Degoles pagasta «Kalna Kārtiņos» darbojas firma SIA «Stērtenbekera un Hēpnera lauksaimniecība». Uzcelta liela saimniecības ēka, graudu glabāšanas bunkuri. Vēl tiek plānota gan graudu glabātavas un svaru celtniecība, gan apkārtnes labiekārtošana, jo pašlaik, dubļu laikā, bez zābakiem šeit neiztikt. Saimniecība pieder vāciešiem; ko vairāk par iecerēm, saimniekiem un sevi lūdzām pastāstīt SIA pārvaldnieku Mečeslavu Luni.
M. Lunis:
– Šīs saimniecības īpašnieki ir vācu zemnieki Jens Niko Hēpners un Matiass Stērtenbekers. Viņi dzīvo uz Vācijas un Dānijas robežas – uz 20 km platās un 30 km garās Fēmarnas salas. Tur viņiem abiem ir saimniecības, katra pa 400 ha liela. Saimniekiem radusies doma savu saimniecību paplašināt. Viņi lūkojušies uz Austrumeiropas pusi, Poliju, vēl citām valstīm. Izpētījuši likumdošanu un konstatējuši, ka visizdevīgāk saimniekošanu uzsākt tieši Latvijā.
Firma dibināta 2003. gada februārī, un pirmo ražu novāca 2004. gadā. 2006. gadā uzcēlām angāru, graudu glabātavu, tagad grasāmies paplašināt jauno graudu glabātavu, lai labību varētu pārdot tajā laikā, kad tas zemniekam ir visizdevīgāk, kad ir vislabākā graudu cena. Jau ir Lauku Atbalsta dienestā apstiprināts projekts, lai saņemtu Eiropas Savienības finansējumu. Arī pašreizējās ēkas būvētas par Eiropas Savienības līdzekļiem.
– Bet Vācijā Eiropas savienības maksājumi ir lielāki nekā Latvijā.
– Par zemes platības vienību Vācijā tie ir ievērojami lielāki. Bet viņiem daudz vairāk jāmaksā par zemes nomu, arī ražošanas līdzekļiem ir citas cenas, tāpēc diezgan grūti salīdzināt. Es domāju, ka mūsu valdība pārrunās ar Eiropas Savienību radīja iespaidu, ka te ir ekstensīva saimniekošana, slikta zeme, zemas ražas.
Pašlaik Eiropas Savienības valstīs ir gan lielas (trīs līdz piecu tūkstošu hektāru) saimniecības un mazas (40 līdz 100 ha). Bet pēdējā laikā iet uz to, lai palielinātos uzņēmumi un saimniecības. Lai novērstu saimniecību sadrumstalošanos, ja saimnieks nomirst un viņam ir daudz mantinieku, saimniecību var dabūt tikai viens cilvēks, zemi nedrīkst dalīt mazos gabaliņos. Ražas arī ir nevienmērīgas, ir labas zemes un ir sliktākas. Kur strādā mūsu saimnieki, esot laba zeme un labas ražas, labi klimatiskie apstākļi.
– Arī šīs Degoles pagasta zemes ir vienas no labākajām rajonā. Savulaik kopsaimniecība vāca ļoti labas ražas…
– Bet Lestenes pagastā ir labāka raža.
– Tur arī ļoti rūpīgi seko jaunākajām tehnoloģijām, augstā līmenī ir agronoma darbs.
– Es domāju, ka mums arī ir labs agronoma darbs, to gan veic paši firmas īpašnieki, viņi daudz skatās un mācās no vietējiem agronomiem, jo šeit tomēr klimatiskie apstākļi ir atšķirīgi, salīdzinot ar Vāciju. Manuprāt, tāpēc arī dažkārt mūsu lauki izskatās sliktāki nekā citiem, taču gan jau apgūsim, kā darbi labāk darāmi.
Šobrīd saimniecība Latvijā apstrādā 1 300 ha, apmēram 70% no šīs zemes ir īpašumā, pārējā tiek nomāta. Pārsvarā audzē ziemājus – ziemas kviešus, rudzus, ziemas miežus, ziemas rapsi. Labības šķirnes izvēlas tās, ko piedāvā ārzemju firmas. Graudus pārdod visur, kur vien tos pērk un kur par tiem maksā apmierinošu summu. Saimniecībai ir viss nepieciešamais tehnikas nodrošinājums, arī divi labības kombaini, tehnika glabājas zem jumta.
– Kā savus laukus mēslojat, kā šogad ar mēslojuma cenām?
– Zaļmēslojumu neesam sējuši, salmus pēc labības novākšanas iearam. Organisko mēslojumu pērkam no kaimiņiem, vedam arī no Iecavas sausos putnu mēslus. Minerālmēslu cenas ir augušas, nevaram situāciju ietekmēt. Jāpērk, lai arī cik dārgi tie nebūtu. Pavasarī izmantojam šķidros minerālmēslus no «Agrochema» firmas. Dažiem laukiem paguvām uzvest šķidro mēslojumu, kuru augi labāk uzņem, bet laika apstākļi šo darbu uz nenoteiktu laiku pārtrauca. Visu mēslošanas taktiku – ko un cik dot – nosaka saimniecības īpašnieki. Viņi vienlaikus ir gan agronomi, gan mehanizatori, ja vajag, paši sēžas traktorā un strādā.
– Kā veicas ar kadriem?
– Mēs meklējam cilvēkus, kas strādā. Mums pašlaik ir četri labi vietējie mehanizatori, kuri strādā visu gadu, divi strādā tikai vasarā. Kulšanas laikā vajag vairāk mehanizatoru. Mēs meklējam praktikantus, pagājušajā gadā mums bija trīs praktikanti no Vācijas, kuri mācās Lauksaimniecības universitātē.
– Vai saimniecība labi pelna?
– Jā, mums katru gadu ir labas ražas un peļņa.
– Vai arī darbiniekiem iznāk labas algas?
– Algas paaugstinām katru gadu. Mazāk par Ls 500 uz rokas mehanizators nepelna.
– Kāda ir jūsu izglītība, pieredze?
– No 1987. līdz 1991. gadam beidzu Višķu lauksaimniecības tehnikumu, iestājos Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Pēc viena gada studēšanas aizbraucu uz Vāciju, uz trim mēnešiem praksē; pēc otrā kursa aizbraucu atkal uz Vāciju un pabeidzu lauksaimniecības skolu, noliku eksāmenu, atgriezos atpakaļ un pabeidzu Latvijas Lauksaimniecības universitāti.
– Vai ir kādas atšķirības zināšanu ieguvē Vācijā un Latvijā? Ko deva lauksaimniecības skolas beigšana?
– Vācijā ir tāda sistēma: sākumā ir parastā lauksaimniecības skola, tad -profesionālā skola un pēc tam universitāte – augstākā izglītība. Es beidzu lauksaimniecības skolu, pēc kuras es varu strādāt lauksaimniecībā, pats vadīt savu saimniecību. Kad mācījos Vācijā, man vienu dienu nedēļā vajadzēja braukt uz skolu mācīties teoriju, pārējais bija prakse – vajadzēja strādāt saimniecībā. Mācības bija bez maksas.
Madonas rajonam, no kurienes es braucu, bija sadraudzības kontakti, un tādējādi varējām iekļauties viņu projektos. Dzīvojām pie saimnieka, tur strādājām un vienu dienu braucām mācīties. No algas atskaitīja naudu par dzīvošanu un ēšanu, palika arī, ko mājās pārvest. Vajadzēja līdzekļus, lai pabeigtu augstskolu.
No sākuma es domāju strādāt Vānē un mācīties, taču tā labi nesanāca, tāpēc uzskatīju, ka jāstudē klātienē un universitāte jāpabeidz. Jelgavas universitāte dod ļoti daudz teorijas. Vācijā pēc skolas vari iet un strādāt, bet pēc Lauksaimniecības universitātes Latvijā vēl ir jāmācās, jo nepieciešama prakse.
Ar saviem tagadējiem saimniekiem sapazinos nejauši. Tobrīd meklēju darbu, viņi – pārvaldnieku. Saimnieki pavasarī, vasarā biežāk ir šeit; kad viņu nav, tad visas lietas kārtoju es, meklēju rezerves daļas utml. Arī mehanizatori savā darbā ir samērā patstāvīgi, zina paši visu, kas ir darāms, un nekāda īpaša kontrole viņiem nav vajadzīga. Esam katrs savā vietā.
