No 16. janvāra, galerijā «Durvis» būs apskatāma rīdzinieka Ērika Gaiļa fotoizstāde. Nedēļu iepriekš, kad autors kopā ar mammu mākslinieci interjeristi Ingrīdu Gaili līmēja bildes uz pelēka kartona un lika stiklotajos rāmjos, izmantojām iespēju parunāties.
Viss sācies no "ziepju trauka"
Ēriks pastāstīja, ka patlaban mācās Latvijas Universitātes ģeogrāfijas fakultātē, 3. kursā, un fotografē apmēram četrus gadus. Sācies tas viss līdzīgi daudziem citiem – ar mammas dāvinātu fotoaparātu. Tas bijis pavisam mazs ziepju trauks, ne gluži automātisks, ar kuru tikai spied pogu un skaties kadrus, bet arī ar iespējām pašam regulēt un domāt par kadrējumu. Šobrīd Ēriks fotografē gan ar digitālo, gan filmu aparātu, nereti izmanto arī paštaisītu objektīvu. Tehnikas izvēle esot atkarīga no konkrētās situācijas un vēlmes: "Ar ko gribas, ar to bildēju. Ar digitālo var dabūt ātrāku rezultātu, bet filmu aparāts nodrošina pārsteiguma efektu – nekad nezini, kas galā sanāks. Bildes šobrīd pats netaisu, bet varbūt kaut kad nākotnē pamēģināšu."
Pirmā lielā izstāde
Iespēja veidot savu izstādi «Durvīs» radusies sadarbībā ar Tukuma muzeja mākslas nodaļas vadītāju Maiju Matīsu. Lai arī dažas fotogrāfijas izstādēs pabijušas, patstāvīga izstāde šī Ērikam ir pirmā. Tajā apskatāmajās fotogrāfijās iemūžināti gan ielu skati – Rīgas un citu pilsētu ikdiena, gan ainavas, uzņemtas Latvijā (vairākas Ērika lauku māju apkārtnē Lēdmanes pagastā), Igaunijā. "Man pašam patīk gan viens, gan otrs, tikai pilsētas dzīve, pilsētas skati ir tie, ko redz ikdienā, bet ainavām jāsagatavojas, jābrauc meklēt vai jāpamanās ieraudzīt. Arī situācijas ir dažādas – dažreiz eju ar mērķi bildēt, bet citreiz fotoaparāts ir līdzi un nejauši gadās kaut kas interesants." Vaicāts, ko par fotogrāfu autobusā saka citi pasažieri, Ēriks atzīst, ka parasti nesaka neko un pret bildēšanu neiebilst, jo reizēm pārāk pārsteigti, lai vispār kaut ko teiktu. Dažkārt viņi nemaz nezinot, ka tiek fotografēti, jo aizņemti savās domās.
Interesējāmies arī, vai ar nodomu pilsētā fiksētie kadri ir melnbalti, bet ainavas – krāsainas. Ēriks stāsta, ka tas neesot noteikts, vienkārši tā esot sanācis, taču varot būt arī otrādi. Galvenais – kā labāk izskatās. Pēc tāda paša principa atlasīti darbi izstādei: "Speciāli nekas netika bildēts vai meklēts. Fotogrāfijas pa gadiem bija iekrājušās, un no visa krājuma labākās tika atlasītas. Vairāk vai mazāk, bet visas pēc tam ar datoru arī apstrādātas." Ē. Gailis uzskata, ka neesot nemaz tik svarīgi, cik daudz nākas pie bildēm piestrādāt, galvenais ir rezultāts: "Es pats neko daudz reālajā īstenībā neizmainu, jo nepielietoju montāžu; strādāju ar krāsām, kontrastu, filtriem, ekspozīcijas laikiem, faktūru." Jāteic, dažas fotogrāfijas tiešām vairāk līdzinās abstraktam mākslas darbam, un dabas vērotājs diez vai tādu ainu ieraudzīs jūras piekrastē vai ceļa galā, tomēr jāatzīst, – krāsu spēles, lai arī brīžam pakošas, mudina paskatīties uz apkārtni varbūt brīnuma, varbūt jautājumu pilnām acīm… Un novērtēt tās iespējas, kuras var izmantot prasmīgs datorprogrammu pārzinātājs.
Kad interesējāmies, vai autors fotografēšanas māku nostiprinājis arī profesionāli, uzzinājām, ka pagājušajā vasarā viņš mācījies Starptautiskajā fotografēšanas vasaras skolā Ludzā, kurā piecās darbnīcās strādājuši dažādu valstu fotogrāfi: "Noslēguma uzdevums bija veidot dokumentālu stāstu par izdomātu notikumu un pasniegt to kā īstenību. Es izveidoju fotoreportāžu par cilvēkiem pilsētā, kuri vienā mirklī kļuvusi neredzami, atstājot tikai ēnas. Rezultāts – šo darbu sērija – līdz 31. janvārim apskatāma vasaras skolas dalībnieku izstādē Gētes institūtā."
