Pagājušajā sestdienā Durbes pilī muzicēja vijolniece Aija Rēķe – profesora Benziona Šamira vijoles klases studente Roterdamas (Nīderlande) konservatorijā. Taču pirmos soļus vijoļspēles mākā Aija spērusi Tukuma Mūzikas skolā skolotājas Daces Šplītes-Lisovas vadībā. Pēc tam mācījusies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pie profesora Andra Baumaņa, kā arī papildinājusies pie slaveniem pedagogiem Itālijā, Krievijā, Ukrainā, Horvātijā.
Aija ir iemīlējusies savā vijolē. Domājams, no pirmā acu skata, kad abas pirms pieciem gadiem Itālijā satikušās. Aijas vijole dzimusi 1927. gadā Turīnas meistara Evasio Emilio Guerras namā. Kā tipiska itāliete tā ir ar raksturu – lepna un nepakļāvīga, tāpēc iesākumā Aijas jūtām nav atbildējusi. Tikai katru dienu vismaz stundas četras mācīta un mīļota, labā muzikālā sabiedrībā vesta un priekšā stādīta, nu beidzot, jūtot saimnieces pirkstu pieskārienus, ierunājas arvien valdzinošākā balsī.
No ārienes Aija ir gaiša, labestīga un piemīlīga jauna dāma, jaukām smaida bedrītēm vaigos. Un bezgala romantiska. Šķiet, viņai lirisko Kamillu Sen-Sansu vai par “vijoles Šopēnu" dēvēto romantisko Henriku Veņavski vien spēlēt. Bet nekā – Aijai tīk lielie mūzikas dižgari. Un viņā pašā mājo milzu gribasspēks un mērķtiecība.
Sestdienas muzikālo pēcpusdienu māksliniece atklāj ar Johana Sebastiana Baha Koncertu divām vijolēm, otrās vijoles partiju uzticot Dacei Šplītei-Lisovai. Aija ir studējusi baroka laika vijoļspēles stilu un zina, kā Bahs spēlējams – skaņdarba skanējums ir cēli atturīgs un spēlētāju emocijas apvaldītas. Seko varenā Ludviga van Bēthovena Re mažora Sonāte, kur vijolei ļauta vaļa gan dusmoties, gan raudāt un smiet. Pēc tādas kārtīgas izlādēšanās abas – vijolniece un vijole – izskatās gan nedaudz piekusušas un slauka sviedrus, bet ar sevi apmierinātas. Un tad nāk liegi melodiskais Pēteris Čaikovskis. Tā teikt – muzikālai atelpai, lai Johannesa Brāmsa Skerco kaislības uzvirmotu ar jaunu sparu. Publika neskopojas ar aplausiem, un Aija neliedz spēles prieku baudīt vēlreiz.
Aijas Rēķes muzikālajai domu gaitai vērīgi seko koncertmeistares Mārīte un Agnese Folkbergas, un klavieru taustiņos izskan viņu viedoklis un atbalsts. Mārīte ir koncertmeistare ar pieredzi, smalku mūzikas izjūtu un filigrānu piesitienu. Savukārt Agnese ir topoša māksliniece – Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas 3. kursa pianiste ar pārmantotu muzikalitāti un daudzsološu nākotni.
Klausītāju rindās ir Aijas vistuvākie – ģimene, radi, draugi, arī kādreizējie skolotāji, klases biedri un visi tie, kuru interese par Aiju, vijoli un mūziku bijusi lielāka par nepatiku sniegoti lietainajā pēcpusdienā atstāt mājas omulību.
Durbes pils, jāteic, ir īsteni piemērota kamermuzicēšanai. Tieši tāda gaisotne varēja valdīt arī 19. gadsimtā iecienītajās mājas muzicēšanas reizēs. Šoreiz pietrūka vien pakalpīga sulaiņa ar smalka vīna glāzēm…
