„Jāzina, kur meklēt,” stāsta Dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns, jautāts, kā atrast Eiropas mazāko vaboli spalvspārnīti (Baranowskiella ehnstromi), kas bez mikroskopa gandrīz nav saskatāma.
Spalvspārnītis zinātnei kā jauna suga aprakstīts salīdzinoši nesen, 1997. gadā, un līdz šim Latvijā nebija atrasts. Vabole ir tikai aptuveni 0,5 mm gara un 0,1 mm plata, un pēc skata neviena cita Eiropas spalvspārnīšu dzimtas suga tai nav līdzīga.
Mikroskopiskā vabole dzīvo specifiskā biotopā – galvenokārt ieliekto cietpiepju (Phellinus conchatus) porās, kur pārtiek no šo piepju sporām. „Tas, ka zinām, kur suga slēpjas, protams, ļauj to mērķtiecīgi mēģināt atrast. Tā arī darīju 31. martā Baložu mežā.
Meklēju šo konkrēto piepi, kas aug pamatā uz vecām blīgznām un arī citiem lapkokiem, un mēģināju porās saskatīt šo sīkulīti. Šogad jau vairākkārt centos paturēt prātā, ka ar acs kaktiņu jāvēro, vai neizdodas kaut kur pamanīt šo piepi, bet tikai tagad izdevās atrast kaut ko, kas atgādināja meklēto,” spalvspārnīša meklēšanu skaidro U. Piterāns.
Fakts, ka tiešām izdevies atrast mazo vaboli apstiprinājās, pētniekam apskatot mežā paņemtos cietpiepju gabaliņus mikroskopā. Sēnē bija divi dzīvi spalvspārnīši!
Latvijā šī suga atklāta pirmo reizi, bet „iespējams, dzīvo te jau tūkstošiem gadu un, visticamāk, mazā izmēra dēļ tik ilgi nebija atklāta,” pieticīgi par sasniegumu saka pētnieks, kurš mūsu zemē atklājis arī vairāk nekā 20 jaunas blakšu sugas un apņēmies arī turpmāk papildināt Dabas muzeja kukaiņu kolekcijas.
