Jau stāstījām, ka karalim Puķubārdam sašķēlās viņa garās bārdas vienīgā, visugarākā mata gals. Ārsts ar astrologu ieteica lietot ceriņziedu šampūnu, taču tā pagatavošanai bija nepieciešami svaigi ceriņziedi. Karaļvalstī tika izsludināts konkurss – kurš dienas laikā sagādās visskaistākos un sulīgākos ceriņziedus, tas par brīvu tiks izvizināts pajūgā trīs reiz apkārt karaļvalstij un ceļojuma laikā varēs ieturēties ikvienā krogā par brīvu.
Tikai viena diena tika dota ceriņziedu sagādāšanai, taču karaļa pavalstnieki bija čakli ļaudis – jau pusdienlaikā visus ceļus ap pili pildīja vezumi ar ceriņziediem. Bet kā izvēlēties labākos? Pārskatīt visus šos grozus, cibas, maisus un lādes šķita neiespējami. Nekā citādi – jāaicina talkā astrologs ar viņa īpašajām prasmēm. Astrologs, kuram patiesībā padoma nebija, tomēr izlikās par zinošu vīru – vispirms viņš izgāja pie katriem no četriem pils vārtiem paošņāt gaisu. Pie austrumu vārtiem tas smaržoja vissaldāk (līdzās gan virtuvē tika ceptas smalkmaizītes) – tad nu astrologs austrumu vārtos uzrunāja ceriņziedu vedējus: – Sveicināti atsaucīgie ļaudis. Kādus ziedus tad esat atveduši?
Priekšā ar spaini rokās panācās lielsaimnieks Bulciņš:
– Pavei, viedais zvaigžņu tulk, ar tik baltiem ceriņziediem man pilni trīs vezumi! Tad soli uz priekšu spēra lielsaimnieks Maizītis. Viņš teica:
– Pavei, viedo zvaigžņu tulk, ar šiten tādiem lillā ziediem man pilni pieci vezumi! 100 ļaudis tos visu rītu vāca!
Vispēdīgi uz priekšu panācās lielsaimnieks Keksiņš. Viņš teica:
– Ak, viedo vīr, netērējiet laiku sīkumiem. Paskat kur austrumu pusē debesis apmākušās. Tas nav vis negaiss, bet ceļa putekļi, ko sacēluši mani 100 vezumi. Visi pilni ar īpaši raibiem ceriņziediem!
Tomēr astrologs vien vēlīgi smaidīja, bet nebilda ne vārda. Viņš gaidīja kādu zīmi – parasti svarīgos brīžos taču kaut kas atgadās. Un tā arī bija. Pašā ceļa malā iespiedzās kāds puišelis. Rokā viņš turēja leknu ceriņzaru, ko nupat centās notiesāt kāda pieklīdusi kaza. Tā ir zīme – nosprieda astrologs un piegāja tuvāk zēnam, lai nopētītu viņa ceriņzaru. Un patiesi – ziedi tajā bija brīnumaini. Cik varēja saskatīt – visi septiņlapu ziediem un tik reibinoši, ka šaubu nebija – šampūns sanāks labu labais.
– Kā tevi sauc dēls? – astrologs vaicāja.
– Lupe, – puisis atbildēja.
– Tad nu zini, tu esi konkursa uzvarētājs. To man pavēstīja zvaigznes. Karalim nevajag daudz, bet pašu labāko.
Lai neskumtu pārējie ceriņziedu vedēji, pilī tika sarīkots varens mielasts un balle līdz rītam. Tikām ārsts pēc sev vien zināmas receptes pagatavoja šampūnu, kurā saudzīgi tika izmazgāta karaļa bārda. Visiem bija prieks, bet jo īpaši karalim, kas nevēlējās vairs nekādu gultas režīmu ar gurķu klizmām un paniņu diētu. Ja priecājas, tad – visi kopā!
