Ministru prezidenta Valda Dombrovska runa pirms Saeimas balsojuma par eiro ieviešanas likumprojektu:
Šodien Saeima otrajā un galīgajā lasījumā izskata Eiro ieviešanas likumprojektu. Minētais likumprojekts pamatā risina tehniskus jautājumus – nosakot cenu paralēlās atspoguļošanas periodu, abu valūtu – lata un eiro vienlaicīgas aprites periodu, skaidras un bezskaidras naudas konvertācijas kārtību un tamlīdzīgus jautājumus. Tomēr jāatzīmē, ka tieši Eiro ieviešanas likumprojekts ir nokļuvis arī politisko diskusiju degpunktā starp eiro ieviešanas atbalstītājiem un pretiniekiem.
Tāpēc uzskatu, ka Eiro ieviešanas likumprojekta kontekstā ir svarīgi vēlreiz izdiskutēt būtiskākos argumentus, kāpēc Latvijai ir svarīgi pievienoties eirozonai. Šajā runā iezīmēšu Latvijas progresu Māstrihtas kritēriju izpildē, galvenos eiro ieviešanas plusus, iespējamos riskus un mēģināšu kliedēt arī vienu otru mītu.
Eiro ieviešana, kā loģisks integrācijas solis Eiropas Savienībā, ir paredzēta jau līgumā par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Atšķirībā no dažām „vecajām” ES dalībvalstīm, Latvijai šajā jautājumā nav tā saucamā ”opt-out” jeb atrunas par konkrētās politikas neīstenošanu. Iestāšanās līgums paredz Latvijas pievienošanos eirozonai brīdī, kad izpildām Māstrihtas kritērijus.
Tāpēc sākumā par to, vai mēs esam gatavi pievienoties eirozonai, t.i. vai Latvija izpilda visus Māstrihtas kritērijus. Lai valsts varētu pievienoties eirozonai, tai vismaz divus gadus iepriekš ir jāpievienojas Valūtas kursa mehānismam II un ilgtspējīgi jāizpilda četri Māstrihtas kritēriji – budžeta deficīta, valsts parāda, ilgtermiņa procentu likmju un inflācijas kritēriji.
Latvija ir pievienojusies Valūtas kursa mehānismam II jau 2005. gadā, piesaistot latu eiro un nosakot šauru valūtas kursa svārstību koridoru ±1% robežās. Māstrihtas kritēriju izpilde savukārt, līdz šim Latvijai ir sagādājusi grūtības.
Tieši Māstrihtas kritēriju neizpildes dēļ Latvijai ir nācies jau divreiz atlikt eiro ieviešanas mērķa datumu. Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gadā, eiro ieviešana ir bijusi noteikta kā mērķis visu Latvijas valdību deklarācijās. Atcerēsimies, ka sākotnējais eiro ieviešanas mērķa datums bija 2008.gada 1.janvāris. Toreiz gan gāzēšana līdz grīdai ņēma virsroku pār ilgtspējīgu makroekonomisko politiku un inflācijai sasniedzot divciparu skaitli, kļuva skaidrs, ka eiro 2008. gadā mums ieviest neizdosies un eiro ieviešanas mērķa datums tika atlikts uz 2011. gada 1. janvāri. Šī bezatbildīgā makroekonomiskā politika mums ir ļoti dārgi maksājusi, tās rezultātā Latvija 2008.-2010.gadā piedzīvoja smagāko ekonomisko krīzi Eiropas Savienībā. Krīzes laikā mēs piedzīvojām pat deflāciju, taču tad mūsu budžeta deficīta līmenis ievērojami pārsniedza Māstrihtas kritēriju noteiktos 3% no IKP. Jau krīzes sākumā kļuva skaidrs, ka arī 2011. gadā eirozonai pievienoties neizdosies.
2014.gada 1.janvāris kā eiro ieviešanas mērķa datums tika noteikts 2009. gadā – pašā krīzes karstumā. Tā bija daļa no krīzes pārvarēšanas stratēģijas, saglabājot lata stabilitāti un veicot reālas strukturālās reformas valsts konkurētspējas atjaunošanai. Minētā stratēģija guva arī valdības sociālo partneru – LDDK un arodbiedrību atbalstu, un 2010. gada janvārī NTSP sēdē mēs vienojāmies strādāt uz eiro ieviešanu 2014. gada 1. janvārī. Savukārt 2012. gada decembra NTSP sēdē mēs vēlreiz apstiprinājām šo mērķi.
Tas lielā mērā arī ir izdevies – jau kopš pagājušā gada rudens Latvija izpilda visus Māstrihtas kritērijus.
Inflācijas kritēriju izpildām kopš 2012. gada septembra. Pēc decembra datiem kritērijs ir 2.8%, kamēr gada vidējā inflācija Latvijā bija 2.6%. Šogad gada vidējā inflācija prognozēt 2.0% līmenī.
Vispārējās valdības budžeta deficīts plānotais apjoms šogad ir 1.4%, kas ļauj ar drošu rezervi izpildīt kritēriju, kas noteikts 3% no IKP apmērā. Savukārt Latvijas valsts parāda līmenis šobrīd ir 42% no IKP – ievērojami zem pieļaujamajiem 60% no IKP.
Visbeidzot, ilgtermiņa valsts parādzīmju vidējās procentu likmes 2012.gada decembrī bija 3.24%, bet kritērijs – nedaudz virs 6%.
Aicinu apzināties, ka fakts, ka šobrīd ar visai drošu rezervi spējam izpildīt visus Māstrihtas kritērijus, nav nedz ikdienišķa parādība, nedz nejauša sakritība – tas ir sasniegts, pateicoties smagam darbam un apņēmībai.
Ieguvumi
Eiro ieviešana ir loģisks nākamais solis mūsu īstenotās makroekonomiskās politikas ietvaros. Jau šobrīd lielā mērā mēs atrodamies eirozonā – vairāk kā 80% mājsaimniecību un uzņēmumu aizņēmumu ir eiro, vairāk kā 40% noguldījumu ir eiro. Tāpat, nekustamā īpašuma un citu vērtīgu aktīvu cenas lielākoties tiek izteiktas eiro. Vairāk kā 60% mūsu eksporta iet uz ES valstīm, kur norēķini notiek galvenokārt eiro. Mēs jau tagad faktiski importējam eirozonas monetāro politiku, vien, neatrodoties eirozonā, nesēžam pie lēmumu pieņemšanas galda un maksājam par latu konvertāciju uz eiro un atpakaļ.
Nereti izskan jautājums, kā tieši eiro sekmēs ekonomikas izaugsmi? Izcelšu dažus galvenos aspektus – zemākas procentu likmes, straujāku investīciju ieplūdi un eksporta kāpumu, valūtas konvertācijas izmaksu samazināšanos, kā arī spēcīgāku noturību pret ekonomiskiem satricinājumiem.
Pilnībā izzūdot lata devalvācijas riskam un valstij sasniedzot pašas deklarēto makroekonomiskās politikas mērķi, mazināsies valsts kredītrisks. Sekojoši, valsts aizņemšanās izmaksas būs zemākās, kā tas būtu gadījumā, ja mēs nepārietu uz eiro. Latvijas Bankas izpētījusi, ka pāreja uz eiro valstīm vidēji ir devusi 1.5% punkta ietaupījumu uz aizņemšanās izmaksām. Taču pat ja pieņemam, ka Latvijas gadījumā izmaksas būs tikai par 1 procentpunktu zemākas, valsts budžetam tas dos apmēram 30 miljonu eiro ietaupījumu ik gadu. Salīdzinājumam, 30 miljoni eiro ir aptuveni puse no līdzekļiem, kas ir piešķirti papildus demogrāfijas veicināšanas pasākumiem 2013. gada valsts budžetā.
No zemākām procentu likmēm ieguvēji būs arī uzņēmumi un mājsaimniecības – Euribor likmei nomainot Rigibor, latos ņemto kredītu apkalpošana uzreiz kļūs lētāka. Nedaudz ilgākā termiņā arī eiro kredīti kļūs lētāki, jo pakāpeniski kritīsies pievienotā likme.
Atcerēsimies krīzes sākumu 2008. gada nogalē – uzreiz pēc «Parex» glābšanas strauji augošo procentu likmju dēļ valsts zaudēja piekļuvi finanšu tirgiem. Lats tika pakļauts spekulatīviem uzbrukumiem. Devalvācijas riskam pieaugot, iedzīvotāji un uzņēmumi steidza savus uzkrājumus mainīt uz eiro. Kredītu plūsma apstājās visā tautsaimniecībā, latu kredītu procentu maksājumi sasniedza divciparu skaitli. Spekulācijas par lata devalvāciju un attiecīgi pieaugošās latu procentu likmes tautsaimniecībai izmaksāja ļoti dārgi. Pārejot uz eiro, šāds risks tautsaimniecībai tiek noņemts.
Otrs tūlītējs finansiāls ietaupījums tautsaimniecībai būs valūtas konvertācijas izmaksu izzušana. Pēdējo 5 gadu laikā valūtas konvertācijas izmaksas no latiem uz eiro un otrādi tautsaimniecībai ir izmaksājušas ap 600 miljoniem eiro. Ieviešot eiro, šī nauda tiks ietaupīta un nonāks tautsaimniecībā citā, daudz lietderīgākā veidā. Arī eiro kredītņēmēji varēs uzreiz ietaupīt – viņiem vairs nebūs jāmaksā par savu latu ienākumu konvertēšanu uz eiro. Zīmīgi, ka valūtas konvertācijas izmaksas visaugstākās bija 2009. gadā – krīzes smagākajā punktā, kad daudzi iedzīvotāji un uzņēmumi savus uzkrājumus mainīja uz eiro un tad atkal pamazām atpakaļ uz latiem, lai segtu kārtējos izdevumus.
Izzūdot devalvācijas riskam un krītoties aizdevumu procentu likmēm, Latvija vairos savu pievilcību investoru acīs – stabila un prognozējama makroekonomiskā vide ir viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem ilgtermiņa investīciju veikšanai. Pretstatā spekulatīvām, īstermiņa investīcijām nekustamajā īpašumā, investīcijas ražošanā prasa zemu inflāciju un stabilu valūtas kursu.
LB prognozes liecina, ka līdz 2020. gadam ārvalstu investīciju apjoms būs par 15% lielāks, nekā tas būtu, nepārejot uz eiro. Investīcijas rada jaunas darba vietas un veicina straujāku ekonomikas izaugsmi.
Šajā kontekstā ir vērts paskatīties Igaunijas pieredzi. 2011. gadā, pēc pārejas uz eiro, Igaunijas piesaistīto investīciju apjoms nefinanšu sektorā dubultojās – no 420 milj. eiro 2010. gadā uz 857 milj. eiro 2011.gadā. Tomēr Igaunijas piemēru piesauc arī eiroskeptiķi, norādot, ka pēc eiro ieviešanas 2011.gadā investīciju apjoms Igaunijā ir būtiski nokrities. Virspusēji paskatoties uz statistikas datiem, šāds iespaids tiešām var rasties. Tomēr eiroskeptiķi noklusē, ka 2011.gadā šo statistiku būtiski ietekmēja vienreizējs darījums.«Swedbank» pārgrāmatoja savas investīcijas Latvijā un Lietuvā, kopumā 727 milj. eiro apmērā, no Igaunijas uz Zviedriju. Saprotams, ka šim vienreizējam grāmatvedības darījumam nav nekāda sakara ar reālajām investīciju plūsmām, kuras Igaunijā ir pieaugušas.
Izzūdot konvertācijas izmaksām un darījumu veikšanai kļūstot vieglākai, pieaugs arī ārējās tirdzniecības apjomi. Paredzams, ka eksports līdz 2020.gadam būs par 5% lielāks, ja 2014. gadā iestāsimies eirozonā, liecina LB aprēķini. Eksports ir mūsu izaugsmes galvenais dzinējspēks šobrīd un, ieviešot eiro, vairosim tā nozīmi arī skatoties nākotnē.
Noturība pret ekonomiskiem satricinājumiem
Dalība eirozonā nodrošinās arī lielāku Latvijas ekonomikas noturību pret ekonomiskiem satricinājumiem. Eiro kā otrai lielākajai pasaules rezervju valūtai nedraud ne straujš vērtības kritums, nedz arī straujš procentu likmju kāpums. Ievērojami lielāka noturība pret satricinājumiem ir viens no aspektiem, kas vairo ekonomikas pievilcību investīcijām.
Papildus jāatzīmē, ka ECB nepieciešamības gadījumā nodrošina eirozonas dalībvalstu bankas ar likviditāti. Krīzes sākumā – 2008. gadā Latvijas valsts bija spiesta nodrošināt nacionalizēto «Parex» banku ar likviditāti no valsts budžeta līdzekļiem, tādējādi apgrūtinot budžetu tik tālu, ka bija jālūdz SVF palīdzība. Ja eiro būtu ieviests, kā sākotnēji plānots, 2008. gadā, ECB būtu nodrošinājusi «Parex» banku ar likviditāti un valstij «Parex» bankas glābšana būtu izmaksājusi daudz lētāk un arī krīzi mēs būtu pārdzīvojuši mazāk smagi.
Iespējamie riski
Runājot par eiro ieviešanas iespējamajiem riskiem un izmaksām, jāuzsver divi galvenie jautājumi – iemaksas Eiropas Stabilitātes Mehānismā (ESM) un atteikšanās no neatkarīgas monetārās politikas.
Par iemaksām ESM kapitālā. Pēc iestāšanās eirozonā, iemaksas pirmo piecu gadu laikā sasniegs 200 milj. eiro un turpmākajos piecos gados pieaugs par vēl 124 milj. eiro. Fonda nauda tiks izmantota, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu palīdzību grūtībās nonākušām eirozonas valstīm. Ņemot vērā to, ka ES un it īpaši eirozonas valstis ir cieši saistītas savā starpā, nestabilitāte vienā valstī var novest pie satricinājumiem citās valstīs un negatīvi ietekmēt visu eirozonas ekonomiku. Tādēļ maksājumi fondā uztverami nevis kā maksa par atsevišķu dalībvalstu glābšanu, bet gan kā ieguldījumos kopējās stabilitātes nodrošināšanā. Te vietā atgādināt, ka tikai pirms dažiem gadiem mēs paši bijām palīdzības saņēmēji no līdzīga mehānisma, kas tika izveidots Latvijai un vēl dažām ES valstīm ārpus eirozonas. Pirms izsakāmies skeptiski par solidaritātes un palīdzības sniegšanas nozīmi, ir vērts atcerēties, ka Latvijai izsniegto starptautiskā aizdevuma lielāko daļu veidoja EK un SVF aizdevumi. Arī SFV līdzekļu avots ir dalībvalstu ieguldījumi šīs institūcijas kapitālā. Pārējo aizdevuma daļu veidoja atsevišķu ES valstu tiešie aizdevumi Latvijai. Nez kā būtu iznācis, ja šo valstu iekšpolitiskajā retorikā virsroku būtu guvusi nevēlēšanās risināt citu valstu problēmas. Solidaritāte ir viens no Eiropas pamatprincipiem. Neaizmirsīsim, ka ne politiski, ne ekonomiski arī mūsu valsts nav pilnībā pašpietiekama. Nedomāju, ka kāds ņemtos apgalvot, ka ekonomiskas grūtības un finansiālas problēmas Latvijā vairs nav pat teorētiski iespējamas, līdz ar to minētās iemaksas var uzskatīt par apdrošināšanas izdevumiem, kas var noderēt arī mums pašiem.
Runājot par atsacīšanos no neatkarīgas monetārās politikas, kas tiek minēts kā galvenais arguments pret eiro atsevišķu eiroskeptiķu vidū, jāsaprot, ko nozīmē neatkarīga monetārā politika. Taisnība, ka pēc eiro ieviešanas monetāro politiku Latvijā, tāpat kā visā eirozonā noteiks ECB. Taču, kā minēju runa sākumā, latam esot piesaistītam eiro, mēs jau šobrīd faktiski importējam eirozonas monetāro politiku. Attiecīgi, ieviešot eiro, šajā ziņā nekas būtiski nemainīsies.
Jāatgādina, ka fiksēta valūtas kursa apstākļos monetārās politikas efektivitāte ir visai ierobežota. Par to varējām labi pārliecināties t.s. gāzēšanas līdz grīdai laikos, kad cīnoties ar ekonomikas pārkaršanu, Latvijas Banka mēģināja īstenot stingru monetāro politiku, t.sk. ceļot latu procentu likmes. Rezultātu mēs labi zinām, Latvijas mājsaimniecības un uzņēmumi vienkārši ignorēja Latvijas Bankas monetāro politiku, kredītus ņemot eiro, t.i., importējot eirozonas monetāro politiku. Līdzīgas situācijas atkārtošanos mēs varētu piedzīvot, ja atliekot eiro ieviešanu, vienlaikus saglabātu lata piesaisti eiro.
Taču, ja vēlamies patiesi neatkarīgu monetāro politiku, tad lats ir jāatsaista no eiro. Šajā gadījumā pilnīgi droši var apgalvot, ka lats savu vērtību zaudēs. Citiem vārdiem sakot, patiesi neatkarīga monetārā politika de facto nozīmē lata devalvāciju. Turklāt, līdz ar devalvāciju nāktu arī augsta inflācija un augstas procentu likmes.
Tik radikāli mainot savu ekonomisko politiku, paietu daudzi gadi pirms mēs atgūtu finanšu tirgu uzticību un mūsu aizņemšanās izmaksas tuvotos tām, ko baudām šobrīd. Līdz ar to nav pārsteigums, ka par neatkarīgu monetāro politiku šobrīd visvairāk runā tās pašas sejas, kas pirms dažiem gadiem visaktīvāk aicināja devalvēt latu.
Mīti
Diemžēl diskusijās par eiro ieviešanu daudz biežāk nekā racionālus argumentus par eiro ieviešanas plusiem un mīnusiem mēs dzirdam dažādas spekulācijas un mītus. Jāatzīst, ka eiroskeptiķi lielā mērā savus argumentus balsta nevis uz faktiem, bet gan tiražē dažādus mītus, spēlējot uz sabiedrības bailēm un neziņas. Tāpēc mēģināšu kliedēt biežāk izskanējušos mītus – par eirozonas sabrukumu, par straujo cenu pieaugumu pēc eiro ieviešanas un par iespējamo lata piesaistes kursa maiņu, ieviešot eiro.
Kopš eirozonas krīzes sākuma ir bijis daudz spekulāciju par eirozonas gaidāmo sabrukumu. Tomēr šajos gados eirozonas valstis un ES kopumā ir daudz darījušas, gan lai novērstu krīzes cēloņus, gan arī lai pārvarētu pašreizējo krīzi. Kā viens no galvenajiem eirozonas krīzes cēloņiem minams kontroles un sankciju mehānisma trūkums, lai nodrošinātu, ka eirozonas valstis ievēro pašu noteiktos Māstrihtas kritērijus. Attiecīgi, ir apstiprināta virkne iniciatīvu, lai uzlabotu eirozonas un ES ekonomisko pārvaldību un fiskālo disciplīnu – te var pieminēt eiro+ paktu, t.s. sešpaku, divpaku un fiskālās disciplīnas līgumu. Arī Latvija ir pievienojusies šīm iniciatīvām. Te varētu iebilst, ka šīs visas ir svarīgas lietas, kas vērstas uz nākotni, bet krīze ir tagad. Lai palīdzētu krīzes skartajām valstīm, eirozonas valstis ir izveidojušas pagaidu Eiropas finansiālās stabilitātes fondu un manis jau pieminēto Eiropas stabilitātes mehānismu. Tomēr ilgu laiku finanšu tirgos valdīja nervozitāte, vai šie mehānismi tiks nodrošināti ar pietiekamiem līdzekļiem krīzes pārvarēšanai. Nervozitāte bija saprotama, ņemot vērā neto maksātājvalstu aizvien pieaugošo neapmierinātību ar veicamajām iemaksām un atsevišķu krīzes skarto valstu nepietiekamo progresu finanšu situācijas stabilizēšanā. Tomēr kopš 2012.gada vasaras, kad ECB vadītājs Mario Dragi paziņoja, ka darīs visu iespējamo, lai nepieļautu eirozonas sabrukumu, t.sk. nodrošinot krīzes skarto valstu vērtspapīru uzpirkšanu sekundārajā tirgū, situācija ir ievērojami uzlabojusies. Vadošie analītiķi savās prognozēs ir ievērojami samazinājuši varbūtību, ka eirozonu pametīs kaut viena valsts. Lai arī darāmā vēl ir daudz, progresu uzrāda arī dienvidvalstu veiktās strukturālās reformas un taupības pasākumi. Kopumā var teikt, ka eirozona no šīs krīzes iezies spēcīgāka un ar ievērojami labāku pārvaldību, nekā pirms krīzes.
Šī mīta paveids ir apgalvojums, ka tikai Latvija vēlas pievienoties eirozonai, savukārt citas jaunās dalībvalstis no šīs idejas esot atteikušās. Arī tas neatbilst patiesībai. No desmit jaunajām dalībvalstīm, kas pievienojās ES 2004. gadā, piecas jau ir pievienojušās eirozonai. Jaunā Lietuvas valdība ir skaidri paziņojusi, ka virzīsies uz eiro ieviešanu 2015. gadā. Polija par iespējamo mērķa datumu min 2017.gadu.
Vēl viens mīts par eiro ieviešanu ir, ka valstīs, kas ir pārgājušas uz eiro, ir strauji pieaugušas cenas. Igaunijā, Slovākijā un Maltā, t.i. valstīs, kas visnesenāk ir ieviesušas eiro, tieši valūtas maiņas dēļ cenas ir cēlušās par 0.2% – 0.3%. Tas ir nenozīmīgs apjoms, kuru Latvijā jau tagad ar uzviju kompensē veiktie pasākumi inflācijas ierobežošanai. Eiro ieviešanas likums arī paredz, ka gan pirms, gan pēc eiro ieviešanas tiks veikts cenu monitorings. Valdība ir uzsākusi arī kampaņu „godīgs eiro ieviesējs”, kuras ietvaros uzņēmēji apņemas, pārejot uz eiro, cenas konvertēt stingri pēc oficiālā kursa. Jau tagad kampaņai „godīgs eiro ieviesējs” ir pievienojušās Latvijas pārtikas tirgotāju savienība un Degvielas tirgotāju organizācijas, pārstāvot, attiecīgi, galvenās lielveikalu un degvielas uzpildes staciju ķēdes. Jāatzīmē arī viens psiholoģisks faktors. Gandrīz visās eirozonas valstīs nacionālās valūtas nominālvērtība bija mazāka nekā eiro. Attiecīgi, arī skaitļi uz cenu norādēm nomināli samazinājās un tas ļāva vieglāk veikt negodprātīgas cenu izmaiņas veikšanas uz eiro ieviešanas rēķina. Latvijas gadījumā situācija ir pretēja – lata nominālvērtība ir augstāka nekā eiro. Attiecīgi, arī skaitļi uz cenu norādēm nomināli pieaugs un pircēji pārbaudīs šīs summas divreiz un trīsreiz – vai cenas nominālais palielinājums atbilst oficiālajam kursam. Jāatzīmē vēl viens faktors, kas ne tikai Latvijā, bet arī vairākās citās valstīs uztur mītu par eiro ietekmi uz cenām. Gada sākumā nereti tiek pārskatīti dažādi tarifi un cenas. Jebkurā citā gadā, kad pieaug tarifi un cenas, tiek atrasts kāds „grēkāzis” – vai tas būtu konkrētais monopoluzņēmums, vai valdība, vai, piemēram,« Gazprom», kas pacēlis gāzes cenas, vai kas cits. Eiro ieviešanas gadā bieži pat netiek analizēts, kādi ir konkrētā cenu pieauguma īstie cēloņi, vaina par visu cenu pieaugumu tiek nešaubīgi uzvelta uz eiro ieviešanu.
Visbeidzot, bieži dzirdami apgalvojumi, ka pievienojoties eirozonai, lata kurss pret eiro varētu tikt mainīts. Tiek izplatītas baumas par kursu 1:1 vai tamlīdzīgi. Šeit jāatzīmē, ka lai arī formāli šo kursu nosaka Eiropas ekonomisko un monetāro lietu padome, praktiski varbūtība, ka lata kurss tiks mainīts līdzinās nullei. Atrodoties Valūtas kursa mehānismā II, Latvija ir noteikusi pieļaujamo lata kursa svārstību koridoru ±1% apmērā. Tas nozīmē, ka praktiski lats ir cieši piesaistīts eiro. Ņemot vērā, ka Māstrihtas kritēriju izpilde un mūsu ekonomikas attīstība ir noritējusi faktiski fiksēta kursa apstākļos, nav ne mazākā pamata šo kursu mainīt. Māstrihtas kritēriji ir pēc būtības konverģences kritēriji, kas raksturo ekonomikas sabalansētību. Kursa maiņa izjauktu pašreizējo ekonomikas līdzsvaru un Māstrihtas kritēriju izpilde zaudētu jēgu. Vienkāršiem vārdiem, ja piemēram, lata kurss pēkšņi tiktu pazemināts, tas neizbēgami paaugstinātu inflāciju, un Māstrihtas kritēriju ilgtspējīga izpilde kļūtu neiespējama – ekonomikā būtu jāmeklē cits līdzsvars. Līdz ar to spekulācijām par lata kursa maiņu nav nekāda pamata.
Runājot par likumprojekta tehnisko pusi, gribu atzīmēt, ka atrast zelta vidusceļu starp izmaksām valstij un komersantiem un iedzīvotāju ērtībām nebija viegli. Tomēr ceru, ka kopējām pūlēm mums tomēr izdevies atrast tieši mūsu valstij piemērojamos risinājumus. Piemēram, norma, ka Latvijas Banka mainīs latu banknotes un monētas pret eiro neierobežotu laiku, nav pašsaprotama lieta visās eirozonas dalībvalstīs. Bez Latvijas, šāda politika tiek īstenota tikai vēl četrās eirozonas valstīs – Īrijā, Vācijā, Igaunijā un Austrijā. Sekmīga pāreja uz eiro prasīs savstarpēju izpratni un pretimnākšanu no visām procesā iesaistītajām pusēm, īpaši tas attiecās uz divām nedēļām, kad spēkā būs paralēla lata un eiro apgrozība.
Eiro ieviešanai ir arī ģeopolitiskais aspekts. Iestājoties eirozonā, mēs nostiprināsim savu piederību vadošo Rietumvalstu saimei. Dalība eirozonā nozīmē iekļaušanos Eiropas Savienības attīstību virzošo valstu kodolā. Sekojoši pieaugs mūsu loma gan Eiropas Savienībā, gan pasaulē. Īpaši būtiski tas ir ņemot vērā pēdējā laika skaidro virzību uz divu ātrumu Eiropu – alternatīva eirozonai ir atrašanās Eiropas perifērijā un marginalizācija. Pievienojoties eirozonai, gūsim labākas iespējas piedalīties ES un eirozonas nākotnei būtisku lēmumu pieņemšanā. Jau minēju, ka Polija – valsts, ko eiroskeptiķi bieži piemin kā valsti, kas tīri labi iztiek bez eiro, aizvien skaidrāk virzās uz eiro ieviešanu 2017.gadā. Interesanti, ka arī Polijas premjers D.Tusks uzsver, ka Polijai ir svarīgi ieviest eiro, lai Polija atrastos Eiropas kodolā, nevis perifērijā. (Tusk said Poland faced a choice “whether to become a part of the heart of Europe, which will be the union around the economic-financial axis, where the common currency is at the core, or become a rather peripheral state with its own currency.”, WARSAW, Dec 14 (Reuters))
Raugoties no ekonomiskās politikas viedokļa, Latvija šobrīd atrodas krīzes pārvarēšanas finiša taisnē. Eiro ieviešana simboliski noslēgs smagu ekonomisko reformu posmu un nodrošinās valsts tālāko attīstību, balstoties uz stabiliem un drošiem pamatiem. Eiro ieviešana ir mūsu ekonomiskās attīstības stratēģijas būtiska sastāvdaļa. Stratēģijas nemēdz mainīt pēkšņi atkarībā no politiskās konjunktūras vai īslaicīgu ārēju apstākļu ietekmē. Eiro ieviešana kā mērķis Latvijai ir labi kalpojis krīzes pārvarēšanā un eiro labi kalpos valsts tālākā izaugsmē. Aicinu Saeimu atbalstīt Eiro ieviešanas likumu – pieņemt atbildīgu lēmumu, kas apliecinātu Latvijas ekonomiskās politikas un ārpolitikas virziena noturību un briedumu.
