Sensenos laikos dzīvoja maza sprigana ķirzaciņa (no ķirzaku dzimtas nagainis futralis), kas jo dienas, jo ilgāk tupēja dīķa malā un katru mirkli, kad zaļajā ūdens spogulī iegaismojās gubu mākoņa atblāzma, pastiepa kaklu garāku, lai nopētītu savu glumo purnu. Tā nevarēja saprast – kam ķirzaciskais smaids vairāk līdzinājās – vīrietim vai sievietei? Ķirzaciņa, kas uz ballēm vēl negāja, gribēja būt vīrietis, jo tie, kā zināms, bija daudz lecīgāki un šiverīgāki. Tālab ķirzaciņa vēroja vīriešus un viņu pazīmes. Ar katru dienu viņa iemācījās kaut ko jaunu – nagainis futralis vārdā Arnis viņai iemācīja vīrišķu atraugu; cits futralis, šķiet, Juris, – vīrišķi vīpsnāt; vēl cits – miegt ar aci. Bet galvenais nāca šodien – gar dīķi slāja ķirzaks Apollonijs, kas piedāvāja mērīties astēm. Šķita vīrišķīgi, tālab mūsu stāsta varone nostiepa savējo, kā stīgu. Te jāpiebilst, ka ķirzaku saziņa notiek klusējot – ķirzaku dzīvei pietiek ar izteiksmīgiem žestiem. Apollonijs savu asti nēsāja saritinātu pēcpusē – vajadzēja sakampties labi daudz gaisa, lai tā, krakstot kā piepūšamais matracis, lēnām ritinātos vaļā un iegūtu sažuvuša burkāna apveidus. Apollonijam bija aste neko, taču mūsu stāsta varonei, lai ar tieva kā īlens, toties adāmadatas garumā. Apollonijs paieskāja sev pazodi un skābi pasmaidīja. Viņš, šķiet, nebija formā. Ar mājienu viņš lūdza jauno sugasbiedru palēkāt pa viņa asti – kazi, ja putekļus izdauza, tā atgūst jauneklīgo žirgtumu?… Lēkāšana šķita visai vīrišķīga nodarbe, tālab mūsu stāsta varone palēkāja ar – laikam pārcentās, jo puse astes nokrita. Skābais smaids Apollonija purnā trīskāršojās, un viņš ielēca dīķī. Bet mūsu stāsta varone nopētīja savu vīrišķības ieroci – vai to varēja sarullēt, vai tas varēja nokrist un vai to varēja pagarināt? Tādi, lūk, jautājumi viņu nodarbināja. Ķirzaciņa raudzīja izpūst no sevis pēdējo dvašu, taču aste neielocījās. Tāda nevarība pār ķermeni šķita nevīrišķīga, un viņa iekoda astē: "Lokies, assste!" Aste garšoja pēc skābiem kāpostiem, un aizkostu jau neatstās, tālab ķirzaciņa to apēda. I vīrišķā atrauga sanāca, i acu miegšana, i vīpsnāšana. Pagalam vīrišķība – pagalam aste.
Garām gāja nagainis futralis Gunvaldis un pārsteigumā palēcās – tik sievišķīgi satraucoša futralis sen nebija redzēta! Gunvalža ķepas rīmēja vēstījumu: "Ei, daiļā, vai nāksi šovakar uz balli pie Lielās ceļtekas?" Bet normālās atbildes "Kur tas ir?" vietā viņš saņēma pliķi. "Par daiļo!" ar riebumu purnā ķepām rīmēja daiļā. Šķiet, viņai bija labi tāpat. Bet, kas pliķi saņēmis, tas mudināts veidot attiecības. Tālab Gunvaldis vis nedrasēja savu ceļu tālāk, bet piedāvāja mērīties astēm. Goda vārds tas nu nešķita vīrišķīgi – mūsu stāsta varone piegāja pie uzstājīgā puiša un – nokoda tam asti. Garšoja pēc skābiem kāpostiem ar vaniļas piegaršu. Gunvalža kājas ieguva negaidītu sparu – tās tipināja šurpu turpu, līdz iemeta Gunvaldi dīķī. Kad ūdens spogulis noskaidrojās, mūsu stāsta varone izstiepa virs spoguļa kaklu – diezi, purns ieguvis vīrišķu vai sievišķu izteiksmi? Un – kas lai zina – varbūt labāk būt sievietei???
