13. septembrī Katrīnas laukumā vajadzēja skanēt dzejai, taču daba lēma citādi – gan vējš, gan publikas trūkums visas Kurzemes aktīvākos dzejdarus sadzina telpās, un tā arī 10. Kurzemes novada dzejas dienas aizritēja – ar Dzejas vārdu Tukuma Ledus hallē (ar periodisku fona tralli – olē, olē, olē…! atklāšanas pasākumā), bibliotēkas no grāmatām retinātajos dziļumos un muzeja Pils tornī, kur savuties uzstājās sirdī un gados jaunie.
Šo Dzejas svētku moto bija «Maģija – roze steigas laikmetā», kur īstā maģija tika piedēvēta vārda spēkam, bet rozes daiļums – no sirds teiktiem vārdiem un veiktiem darbiem; sumināta tika Kurzemes novada dzejas dienu «krustmāte» un idejas aizsācēja Aija Bumbiere (viņas novēlējums domu biedriem: "(..)Lai raksta skaistu, dažādu, arī intīmu, bet noteikti cilvēkiem vajadzīgu dzeju! Lai dzeja ir tā, kas piešķir cilvēkiem spārnus, kas parāda ceļu, kā dzīvot; kas liek pašiem sevī augstākā virsotnē kāpt!"), katra rajona literātu apvienība (bija ieradušies pārstāvji no Saldus, Kuldīgas, Talsiem, Liepājas un Liepājas rajona; no Ventspils un, protams, Tukuma – pavisam apmēram 100 dalībnieku), kā arī sponsori un Tukuma Rozes – Taira Haļāpina, Sarma Upesleja un Dace Lebeda, kas, daudz neafišējot, sen kā pievienojušās dzejdaru saimei.
Dzejnieki apliecināja, ka dzeja Kurzemē joprojām dzīva – tā Liepājas literātu un radošo mūziķu kluba «Helikons» kontā jau 150 pasākumi, bet rajona apvienības jaunieši šogad iesaistījušies mazliet sirreālā projektā «Dzejnieku ķēķis» – divas nedēļas "pa riktīgo" dzīvots lielveikalā un publiski rādīta dzejas tapšana; ievērota arī tradīcija – Dzejas dienas atzīmēt ar jauna krājuma izdošanu – šogad klajā nācis Astras Rancānes dzejoļu krājums «Ja tas Vispār ir iespējams» (pati autore pērn aizgāja mūžībā), kura būtību izsakot šīs rindas:
Es saucu jūs, es ilgojos pēc jums –
Pēc jums, kas dzīvojam uz viena stara
Ir tālums tuvs un svešs, kas roku skarams
Kā izdegušam laukam eju cauri baram,
Kas gadu simti ir, kas granīts vēss
Pret svešumu, kas šķir tepat no dzīviem –
Kust, elpo, ņudz, bet pāri pelni plīvo
Es klusi noskatos, kā ēnu spēlē dīvā
Katrs kaut ko stiepj un steidzas – elš un svīst,
Pa reizei saplūcas dēļ barības vai alas,
Tad mieru līgst un sabučojas skaļi,
Un atkal zobus iež un sākas viss no gala,
Es lēnām izslienos un tīru pelnus nost,
Un rokas izstiepju un acis veru platāk
Jā, vēsi gan pēc trulās pelnu vates,
Bet gaiss tik tīrs un zvaigznes ķeras matos –
Sirds tikko piedzimusi viegli trīs
Kā telēns tumši zilā debess pļavā
Es saucu jūs, es ilgojos pēc jums
Pēc jums, kas dzīvojām uz viena stara…
Par dzejai atvēlēto laiku visņiprāk pajokoja saldenieki, kas nākamgad uzņems Kurzemes literātus; viņuprāt: "Laiks ir nauda un nekas nav tik patīkami, kā tērēt citu naudu…!"
Visaizkustinošāko dzejas pārdzīvojumu dāvāja Dinas Bitēnas Sirmās un Atvara Sirmā dzejas grāmatas virtuālie (īstie būšot ap Ziemassvētkiem) atvēršanas svētki Tukuma bibliotēkā. Kā jokoja autore, Ziedonis viņai uzlicis nobūrumu – savulaik, kad lasījusi savus pirmos dzejoļus Rakstnieku savienībā, teicis, ka viņa pati esot kā grāmata – labāk pašai braukt pie cilvēkiem un dzejoļus lasīt, nevis grāmatu izdot. Un tā arī noticis – līdz šim nav tikusi pie savas dzejoļu grāmatas, jo visādi šķēršļi gadoties; jācer, ka uz Adventes koncertu arī grāmata būs gatava.
Lūk, D. Bitēnas Sirmās rudens un Dieva izjūta:
Drīzi – drīzi nāks atkal sniegs
Pūtīs ziemelis sudraba taurē
Un sniegpārslu mākoņiem cauri
Vien atbalss kā gulbis kliegs –
Drīzi – drīzi nāks atkal sniegs,
Balta irbe pār kupenām tecēs
Un iedegsies Ziemsvētku svecēs
No debesīm atgriezies prieks
***
Ir vaļā logs
Un Gaisma mani zīmē
Ar maigu otu pieskaras man vējš
Cik savādi – šis laiks, kas mani zīmē
Ar tikpat vieglu roku mani dzēš
Ir vaļā logs kā pasaule, kā glezna
Kas nepabeigta
Lūk, vēl krāsa žūst –
Un šajā pasaulē un šajā gleznā
Kāds iesācis un nepabeidzis mūs
Ir vaļā logs
Un saule zeltī rāmi –
Ir pabeigts viss – tu tikai ieskaties
Ar putna spārnu gluži nemanāmi
Ir gleznas stūrī parakstījies
Dievs.
***
Ar jautājumu: "Ja jau uzprasījāties, tad paši vainīgi!" jauno dzeju skanīgāku Pils tornī vērta talsinieks Andžejs. Lūk, viens no viņa skarbajiem vēstījumiem:
Brutāls rituāls –
Tā sauksies mans nākamais dēls,
Kad mana bijusī sieva savai rītdienai ļausies.
Brutāls rituāls mocīs kaķus
Telpā, kur kāpņu spoks mūsu soļus locīs;
Brutāls rituāls kausies zem vārdiem
Ar klusu miesu sirdspukstiem acīs,
Vārtīs Brutāls rituāls, lāpīs
Katru, kam tas trāpīs
Brutāls rituāls ielās ieies
Kā Kāda dēls –
Es vairs būšu tikai krusts,
Kurā piesists būs
Viņa zīmētais Vakars Vēls.
***
Par prātā un sirdī paliekošu Dzejas svētku dalībnieki atzina arī Agitas Dragūnas stāstījumu par vārda maģiju, savukārt Amandu Aizpurieti, kas šoreiz "tikai garā" bija kopā ar Kurzemes dzejdariem veiksmīgi aizstāja bardu trio – Ziedonis, Rūta un Zane. Meitenes no Kuldīgas, bet Ziedonis – ģitārspēles pasniedzējs, kas pirms gadiem trim satikušies «13 sāpošo pirkstu» nometnē Kuldīgā.
***
Dzejas svētki noslēdzās Ledus hallē ar jubilejas ballīti, kārumu baudīšanu un brīvo mikrofonu – prieku, kas vieno no gada uz gadu.
