Oktobra pirmajā sestdienā mednieku kolektīvos atklāja dzinēju medību sezonu. Mežs ar sevī aptverošo augu un dzīvnieku valstību mums atklājas kā savdabīga pasaule – daudzveidīga un fascinējoša. Un medības tiek uzskatītas par neatņemamu šīs pasaules sastāvdaļu. Tiesa, šo procesu ne katrs ir gatavs izprast un pieņemt… Bet – grūti apjaust, kas notiktu, ja dzīvnieku skaits vispār netiktu regulēts. Daļēji par to neapšaubāmi rūpējas pati daba, bet ar to vien nav gana, tāpēc zināma atbildība par to jāuzņemas arī medniekiem. Lai iepazītu un izprastu medību norisi un medniekus, uz sarunu aicinājām Kandavas mednieku biedrības «Mežrags» vadītāju Viesturu Valdi Dreimani.
Viņš pastāstīja:
– Ņemot vērā, ka medību apstākļi šobrīd nav tie labākie (zāle, lapas), kopumā šīs dienas medību guvums bija labs, citi pat teiktu – ļoti, ļoti veiksmīgs. Pavisam nomedījām vairāk nekā 20 zvēru: 12 mežacūkas, stirnas, briežus, lapsu un jenotsuni.
Un jāuzsver, – mēs nemedījam katru ieroča galā redzamo medījumu, bet vispirms mednieks tālskatī aplūko un izvērtē zvēru, un tikai tad pieņem lēmumu – šaut vai nē! Ja zvēram raksturīga sirma piere vai "brilles" – tas vēsta par šaušanai piemērotu vecumu, ja purniņš balts – tas vēl tikai jaunulis. Medījumam izvēlamies tikai neperspektīvos dzīvniekus, bet taupām mežacūku mammas, briežus, kuriem ragi vēl nav izauguši. Zvēru populācijas uzlabošanai ir jāatstāj izcilie, perspektīvie zvēri, un priecē, ja mednieki šos noteikumus ievēro perfekti.
Lieliska iespēja gūt pieredzi
Šīs sezonas atklāšanas medībās piedalījās ne tikai «Mežraga» mednieku kolektīvs, bet arī mednieku kolektīvu vadītāji no tuviem un krietni attālākiem Latvijas novadiem, kā arī viesi no Polijas un Lietuvas. Tādējādi šīm medībām bija starptautiska mēroga raksturs, ko ievadīja konference, bet noslēgumā pie kopīgā vakariņu galda šīs dienas veikuma detalizēts izvērtējums. "Mēs parādījām, ka Latvijā norit kolosālas medības, bet viesi neskopojās ar savām zināšanām, tādēļ droši varu sacīt, ka šāda pieredzes apmaiņa ir vērtīga mācība ikvienam medniekam," gandarīti atzīst V. V. Dreimanis. Un viņa saistošais stāstījums turpinās, atklājot gan medību ikdienu, gan svarīgus vēstures mirkļus.
Tiekties uz izaugsmi
Medību kārtība ir stingra. Medību atļaujas, licences, termiņi, medību organizatoriskā puse un pats medību process prasa daudz laika un darba. Tālab Viesturs kā medību vadītājs allaž var paļauties uz saviem zinošajiem un pieredzējušajiem palīgiem, biedrības valdes locekļiem, medniekiem: Agri Ribu, Rūdolfu Vizuli, Arvīdu Kristālu, Rimantu Zeltzaķi, Ivaru Frīdemani, Ervīnu Rozentālu un Leontiju Kotļerovu. Medību procesam cieši pakārtoti ir visi ar to saistītie organizatoriskie darbi, par kuriem atbild un savā medību viesu mājā par mednieku labsajūtu neatlaidīgi rūpējas un gādā Solvita un Agris Ribas. Lai medības būtu rezultatīvas, daudz pūļu jāuzņemas dzinējiem, kuriem dienā dažkārt jānostaigā pat pārdesmit kilometru. Taču viņi ir izturīgi un piedevām gandarīti, jo atzīst, ka tik daudz skaistuma un svaiga gaisa sev apkārt redzēt un just nenākas bieži. Priecē, ka dzinēju rindās vērojami jaunieši, kuriem no tiesas patīk šī lieta. Tātad arī šai mednieku paaudzei turpinātājums būs. Kolektīva vadītājs V. V. Dreimanis augstu vērtē cienījamā gadagājuma medniekus, uzskatot, ka tā ir vārdos nenovērtējama pieredzes skola ikvienam medniekam, pieminot nu jau mūžībā aizgājušo kandavnieku, ilggadējo mednieku kolektīva vadītāju Egonu Riekstiņu – brīnišķīgu cilvēku, no kura varēja mācīties jebkuru dzīves gudrību: gan kā medībās iet, gan – kā dzīvi dzīvot.
Kolektīvā valda vienota attieksme – tikai uz augšu. Un tas tiek darīts gan pašu labā, gan arī kalpo kā pozitīva ierosme citiem kolektīviem. Piemēram, mednieki mastu vēro no īpaši sagatavotām, labi pārredzamām medību vietām – tornīšiem, kuros medniekam atrasties ir ne vien ērti un tīkami, bet tur var arī precīzāk pielietot ieroci. Turklāt drošības nolūkos obligāts priekšnoteikums ir medībām atbilstošs apģērbs, proti, medniekiem ir oranžas, iztālēm pamanāmas cepures, bet dzinējiem – košas vestes. Bez šīm atšķirības zīmēm mednieks medībās doties nedrīkst. Pēc katra masta mednieki nostājas ierindā, un medījumu guvušie veiksminieki atskaitās medību vadītājam, saņemot pārējo aplausus un simbolisko egles zariņu pie cepures. Atdodot pēdējo godu, egļu zars pienākas arīdzan nomedītajam zvēram. Savukārt pēc katrām medībām kolektīvs sanāk vienkopus, lai izanalizētu kārtējo medību gaitu, pieļautās kļūdas (ja tādas bijušas) un lemtu par medību gaitas uzlabojumiem turpmāk. Kaut arī Viesturs mednieku kolektīvu vada vairāk nekā piecus gadus, viņš atzīst, ka būt par līderi nav viegli. Allaž jābruņojas ar nevainojamu precizitāti lēmumos un korektu attieksmi pret citiem. Gadās arī pa skarbākai frāzei, bet galarezultātā visbiežāk dialogs noslēdzas ar savstarpēju sapratni un kompromisu. Brīnišķīgs, līdz šim nebijis jaunieguvums šajā sezonā ir taurētājs Jura Truhņeviča personā. Tradicionāli taures signāls tiek padots pirms un pēc masta. Tā medību dalībniekiem vienlaikus kalpo gan kā informācija, gan arī disciplinē.
Šis gads – «Mežraga» jubilejas zīmē
Kandavas apkārtnē ir salīdzinoši daudz mednieku kolektīvu, bet vissenākā ir biedrība «Mežrags», kura šo gadu pavada 85 gadu jubilejas zīmē. Toreiz, 1923. gadā, Kandavas mednieku kolektīvu dibināja iepriekš pieminētā Egona Riekstiņa tēvs. Cauri laikiem kolektīvu "stutējuši" un balstījuši daudzi, šobrīd mednieku rindās pazīstami ļaudis, kā Imants Kreislers, Laimonis Tropiņš, Arvīds Kristāls, bet tagad – Viesturs Dreimanis. Mainījušies laiki, un mainījušās arī paaudzes, tāpēc mednieku kolektīva rindās ir dažādu vecumu ļaudis, kuri prot un spēj atrast kopīgu saikni. Turklāt kolektīva vadītājs uzskata, ka cienījamā gadagājuma mednieku pieredze ir zelta vērtē un galvenais, ka to apzinās un no viņiem ar interesi mācās arī jaunie. Atliek vien vēlēt «Mežraga» mednieku kolektīvam kopības sajūtu noturēt un saglabāt vēl ilgi, ilgi!
Kā jau visiem medniekiem, arī V. V. Dreimanim stāstāmi mednieku stāsti, dažus no tiem piedāvājam arī saviem lasītājiem.
«Jūrmalas ekspresis»
Reiz Kandavas pusē dzīvoja slavens mednieks Valdis – par Štiku viņu sauca. Vai nu ātrās dabas vai uzvārda (Štīfenbahs) dēļ. Nezinu. Bet vecie Kandavas mednieki viņu atceras vēl šodien un piemin ar labu vārdu, ar jautru joku, kaut gan pats Valdis jau sen medī citos medību laukos. Valdis bija jautrs, asprātīgs un labprāt pavilka citus vīrus uz zoba, par ko bieži vien dabūja trūkties arī pats.
Valdim bija mocis, ar kuru brauca arī medībās. Reiz mocim saplīsa lielais lukturis. Valdis paņēma lukturi uz darbu, salaboja un nolika plauktā. Veči pusdienas laikā aizlika lukturim priekšā mērķi, paņēma "mazkalibreni" un tīšām šāva garām. Valdis skatās, skatās, ka neviens nevar trāpīt, un neiztur: "Ko jūs tur, puišeļi! Ne jums suns, ne telefons, ne jūs zināt, kur cūkas guļ! Do… šu… Valdis rādīs, kā jāšauj!" Bliež! Un lukturis lupatās gan…
Citā reizē veči pusdienas laikā lielās, kuram sieva garšīgākas pusdienas iedevusi līdzi. Valdim škrobe, ka viņam, medniekam, nav ielikta gaļa. Nākamajā dienā Valdis liek sievai iedot līdzi kārtīgas pusdienas ar gaļu. Pats Valdis visu rītu staigā, piepūties kā pāvs, krūtis izriezis, un gaida pusdienlaiku. Veči to jūt un izmāna Valdi no darbnīcām. Pa to laiku apmaina pusdienu maizi pret govs kāju. Pusdienās Valdis attin papīru, ierauga kāju: "Ak, tu, vecā maita!" Izmetas pa durvīm, paķer moci un uz māju prom. Ievest kārtību.
Reiz medījām tādā stipri piesnigušā mežā. Sniegs – biezs, spīd saule – skaisti. Masta vienā galā purvs. Tur tad arī nolikts Valdis – "labākais šāvējs".
Šeit jāatkāpjas un jāpastāsta, kā Valdis kļuva par labāko šāvēju. Reiz medību vadītājs nostādīja visus medniekus ierindā un teica vēsturiskus vārdus: "Medīsim lielu kuili. Vajag divus labus šāvējus!" Valdis pasper divus soļus uz priekšu: "Kur jāstāv?"…
Bet nu par mūsu kuili. Dzīt iet viens mednieks – Apelis ar suņiem. Pēc laba laika purva malā atskan divi asi šāvieni. Klusums. Veči vācas kopā un spriež, ka šāvējs varētu būt Štiks. Ļoti ātri šāvieni. Tikai Štikam raksturīgi. Pēc brīža parādās arī Štiks. Krekls vaļā, mugura kūp, brilles spīd, seja sasārtusi. Štiks pienāk un ietur kārtīga mednieka cienīgu pauzi. Veči sastājas apkārt un tincina: "Nu stāsti, kas bija, kur bija, kā bija?!" Štiks arī nevar nociesties: "Nu, lidoja, nu nāca kā Jūrmalas ekspresis!!!" Te ierunājās blakus stāvošais mednieks, vecais Dambinieks, kurš mazliet rausta valodu: "…U-u-u-n… ap-p-pstājās…"
Ar "draudziņu"
Man patīk par tiem vecajiem laikiem. Cilvēki bija sirsnīgāki, un nu arī "noilgums iestājies". Uzrakstīsi par šolaiku medībām, ka kāds bijis paģirains vai vēl trakāk, un ej tad nu skaidrojies, kuru likuma pantu esi pārkāpis un kāpēc. Tāpēc labāk par to, kas ir noticis vismaz pirms ceturtdaļgadsimta.
Dzīvoja Kandavā vēl viens kārtīgs mednieks – (kāds jau tagad arī vēl dzīvo) – Vaņa. Uzvārds bija Ivanovs, tāpēc laikam Vaņa. Vaņa bija krievs, kārtīgs krievs, runāja latviski, ne tā, kā tagad. Vaņa arī jau labu laiku medī citos medību laukos, bet bērni, sieva un mazbērni dzīvo Kandavā joprojām. Ja neticat man, paprasiet viņiem, ka stāstu patiesību un tikai patiesību.
Starp citu, es savas medību gaitas sāku 1981. gadā. Protams, ka ar pīlēm. Protams, ka kopā ar viņu un mana tēva brāli Apeli. Apelis – tas ir saīsinājums no vārda Alfreds (tiem, kas to nezina). Tad arī uzzināju, kas ir "sarkanais" – tas ir pīļu medību laikā pamanīts stirnu āzis.
Tajos laikos galvenais medījums bija pīles un zaķi, pa retam kāda meža cūka. Uz tām gan Vaņam bija nags. Bet šoreiz par pīlēm.
Uz medībām, no medībām un arī citur Vaņa pārvietojās ar mopēdu – "draudziņu", kā viņš pats mēdza teikt. 10 km no Kandavas atradās Jaunpagasta purvs. Tajā dzīvoja pīles. Vaņa to zināja, labi zināja. Bet jau tad Vaņa izrādījās saprātīgāks par daudziem mūsdienu medniekiem. Viņš šāva tikai vienu pīli. Protams, ka sēdošu uz ciņa, jo lidojošai var aizšaut garām. Tā katru reizi, kad ir pīļu diena, Vaņa paņem savu "pīlīti", ieliek mugursomā un ar "draudziņu" turpina ceļu uz Jaunpagastu, kur jau gadiem ilgi bija spirta brūzis. Vaņam Jaunpagastā radi. Radi jāapciemo. Vēders pilns, oma laba, kabatā – blašķīte. Kā tad radinieku tukšā projām laidīs, piedevām, ja tās mantas pašiem pietiek un vēl pāri paliek? Var sākt atpakaļceļu uz Kandavu. Atpakaļceļš veda pa Ventspils – Rīgas šoseju, jo tur, ceļa malā, atrodas Cūkezers. Arī tur kāda pīle mājo. Un ceļš gludāks – kā nekā asfalts.
Bet reiz Vaņam neveicās. Radinieku nebija mājās, kaut kur izbraukuši, telefona jau vēl nebija. Bēdīgs Vaņa ar "draudziņu" mēro atpakaļceļu. Veselības nav – nekā nav. Piestāj pie Cūkezera, noslēpj "draudziņu" kārklos un iet apgaitā. Ezera krasts slīkšņains, šūpojas, krasti ar niedrēm aizauguši. Vienīgā pārvietošanās iespēja pa makšķernieku iestaigātu taciņu apkārt ezeram. Ezerā vēl joprojām mitinās pamatīgi, zeltaini līņu papi un labas līdakas. Gandrīz jau apcirtis ezeram apkārt, kad pēkšņi ceļas mercs. Šāviens, un merca paps krīt kā akmens. Nokrīt tieši uz taciņas. Vaņa paglauda mercam tumši zaļo galviņu, paglauda spārnus, sakārto pajukušās spalviņas, klusībā pateicas meža mātei par skaisto medījumu un ceļ mercu augšā. …"Jomajo"!!! Zem merca "piecītis" – zils, svaigs, laikam makšķerniekam izkritis. Un mercs, malacis, uzkritis "piecītim" tieši virsū – laikam zināja, ka Vaņam slāpst, bet nav par ko paņemt.
Reiz atkal Vaņa ar savu "draudziņu" brauca mājās no Jaunpagasta, bet pa ceļam "draudziņam" izbeidzās benzīns. "Draudziņam" degvielas nav, Vaņam ir, bet priekš sevis. Ko darīsi? Ar draugu jādalās. Vaņa ņem blašķīti, ielej "draudziņam", ielej sev un turpina ceļu, mājas tālu. Pusceļā atkal tā pati nelaime – "draudziņam" nav, Vaņam ir. Padalās un brauc tālāk.
Kilometru no mājām atkal tas pats. Vaņa paņem blašķīti, paskalo, paskatās uz "draudziņu" un saka: "Zini ko, "draudziņ", te iznāk tikai man, tālāk iesim kājām!"
Mans pirmais zaķis
Vispār jau tas nebija mans pirmais zaķis un arī mans – nebija. Bet varbūt bija, kas to lai atceras. Daudz gadu pagājis, daudz ūdens aiztecējis, daudz kas cits piedzīvots.
Bet notika, lūk, tā. Toreiz vēl zaķu bija daudz, daudz vairāk nekā tagad. Bija vērts rīkot speciālas zaķu medības pa piepilsētas krūmiem un kolhoza ābeļu dārziem. Arī to vēl bija.
Medības bija vienkāršas. Mednieki sadalījās divās komandās. Viena komanda izveidoja mednieku līniju un gaidīja. Otra komanda izveidoja dzinēju līniju un trokšņodami (gan ne pārāk skaļi) virzījās pirmās mednieku līnijas virzienā. Izbiedētie zaķi un lapsas bēga uz visām pusēm. Gāja kā karā. Šāva tas, kuram tuvāk. Likumi bija stingri. Nākamais mednieks drīkstēja šaut tikai tad, kad pirmais bija izšāvis abus stobrus. Turklāt stingri ievēroja, ka zaķis pienākas tam, kurš pēdējais šāvis pa kustošu dzīvnieku. Tajā reizē nomedījām kādus divpadsmit zaķus. Piecpadsmit vīru. Arī man palaimējās. Kādā trešajā piegājienā redzu, ka uz manu pusi jož liels, pelēks, milzīgs zaķis. Bet Raimim, blakus esošajam, ir tuvāk. Nedrīkstu šaut, jāgaida. Šāviens – zaķis klūp, bet turpina skrējienu, otrs šāviens – zaķis nokrīt un spārdās. Bet spārdās tādā stipri slīpā nogāzē. Lūdzu dievu: "Nu pakusties taču vēl, tagad mana kārta!" Zaķis to kā sadzirdējis, tā sakopo pēdējos spēkus un veļas lejup pa kalnu. Nu ir mana "lielā diena". Pirmais lielais MEDĪJUMS. Pirmais lielais zaķis.
Man, 18-gadīgam puišelim, šis zaķis vēl šodien ir zelta vērtē.
Bet pats interesantākais bija pēc tam, vēlā vakarā. Mednieku namiņā kārtīgi nosvinējām svētkus, ievērojot visas tā laika labākās medību tradīcijas, un tad jau jādodas mājās. Smags gan tas zaķis, knapi varu mugursomu uzlikt plecos. Līdz mājām trīs kilometri ejami. Bet kas tas jaunam, priecīgam medniekam ar zaķi somā!? Soļo tik un elpo svaigo gaisu. Pusceļā jāapstājas, vēlreiz jāaplūko – Mans Pirmais Medījums. Noņemu somu, atsienu vaļā – somā ķieģelis – parastais, sarkanais. Veči, velni, iebāzuši. Izņemu ķieģeli, papriecājos par zaķi un soļoju tālāk. Pirms pašas mājas zaķis kaut kā aizdomīgi sāk rīvēt muguru. Kaut kas nav labi. Atsienu mugursomu – vēl viens ķieģelis. Tā jau māju varētu uzbūvēt – nodomāju. Ar to jau brīnumi nebeidzās. Mājā steidzīgi velku zaķi ārā no somas un lielīgi rādu mājiniekiem. Mugursoma kaut kā aizdomīgi smagi nobūkšķ pret grīdu, un no tās izveļas liela lopbarības biete.
Veči vēl šodien nav atzinušies, kaut gan vainīgie sen jau zināmi. Bet vienalga – patīkami atcerēties savu pirmo zaķi.
Vēlreiz par Štiku
Nebūtu korekti nepastāstīt vēl divas amizantas epizodes par Štiku. Tās nav saistītas ar medībām, bet parāda Štika dzīvesprieku, attapību.
Reiz Štiks bija aizsaukts pie priekšniekiem. Pārējie veči staigāja garām Štika mocim, kamēr vienam ienāca prātā nostrādāt jokus. Atnāk Štiks – moča nav. Pagalmā tik tukša vieta. Štiks staigā un domā visādas domas, bet mocīša nav. Pienāk pārējie veči – arī visi bēdīgi. Štiks rāda večiem motocikla pēdas: "Te ir, te, ir… un te… te, pa gaisu aizlidojis! Labs mocītis bija. Žēl tā zoniņa, kas uz to uzsēdies, labu galu jau neņēma." Patiešām, pagalma vidū moča pēdas izbeidzas. Veči atgriežas pie darba, bet Štiks nevar. Ik pa laikam iet ārā pagalmā lūkoties, vai kas nav mainījies, vai mocis nav atgriezies. Darba laiks jau tuvojas beigām, kad Štiks nejauši pamet acis uz virpotavas jumtu. Kaut kas spīd, bet nevajadzētu taču. Sirdij trīsot, Štiks pieslej kāpnes un kāpj augšā. Ir… mocis… sveiks un vesels… laistās rietošās saules staros kā apzeltīts. Štiks paskatās apkārt un visu saprot – pagalma vienā malā stāv lielais celtnis. Viss skaidrs. Visi priecīgi. Veči priecīgi par izdevušos joku. Krāna vadītājs – par saņemtajiem pāris rubļiem, cilājot moci augšā un lejā. Bet vispriecīgākais ir Štiks – kā nekā mocis sveiks un vesels, un visi dzīvi.
Otrs gadījums, ko zinu, bijis šāds. Večiem rūpnīcā ir pieejami visādi dzelži un caurules. Tolaik jau veikalos nebija. Vienam čomam vajag cauruli siltumnīcas pabeigšanai. Un rūpnīcā tieši tāda caurule ir. Bet vārti aizslēgti un pie vārtiem – sargs. Ne iekšā tikt, ne ārā. Kārtība toreiz bija ļoti stingra. Pāri žogam cauruli arī nepārmetīsi. Var pamanīt. Te Štiks saka: "Vajag trīs vīrus, un ies tā lieta!" Paņem divus jaunekļus, lai nes cauruli pie virpotavas vārtiem. Trešo ar papīra lapu un zīmuli rokās pieliek blakus un saka: "Tagad, veči, mērām, cik caurules garumi būs no virpotavas līdz caurlaidei un tālāk līdz pārvaldei otrpus ielai." Pats Štiks pieiet pie sargiem un uzstājīgi liek atslēgt vārtus, jo nav daudz laika, caurule tūlīt, tūlīt būs atmērīta līdz vārtiem. Sargi notic arī. Veči ar cauruli ārā uz ielas un "mēra" prom uz kaimiņa māju. Štiks apmierināts iet pie pārējiem: "Nu, ko es teicu! Nav tādas lietas, ko Valdis nevar izdarīt!"
Rūpnīca sen likvidēta. Kaimiņam, jācer, siltumnīcā tomāti briedina savus sārtos sānus vēl joprojām, bet paliek stāsti. Stāsti par izciliem, gudriem vīriem, stāsti par neaizmirstamiem notikumiem un, protams, par medībām un makšķerēšanu.
Kā Vaņa pa gaisu lidoja…
Šo stāstu atceros no skolas laikiem. Mācījos kādā ceturtajā, piektajā klasē. Bija mums darbmācības skolotājs vecais Vēciņš Pēteris. Viņš tad arī mums, puišeļiem, pastāstīja, kā gājis iepriekšējās medībās.
Ziemas toreiz bija kārtīgas, ar salu un sniegu. Nedomā puspliks uz mežu skriet, kā tagad. Meža cūkas arī toreiz bija retums, un katra sastaptā bija īpašs notikums. Tas vajadzēja būt ap 1972. gadu, ne vēlāk. Lieki piebilst, ka stobros lādēja renkuļus, ne jau lodes. Ej nu trāpi ar to lodi, bet renkuļu ta patronā vesela sauja. Tā arī šoreiz. Večiem mastā gadījies kuilis, pamatīgs tēvainis. Un tik nešpetns, ka iet gar mednieku līniju kā izrādīdamies, ka šim neko nevar padarīt. Kurš te ir saimnieks?! Veči pēc kārtas "krāmē" pa kuili ar renkuļiem, bet šim nekas. Kādi pieci, seši jau stobrus iztukšojuši, bet – nekā. Nu vienreiz arī meža saimniekam mērs pilns, un šis ņemsies pāridarītājus izmācīt. Nākamais mednieku rindā ir Vaņa, un viņam tad arī tiek pēc pilnas programmas, kā mācību filmā. Kuilis ar dažiem spēcīgiem lēcieniem ir pie Vaņas, Vaņa šauj un jau pēc mirkļa lido pa gaisu. Piezemējas trīs, četru metru attālumā no vietas, kur stāvējis. Piezemējas mīkstā, dziļā sniegā, bez bises, bez zābaka… bez kuiļa. Kuilis iet tālāk un satiekas ar Apeli. Tur tad arī stāsts beidzas. Kuiļa gaitas šinī saulē izbeidzas. Pret veiksmīgi izšautu lodi kuilis bija bezspēcīgs. Bet renkuļi visi palikuši bruņā – to, vēlāk dīrājot kuili, veči paši redzējuši. Vīri iet pie Vaņas. Tas sēž sniegā un smaida. Dzīvs… vesels. Kuilis kā ķēris ar ilkni kāju pie potītes, tā pāršķērējis "kirzas" zābaku, zābakos ietītos kājautus, pufaikas bikses, garās apakšbikses un arī zeķi. Tikai pati kāja palikusi neskarta. Kāja vēlāk gan pietūkusi un arī zila palikusi no sitiena, bet tas viss ar laiku pārgājis. Parēķināju, ka Vaņam un Apelim tajā laikā varēja būt gadu 25, 30, ne vairāk. Lūk, tāds stāsts no manas bērnības par "lidojošo Vaņu".
