Sensenos laikos dzīvoja reiz karalis Puķubārdis. Tievs un garš viņš bija, taču vēl tievāka un garāka bija viņa bārda – taisnību sakot, tā (bārda) bija viens vienīgs garš mats, un tik garš, ka vilkās vēl labu gabalu karalim aiz muguras; pareizāk sakot – nevilkās, jo, kad karalis bija labā omā un gribēja daudz kustēties, viņš bārdu ierullēja uz krūtīm piekārtā maisiņā. Taču svinīgos gadījumos bārda, protams, tika izlaista, un to karalim aiz muguras, baltos cimdos un pirkstu galos turēdami, nesa 12 pāži (gados jauni kalpotāji). Padomājiet tik, cik ļoti saskanīgi viņiem vajadzēja mērot soļus, cik ļoti vajadzēja sekot karaļa solim, lai dārgo bārdu, dievs pasarg, nepārrautu.
Viss bija labi – valsts lietas kārtojās labi, bārda pamazām stiepās garāka, karalis sprieda, ka bārdas nešanai vajadzēs arī 13. pāžu, taču tā kā 13 tāds nelāgs skaitlis, tad būs jāaicina talkā vēl viens. Bet 14 tāds nepilns skaitlis, tālab labāk lai ir visi 15; lai puiši saspiežas, mazāk ēd un cītīgāk apgūst tipināšanu. Kuram puisim gan nenoder prasme tipināt – sprieda karalis. Taču tad notika nelaime – kādu rītu, kad karalis ieeļļoja savu bārdu, viņš ievēroja, ka mata gals ir sašķēlies gluži kā niķīga ēzeļa spurainais astes gals. Kas bija noticis?? Karalis nopētīja sevi spogulī – seja tāda pati, kā vienmēr, taču spilvena nospiedums vaigā šķita gruntīgāks nekā parasti. Karalis ataicināja ārstu un astrologu. Ko darīt? Ārsts, kas šķeltus matus bija atskatījies atliku likām, tikai lietišķi nokrekšķējās:
– Aha. Jāmaina šampūns! – viņš teica. Aha, bet kādam tam būt un kad sākt lietošanu? Te lietišķi nokrekšķējās astrologs, izvilka zvaigžņu karti un teica:
– Jāsāk lietot, tiklīdz ieniezēsies kreisā kāja; līdz tam brīdim kājas, lūgtum, nemazgāt. Un zvaigznes saka, ka vislabāk derēs ē…
– Ceriņziedu šampūns, jūsu augstība. – Ieteicās ārsts, un abi ar astrologu draudzīgi samirkšķinājās. Viņi visi bija vīri gados, un sadarbība šādos svarīgos amatos nāca tikai par labu.
Tomēr, raugoties uz spuraino bārdas galu, karalis sāka justies aizvien nelāgāk, tālab viņam tika noteikts saudzējošs gultas režīms ar gurķu klizmām un paniņu diētu. Tam vajadzēja līdzēt. Tajā pašā laikā karaļvalstī tika izsludināts konkurss par lielākajiem un sulīgākajiem ceriņziediem. Kurš dienas laikā sagādās visvairāk jauku, sulīgu ceriņziedu, tas laimēs ceļojumu pajūgā trīs reiz apkārt valstij ar brīvu ēšanu un dzeršanu ikvienā krogā. Izklausījās vilinoši – un uz karaļpili sāka plūst ceriņziedu vezumi.
Turpmāk vēl.
