Cilvēki un dārzi cauri likteņa dzirnām

Kārlis Bauers dārzniecībā sāka strādāt 1938. gadā. Viņš strādāja otrajā dārzā pie Mārtiņa Krauzes. Kārlis ir dzimis liepājnieks, bet, kad viņam bija pieci gadi, ģimene pārcēlās uz Tukumu. Dārznieks Tukuma izmēģinājumu paraugdārzniecībā strādāja vēl 70. gadu beigās. Un arī tagad, 87 gadu vecumā, viņš ar riteni no dzīvokļa Raudas ielā mēro ceļu uz Ozoliņiem, kur kopj savus rododendrus, rozes, savulaik aizrāvās ar citronu audzēšanu. Kādreiz viņš bija arī aizrautīgs biškopis, kuram bija ap 20 bišu saimju, taču nu šis darbs kļuvis par smagu.

Tomēr bites savu kopēju neatstāj – viens spiets atkal apmeties Kārļa kunga dārzā.

Strādādams dārzniecībā, K. Bauers noskatīja arī sev sievu Veltu un ģimene uzaudzināja dēlu Aldi. Bet tagad Kārļa kungs priecājas par abiem mazdēliem.

Pirmskara laiks un karš

Kā pastāstīja Kārļa kungs, tad 30. gadu beigās Tukumā bijušas trīs dārzniecības: trešais dārzs Raudas ielā piederēja Kaktiņam, kurš jau ir miris, bet viņa bērni dzīvo Kanādā. Otrais dārzs piederēja Mārtiņam Krauzem, bet pirmais dārzs – Ziedonim Krauzem (dārzu bija aizsācis viņa tēvs Juris Andrejs Krauze). Z. Krauze bija Mārtiņa brāļa dēls. Viņu 1941. gadā kopā ar sievu deportēja uz Sibīriju, kur Ziedonis Krauze arī mira. Viņam brālis bija Rīgā arhitekts, kas tad arī pārņēma otro dārzu. Viņš saimniekoja līdz 1944. gadam, bet, kad ienāca krievi, viņš emigrēja.

"Es strādāju pie Mārtiņa Krauzes. Tajā laikā dārzniecībā audzēja vīnogas, lefkojas, orhidejas, kas viņam tajā laikā bija vienīgajam. M. Krauzem bija speciāla orhideju māja, ko kara laikā sabumboja, un orhidejas aizgāja postā. Palika tikai cimbīdijas. 80. gados orhidejas mūsu dārzniecībā atkal bija savācis dārznieks Ralfs Kalniņš, taču vēlāk tās atkal atzina par nerentablām un izmeta laukā," stasta Kārlis Bauers.

Daudziem dārzniekiem traģiski bija kara gadi. Kārlis tos izbaudījis pēc pilnas programmas un, tomēr jāteic, ka sargeņģelis viņu nav atstājis ne uz mirkli. Par šo laiku viņš stāsta: "Pavēstes no kara kungiem nāca nepārtraukti: pavasarī man Krauze izkārtoja, ka nav jāiet karot, bet rudenī pavēste atnāca atkal. Bet tā laika presē parādījās paziņojums, ka tos, kas dzimuši 1921. gadā, neiesauks, bet tad atkal bija pavēste un mani paņēma vācu armijā 1944. gada februārī. Karoju Kurzemes ķeselē pie Lestenes, pie Džūkstes, pie Remtes. Šāviņi man netrāpīja. Vēlāk, kad aizbraucu uz Lestenes baznīcu un redzēju, kā tā ir sašauta, jābrīnās, kā man tā laimējās. Pēc kapitulācijas aizgājām uz Kuldīgu. Ar mani bija vēl tāds Klāmanis no Limbažiem. Mēs tur padzīvojām, bet gribējām doties mājās. Pirms Kuldīgas satiktie cilvēki mūs uzrunāja: "Puiši, kur jūs iesiet? Uz Tukumu?" Mēs bijām ģērbušies formās, tikai plintes nebija. Mēs teicām, ka uz Tukumu. Viņi teica, ka velti ejam, pie Kuldīgas pār tiltu nevienu nelaižot. Vienās mājās vēl iegājām, pārlaidām nakti, un nākamā dienā krievi bija klāt no visām pusēm un saņēma mūs ciet. Man teica, ka esmu aizturēts uz laiku dokumentu noskaidrošanai, bet tāpēc jau nebija mūs jāsūta uz Gruziju! Pēc tam biju lēģerī Gruzijā, Kutaisi pilsētā. Tur no Vācijas demontētajā «Opel» autofabrikā ražoja automašīnu – «Kolhidu».

No Gruzijas mājās atbraucu 1947. gadā un atnācu atpakaļ pie saviem draugiem uz dārzniecību. Te strādājošos vajadzēja."

Rīts sākas ar acāliju apskati

Arī dārzniecībā pēc kara notika izmaiņas. Par tām stāstījumu turpina Kārlis: "Padomju laikā no sākuma Mārtiņu Krauzi ielika par direktoru. Nodibināja dārzu trestu, kas bija pie Komunālās saimniecības ministrijas. Bet 14. jūnijā Mārtiņu ņem ciet un ved prom. Viņa dēls no mājas izlēca pa logu un paslēpās. Viņš redzēja, ka visa ģimene ir aizvesta, vakarā atnāca un arī pieteicās. Tā Mārtiņam Krauzem iznīcināja visu ģimeni.

1939. gadā sākās karš, un šajā gadā viņš uzbūvēja vēl vienu siltumnīcu. Viņam piesējās par to, ka dēls bijis Pērkoņkrusta organizācijā. Viņiem uz dārzniecības žoga stabiņiem bija tas krusts. Kad 1940. gadā nodibinājās padomju vara, pie varas nāca Mazjēcis, viņš lika ar javas spaini staigāt un mūrēja tos krustus ciet. Tad vācu laikā krustus atjaunoja, bet 1945. gadā – atkal mūrēja ciet. Mēs gan par to smējāmies, jo – ja jau esi tik stiprs, ko baidies no krusta? Tas krusts taču nevienam virsū neskrēja! Savukārt Ziedonis bija Aizsargiem sporta vadītājs."

Kārlis Bauers, Melderis, Jencis – visi šie Tukumā tik pazīstamie cilvēki, kurus varbūt daudzi nepazina, bet par kuriem noteikti bija dzirdējuši, par dārzniekiem kļuva pašmācības ceļā. Kas attiecas uz dārzniecības vadību, tad pēc Krauzēm nāca Butēvics, tad Bausks kādu mēnesi, tad Jakāns, Trejs bija īsu laiku, pēc tam Gauja. Viņš savā vietā atstāja Rulli, tad vienu brīdi bija Bisenieks, pēc viņa – Skriblis, tad Kaktiņš un pēdēja direktore – Gunta Zilgalve.

"Man acālijas bija pulka, un es katru rītu aizgāju uz darbu un vispirms izstaigāju siltumnīcas, apskatījos, kā tās aug. Ar acālijām sāka nodarboties 1958. gadā, un strauji auga apjomi – bija 200 000 spraudeņi vien. Acālijas pavairojām divas reizes gadā – jūlijā un aprīlī, tad katrreiz 100 000 spraudeņus iesprauda.

Acāliju tā labi var realizēt tikai trešajā gadā. Mums bija arī vecākas, lielāki krūmi. Bet tagad es skatos – nāk no Vācijas tādas, kur likti trīs spraudeņi kopā.

Notika arī jaunu šķirņu meklējumi. Siltumnīcā vienai acālijai, kas zied sarkaniem ziediem, viens zars ir citāds. Lai dabūtu šo, acālijai visus pārējos zarus nogriež, lai aug tikai tas viens, tad no tā ņem spraudeņus. Pirmajā gadā var iegūt vienu, divus spraudeņus. Un tā, pamazām top jauna šķirne. Paiet ilgs laiks…

Tolaik bijām galvenie acāliju audzētāji. Tad sāka tās audzēt Jelgavā, ar acālijām un rododendriem nodarbojās arī Kondratovičs botāniskajā dārzā. Viņš mani arī samaitāja ar tiem rododendriem. Tie ļoti skaldās. Tāds īsts Katavabas rododendrs auga Ķīļu kapos. Viņam bija kādi 200 gadi, esmu no tā paņēmis sēklas.

Pašam man ir rododendru kolekcija – kurš man iepatikās, to mājā iestādīju. Daudzi cilvēki jau nezina, ka rododendriem vajag skābu vidi, kūdru. Dārznieka darbs ir tāds, ja kas saiet dēlī, tad tas ir vismaz uz gadu. Galdniekam, ja kas saiet dēlī, piemēram, krēsla kāja, aizmet krēsla kāju un sāc no jauna. Bet dārzniekam tas tā nav. Jābūt uzmanīgam. Ja strādniekam liek paņemt mēslojumu un mēslot kādu kultūru, viņš dažkārt domā, lai labāk augtu, paņem vairāk mēslojuma un tādējādi patiesībā nodara postu – augs aiziet bojā," tā par savu darbu un arī aizraušanos stāsta Kārlis. Viņš ir izaudzējis arī vairākas acāliju šķirnes: `Tukuma Pērle`, `Kaprīze`, `Sārtais Dzintars`, `Ieva – Aldis`.

Tukuma dārzniecība rīkoja izstādes un regulāri piedalījās arī Tautsaimniecības sasniegumu izstādē Maskavā. Kārlis šajā izstādē bijis divas reizes – vienreiz aizvedis puķes, otrreiz ekskursijā. Tolaik jau vajadzējis pildīt plānu. Ziedus grieza vai veselu miljonu – narcises, tulpes sūtīja uz Maskavu un toreizējo Ļeņingradu.

Dārzniekam jāprot visi darbi

Jautāts, vai otrreiz izvēlētos dārznieka profesiju, Kārlis apgalvo, ka otrreiz to nedarītu. Viņaprāt, tagad jau esot vieglāk strādāt, bet tolaik viss bijis smags roku darbs. "Acālijas vien, kamēr iznesa laukā, kamēr sanes siltumnīcā, nostaigājies – it kā katru dienu ar kājām no Tukuma uz Sloku būtu gājis. Siltumnīcas vajadzēja pavasaros piepildīt ar zemi, rudeņos atkal to visu vajadzēja iznest laukā. Toreiz siltās lecektis jau februārī pakoja ar zirgu mēsliem. Nolūzt lāpstas vai cirvja kāts, bija jāprot to ielikt. Tajā laikā dārzniekam vajadzēja prast visus darbus. Sākumā mēs bijām kādi pieci mācekļi, cēlāmies no rīta 6.00 un strādājam 12 stundas līdz sešiem. Tāpat arī pēc kara – bija jābrauc uz mežu, jāzāģē malka. Viss pastāvēja ar smagu roku darbu. Tagad atnāk praktikants no Bulduriem un saka, ka tas nav dārznieka darbs, ka viņš nav nācis te malku lādēt. Tāds riktīgs dārznieks pie mums iznāca Maiga Štrause. Viņa bija praktikante, un tā arī palika un visu mūžu nostrādāja dārzniecībā.

Savs dārzs bija arī Vilim Fridenbergam. Viņš audzēja gladiolas. Kad ienāca krievi, viņš bija spiests dārzniecību atdot un pievienot pārējām dārzniecībām. Tagad, kad laiki mainījās, viņam vajadzēja saņemt savu zemi, bet viņam bija jāklausās, ka viņš jau to labprātīgi esot bijis atdevis… Vai tā nav smiešanās par cilvēku?! Nu Frīdenberga dārzā darbojās cita sfēra."

Liecina laikraksts

"1954. gada pavasarī Tukuma pilsētas dārzniecību apstiprināja par Vissavienības lauksaimniecības izstādes dalībnieci. No 1954. līdz 1957 Tukuma pilsētas dārzniecība saņēmusi vienu Lielo Zelta, divas Mazās Zelta, četras Lielās Sudraba un četras Mazās Sudraba medaļas. Šajā gadā puķu ražošanas plānu, kas sasniedz vienu miljonu, izpildīja pirms termiņa un pārdeva 102 000 tulpju, 20 000 liliju, 17 000 narcišu, 9 000 rožu dēstu."

1958. gada 19 oktobra «Tukuma Ziņotājs»

Uzziņai

70. gados dārzniecība bija veiksmīgs uzņēmums. Šeit audzēja neļķes, rozes, ciklamenas, ziedināja ceriņus, maijpuķītes, krokusus, tulpes, hiacintes, narcises. Lauka platībās audzēja asteres, kliņģerītes sēklas ieguvei. 5. dārzā, tur, kur tagad veikali «K- Rauta», «Mājai un Dārzam», «Elvi» ziedēja tulpes, narcises un hiacintes. 5. dārzā par pārvaldnieku strādāja Andris Tīders, 1. dārzā – Vitauts Bikše, 3. dārzā – Vilis Frīdenbergs, bet agronoms bija Mārtiņš Beigats. 2. dārza acālijas audzēja Kārlis Bauers, pārējās kultūras – Maiga Štrause, dārza pārvaldniece un zinošākā speciāliste par rozēm bija Milda Brūvele. 4.

dārzā pārvaldnieks bija Vladimirs Kalva, vēlāk – Maija Solovjova, agronome – Lidija Šteinberga. Tolaik Tukuma dārzniecībā tika veikti arī zinātniskie pētījumi, tādējādi vienlaicīgi zinātnē un arī ražošanā strādāja Lolita Kalva, Dzidra Kļaviņa, Vera Baško. Dažādus tehniskus risinājumus puķkopībai izdomāja Kārlis Busenbergs un Artūrs Ušķis. Dārzniecības galvenā agronome bija Dzintra Getliņa, direktora vietnieks zinātniskajā darbā – Agris Jaunkļaviņš, direktors Jānis Skriblis. Lai piedod tie, kurus nenosaucu, taču dārzniecības kolektīvs bija saliedēts, radošs. Daudzi no nosauktajiem nu jau kopj Aizsaules dārzus. Neaizmirstamas bija ekskursijas pa visu toreizējo padomju savienību, ko organizēja Lolita Kalva. Regulāri Tukuma izmēģinājumu paraugdārzniecība piedalījās izstādēs, gan saņēma medaļas Tautsaimniecības sasniegumu izstādē Maskavā, gan vērienīgas, manuprāt, vērienīgākas nekā pašlaik, puķu izstādes notika Rīgā. Un dārzniecība aizvien izcēlās ar eleganto ekspozīcijas noformējumu. .