojums. Ja mūsu domas ir kā ezers, kur ūdens kļuvis netīrs no negatīvajām domām, tad mēs taču varam "pieliet klāt tīru ūdeni" – domāt pozitīvas domas, iztēloties kaut ko labu un patīkamu. Un tā – ikreiz, kaut ko iedomājoties, varam tūdaļ pārbaudīt – vai šī domā attīra? Vai tā nesaduļķo apziņu, nepadara netīrākus mūsu dvēseles ūdeņus?
Visam, ko vēlamies iegūt un sasniegt, iztēlē jāizvēlas tagadnes forma, jo Visumam nav laika jēdziena, tajā viss notiek tepat un tagad. Un arī mums jāiemācās dzīvot tepat un tagad – neatliekot uz laiku, "kad saņemšu algu", "kad pienāks atvaļinājums", "kad bērni paaugsies", "kad aiziešu pensijā" un tā tālāk. Dzīvi nevar atlikt uz vēlāku laiku – tā jādzīvo šodien, tagad, tūlīt, cenšoties to visiem spēkiem padarīt labāku sev un līdzcilvēkiem.
Sapņi un vēlmes, kas izteiktas nākotnes formā, tā arī paliek… nākotnē. Kaut kad. Varbūt.

Domāt pozitīvi

Katrs vārds, ko izsakām, savā iesākuma ir bijusi doma. Un tad, kad to sākam visā pilnībā apzināties, mums vienlaikus jāapgūst, ja tā var izteikties, "domu higiēna". Vispirms – attīstot un izkopjot sevī pozitīvo domāšanu. Tikai un vienīgi cilvēks pats ir noteicējs pār savām domām! Katrs pēc sava prāta mēs rīkojamies ar katru tajā ienākušo domu. Mēs varam to attīstīt tālāk vai manīt – jebkurā virzienā, kādu paši izvēlamies. No mazā – uz lielo, no tumsas – uz gaismu, no domām – pie darbiem…
Daloties savā pieredzē, katra sarunas dalībniece kļuva bagātāka ar citu pieredzi. Problēmas, piemēram, aizmirstas, vakaru pavadot kopā ar savējiem – bērniem, mazbērniem, dzīvesbiedru. Gatavojot īpaši gardas vakariņas un pēc tam – kopīgi baudot tās. Ir, kam palīdz darbs dārzā, veļas mazgāšana, mājas uzkopšana, rokdarbi, pastaigas svaigā gaisā (it īpaši – mežā vai pie jūras), komēdiju filmu skatīšanās, humoristiska literatūra…
Dzirdējām arī tādus "pasākumus", kas savā būtībā ir it kā pavisam parasti, taču pašām nav ienākuši prātā, bet kādai citai, redz, palīdz! Piemēram, degoša svece un klasiskā mūzika; karsta kafija ar kanēli un gabaliņš šokolādes; pēc darba – pusstunda vienatnē, atpūšoties guļus; garš svētdienas rīts – naktskreklā līdz pusdienlaikam, ja nekur nav jāsteidzas; pilnīga vienatne mājās, kad visi izklīduši kur kurais – tad var uzlikt kārtīgu sejas masku…
Vispirms – padomājot par šiem ieteikumiem, pēc tam – izmēģinot kādu no tiem, mēs nemaz nemanīsim, ka esam sākuši mainīties! Kad maināmies paši, mainās arī apstākļi ap mums, uz pozitīvo pusi mainās līdzcilvēku attieksme, un, skat, arī mēs kļūstam priecīgāki.
Tiesa, tas nav ne viegli, ne vienkārši! Arī pasaules psihologu vidū ir atšķirīgi uzskati par to, cik ilgs laiks nepieciešams, lai kaut kas no apzinātas, mehāniskas izpildīšanas pārtaptu vispirms ieradumā, pēc tam – jau zemapziņā ieprogrammētā neapzinātā, instinktīvā rīcībā. Vieni teic, ka šim nolūkam esot nepieciešama 21 diena, citi – ka mēnesis, vēl citi rakstu avoti atgādina par Bībelē rakstīto – Kristus izgājis tuksnesī un pavadījis tur 40 dienas… (Savukārt, lai manītos tautas apziņa, esot nepieciešami 40 gadi. Arī tas – no Bībeles, jo tieši tik ilgi Mozus savu Izraēļa tautu esot vadājis pa tuksnesi) Un tomēr – īstais spēks slēpjas katrā cilvēkā pašā! Viņa vēlmē sākt mainīties, un sākt to tūlīt, nekavējoties (piemēram, izlasot šīs rindas)!
Apgūstot pozitīvās domāšanas tehniku, pienāks brīdis, kad sapratīsim: nav grūti būt veselīgam, laimīgam, pārtikušam. Pat tad, ja līdz šim domās bijām sevi ieprogrammējuši pavisam citādi. Nelaimīga, trūcīga dzīve ir mūsu pašu nezināšanas, nepareizās domāšanas vai bezdarbības rezultāts. Neviens ar varu vai sirsnīgu pierunāšanu nevar pārveidot cita cilvēka dzīvi.
Un tas būtu lielisks sākums – pašam censties izrauties no savu negatīvo domu verdzības, no apātijas un depresīva noskaņojuma.

Nebaidīties sapņot

Pasaulē, arī mūsu vidū, ir tik daudz cilvēku, kas izmisīgi cīnās katru dienu, lai izdzīvotu, pildītu savus pienākumus, gūtu panākumus un izvirzītos sabiedrībā. Daudzi tik nerimtīgi darbojas un rosās tāpēc, ka ir pārliecināti: jo vairāk pūlēsimies, jo vērtīgāki cilvēki kļūsim. Mums būs vairāk naudas, vairāk laika, varēsim atļauties vairāk iepriecināt savus mīļos, sagādājot labākus dzīves apstākļus sev un ģimenei. Tas viss ir cilvēcīgi saprotami, tas ir apsveicami, taču… Vai maz gadījumu zinām, kad cilvēks no pārpūles saslimst? Kad, nemitīgi steidzoties, iekļūst, piemēram, satiksmes negadījumā? Un tad var pienākt brīdis, kad naudai vairs nav nozīmes – tā nespēj sniegt gandarījumu.
Tieši tāpēc ir jāapstājas, jāizbeidz šis skrējiens vāveres ritenī! Jāaizmirst par cīņu. Jābeidz domāt par grūtībām nabadzību, slimībām, nelaimēm. Jau šodien pat, tūlīt jāsāk strādāt ar sevi – jāiemācās priecāties par dzīvi. Jāiemācās pašam domāt par to, pašam atcerēties visas šīs patiesības, negaidot, līdz dzīve mums tās atgādinās.
Pieminot cerības, sapņus un vēlmes, psiholoģe I. Krātiņa ieteica nebaidīties sapņot. Ja kaut ko ļoti vēlas, tas noteikti piepildās! Mūsu spēja domāt, aptvert, apziņā veidot tēlus darbojas nepārtraukti – vienalga, apzināmies to, vai ne. Mēs nemitīgi kaut ko iztēlojamies, "redzam" savā apziņā. Reizēm pat it kā neatkarīgi no mums un mūsu gribas, domās veidojas notikumu scenāriji (un ne vienmēr – tie pozitīvākie), turpinās diskusijas un strīdi ar negodprātīgajiem darījumu partneriem, nejaukajiem kaimiņiem, nepaklausīgajiem bērniem…
Stop! Tas nu reiz ir tas, ko katrs pats varam izbeigt! Mēs varam iemācīties kontrolēt sevi, savu spēju saskatīt, iztēloties, iedomāties. Varam iemācīties domāt pozitīvi, tādējādi radot dzīvi, kādu vēlamies. Iztēlošanās ietekmē gan veselību, gan cilvēku savstarpējās attiecības, gan arī materiālo stāvokli! Mūsu ķermenis automātiski īstenos pozitīvos nodomus, ja iemācīsimies tos programmēt sevī un savā zemapziņā.

Nekļūt par ēzelīti

Protams, nekrītot otrā galējībā – neupurējot sevi visu ģimenei, bērniem, draugiem, kolēģiem un tam, ko pieņemts saukt par sabiedrības interesēm. Jo dzīvē taču nereti notiek tā, ka čaklākie, izpalīdzīgākie, atsaucīgākie un labsirdīgākie tiek visvairāk izmantoti – vienmēr atradīsies kāds, kas pratīs palūgt, paraudāt uz pleca, apelēt pie sirdsapziņas, piesaukt visvareno "disciplīnu" vai mistiskās izplūdušās, dažādi traktējamās "sabiedrības intereses".
Nevienam nav tiesību otru cilvēku padarīt par "ēzelīti" – cilvēku, kuram apkārtējie uzkrauj savas problēmas. Jāsaprot, ka katram no mums ir tiesības būt laimīgam!
Protams, tas ir tikai cilvēcīgi un saprotami, ka steidzam palīgā nelaimē nonākušam draugam, mierinām raudošu bērnu, dodam padomu dzīves krustcelēs apmulsušai draudzenei, atbalstām dzīvesbiedru viņa iecerēs, izņemam smagu nešļavu no veca cilvēka rokām, stiprinām vājāko un ārstējam slimo, taču tas nedrīkst notikt uz mūsu veselības, mūsu laimes un nākotnes rēķina! Ir gadījumi, kad uzupurēšanās nenes labumu tam, kura dēļ esam pūlējušies, jo tā ir viņa dzīve, ko esam uzkrāvuši saviem pleciem, tādējādi atbrīvojot otru cilvēku no iespējas attīstīt pašam savu personību, pašam lemt un noteikt savu dzīvi.
Apkopojot sarunā izskanējušos viedokļus, vislabāk atmiņā palikusi kolēģes izteiktā doma: "Protams, darbs ar sevi, sevis meklēšana un atrašana nav viegls process, taču – ja ir vēlēšanās dzīvot, nevis cīnīties pa dzīvi, viss izdosies!"

Par kausu un spainīti

Tikšanās noslēgumā katra no vakara dalībniecēm saņēma arī «Pozitīvas stratēģijas darbam un dzīvei» – teoriju par kausu un spainīti, ko izstrādājuši psihologi Toms Rats un Donalds O. Kliftons.
* Katrā no mums ir neredzams spainītis. Tas nemitīgi tiek piepildīts vai iztukšots – atkarībā no tā, ko citi mums saka vai kā rīkojas attiecībā pret mums. Kad mūsu spainītis ir pilns, mēs jūtamies lieliski, kad tukšs – briesmīgi.
* Katram no mums ir neredzams kauss. Kad mēs lietojam šo kausu, lai piepildītu citu cilvēku spainīšus – darot vai sakot kaut ko tādu, kas palielina viņu pozitīvās emocijas, – mēs piepildām arī savus spainīšus. Taču, kad mēs lietojam šo kausu, lai pasmeltu no citu cilvēku spainīšiem – darot vai sakot lietas, kas samazina viņu pozitīvās emocijas, – mēs iztukšojam arī sevi.
* Tāpat kā pāri plūstoša krūka, pilns spainītis liek mums izskatīties labāk un dod enerģijas lādiņu. Katrs piliens šajā spainītī dara mūs spēcīgākus un liek raudzīties uz pasauli optimistiskāk.
* Turpretī tukšs spainītis sagandē mūsu izskatu, nosūc enerģiju un nomāc mūsu gribu. Tāpēc katra reize, kad kāds smeļ no mūsu spainīša, ir tik sāpīga. Tādēļ katru dienu mēs esam spiesti izšķirties: varam piepildīt viens otra spainīti vai arī izsmelt tos. Tā ir būtiska izšķiršanās, jo nozīmīgi iespaido mūsu attiecības, produktivitāti, veselību un laimes izjūtu.