– Ā-āpčī! – nošķaudījās čūska Monika. Šķiet, par agru šorīt viņa bija savus vecos kaulus izvilkusi saulītē sildīties. Saulīte, pamanījusi čūsku Moniku, tūlīt paslēpās aiz mākoņiem. Ak, šie laika apstākļi, – pēdējās vasarās tie bija kļuvuši tik nepastāvīgi; ja priekšpusdienā piemigi uz silta celma, tad nevarēji būt drošs, ka tevi nepamodina krusa; vai varbūt stārķis… Nē, būt čūskai nebija viegli, bet būt vecai čūskai – tas sāka kļūt arvien apgrūtinošāk. Monika nīgri paraudzījās uz spožāko no mākoņiem, aiz kura slēpās blēde saule un mēģināja pastaipīties. Reizēm staipīšanās aizdzen gan miegu, gan aukstumu, hm – un arī izsalkumu. Ā, un staipīšanās taču labi noderot gan pret krunciņām, gan celulītu – to zināja katra čūska krietnos gados. Un tāpēc katra čūska katrā izdevīgā brīdī pastaipījās. Ne šā tā, bet tā, kā bija mācījusies no vecākiem, reizēm draudzenēm vai draugiem. Taču bija arī izglītotākas čūskas, kas bija beigušas kursus pie kāda no viediem staipīšanās meistariem. Čūska Monika patiesībā bija tik izglītota, ka pati būtu varējusi vadīt staipīšanās skolu, taču kaut kā nesanāca – tie daži radu bērni, kas tā kā gribēja pamācīties Monikas staipīšanās paņēmienus, ātri pamanījās aizstaipīties projām; tā ar dumiem bērniem gadās.
Monika par to neskuma, jo savā ziņā jutās izredzēta – bērnību viņa pazaudēja staipīšanās nometnē pie staipuļa Agnesī, kurš, kā stāsta, bij` atlodājis no Spānijas. Jaunību viņa pazaudēja divgadīgos kursos pie staipuļa Fifna, kurš staipījās tikai tā, kā franči to prot. Un vispēdīgi – savu sirdi viņa pazaudēja, staipoties pie Fifna brāļa staipuļa Ififna. Vispār brāļi Fifns un Ififns čūsku pasaulē bija slavenības. Ko tikai viņi nemācēja! Fifna "kroņa numurs" bija savas astes aprīšana un tad ripošana kā ritenim, savukārt iznesīgais un daiļais Ififns prata izstiepties tik tievs un garš kā spolītes diegs. Viņa sapnis bija izstiepties tik tievam un smalkam kā zirnekļa pavedienam – to viņš arī izdarīja, un viss bija labi, līdz šajā pavedienā neiepinās kāda muša. Pēc šī negadījuma Ififns tā arī neatkopās vai, pareizāk sakot, neatpinās. Monikas, kas viņu klusībā i mīlēja, i dievināja, sirds bija beigta un pagalam. Gada laikā viņa nosirmoja un no veiklas akrobātes pārtapa nīgrā vientuļniecē. Visbiežāk viņa vienkārši snauduļoja uz kāda celma vai akmens un gremdējās atmiņās par Ififnu. Lai cik savādi nebūtu, arvien biežāk viņa pieķēra sevi staipāmies diegveidīgi – nu tā, ka ar asti aptinas kādam zariņam, bet pati stiepjas uz leju aizvien garāka un garāka. Īpaši labi tas padevās, ja vēl mutē paņēma akmeni. Un šķiet, Monika sāka sajust to pašu, ko Ififns – bija tik labi sajust sevi kā saules staru – tik vāru, smalku un gaismas pilnu. Aizvien biežāk Monika pieķēra sevi, ka šūpojusies ar akmeni mutē vairākās stundas no vietas. Labi tas nevarēja beigties.
Turpmāk vēl.
