Brīva versija par teātri teātrī

11. martā 19.00 Tukuma kultūras namā notiks jaunatnes teātra «Brīvā versija» pirmizrāde «Kam pateikties!» Pēc preses izrādes šosvētdien aicinājām režisoru Ilgoni Škānu un aktierus uz sarunu par izrādi un tās radošajiem uzstādījumiem.

Izrādi redzēs visi, kas vēlēsies

I. Škāns:

– Šo darbu iesākām 29. augustā – tātad, vairāk nekā pusgads aizvadīts regulāros mēģinājumos un pirmoreiz – iestudējumā pēc Aeleksandra Ostrovska lugas motīviem. Lieta tāda, ka man mājās stāv mapīte ar lugām, kam pielikta zīmīte, ka kaut kad vajag pārlasīt… Ostrovska lugu ik pa laikam pārlasīju un nekādi nevarēju nolikt malā… Pagājušā pavasarī, kad domāju, ko taisīt teātrī, biju pārsteigts, cik apbrīnojami šodienīga ir šī 130 gadus vecā luga! Tā ir tik aktuāla, kā nekad, – šodien izrīkoties ar otru cilvēku ir luksusa lieta. Šis darbs bija kā āmurs pa naglu. Es domāju: "Ārprāts, kur biju āgāk!?"

Protams, pēc tam ļoti skatījām, kā to dabūt mūsu studijas formātā, un tad dzima vēl viena doma – uztaisīt izrādi, kas būtu kā istabas teātris. Ārkārtīgi interesanti, bet vēsture atkārtojas – 19. gadsimta 80. gados, krievu "Sudraba laikmetā" ļoti populāri bija mājas teātrīši un mazās mākslas formas – sākot ar Bloku, Majakovski un Cvetajevu… Un arī Rīgā šobrīd tā ir modes lieta – man bijuši vairāki piedāvājumi uz diskusiju vakariem mājas kinozālēs, kur paziņu lokā pulcējas inteliģence un intelektuāļi; vakara programma ir līdzīga: notiek dažādu filmu apskate, kam seko diskusija un analīze; cilvēki apmainās viedokļiem par redzēto. Arī profesore Ieva Vītiņa un akadēmiķis Pēteris Folkins (Kanādas latvieši, kas vienmēr brauc skatīt mūsu jaunās izrādes), kad stāstīju par šo projektu, uzreiz teica, ka būtu ar mieru ņemt izrādi, kas skatāma nelielās telpās. Šeit, «Azotītē», mums jau ir kā istabā – vienīgi žēl, ka nevarēsim uzņemt vairāk par 20 līdz 30 skatītājiem, taču izrādes solam biežāk – katru svētdienu un arī darba dienās; tie tukumnieki, kas raduši nākt uz mūsu izrādēm, noteikti varēs noskatīties izrādi!

Jādzīvo ar pasakas mētelīti

– Protams, pēc savas formas un struktūras šī no iepriekšējām ir pilnīgi atšķirīga izrāde (tieši tāpēc teātrim jābūt tik mobilam – gan drusciņ sentimentālam, gan nopietni problemātiskam) – šajā gadījumā tas ir stāsts par teātri. Daudzus gadus kopā strādājot, mēs visi labi zinām, cik ārkārtīgi emocionāla, trausla un attiecībās atbildīga ir šī vide. Tas viss šajā darbā redzams un, protams, kā ik gadu, pieaicināti jauni spēki. Un tas ir fantastiski – ka tik grūtā laikā atrodas cilvēki, kas vēlas darboties teātrī!

– Iepazīstināsiet ar izrādes kolektīvu?

– Jānis Medisons (izrādē Iraklijs Stratoničs Duļebovs – ietekmīga persona provinces pilsētā) ir vēstures maģistrs; šī viņam ir pavisam cita pieredze. Evita Borodinova ir vairākus gadus teātrī – visdažādākos darbiņus izspēlējusies; kad lasīju lugu, nodomāju: "Redz, kur Evitai riktīga Donnas Panteļevnas loma." Nekas nenotiek nejauši – paņem lugu lasīt, un tur – ārprāts! – viss sakrīt! Un Kristīnei Āboliņai – jaunās aktrisītes Ņeginas loma! Katram izrādē ir sava vieta. Krišjānis Vīksna (kalpotājs Feropants) – tīrradnis, kam nekas nav jāspēlē; tik organiski viņš iekļaujas vidē. Ikdienā viņš ik rītu brauc uz darbu Talsu rajonā. Zandai Znotiņai (izrādē – provinces teātra aktrisei Smeļskajai ) šis jau astotais gads – pēc diviem gadiem jārīko benefice… Vēl Andris Jarāns bagāta uzņēmēja un mākslas cienītāja Veļikatova lomā…

Ostrovksis kā autors reizē ir gan emocionāls, gan komisks… Kas man viņa darbā patika un bez kā šodien teātrī nevar – vajag drusciņ to pasakas mētelīti; vispār mākslā un kultūrā… Ja nav šī pasakas apmetnīša, dzīve aiziet ļoti eksistenciālā līmenī un tas nav īsti lāgā. Vajag dzīvot ar pasakas stāstu, kad nezini, kurā brīdī dzīve apmetīs kūleni un kādi brīnumi notiks. Šis ir stāsts, kā vienu jaunu aktrisi bagāts cilvēks ar gēnos ieliktu izpratni par mākslu atbalsta intelektuālai attīstībai, nevis, kā to grib izdarīt Duļebovs, – lai iegūtu un rīkotos kā ar savu īpašumu. Izrādē vienai aktrisei paveras izaugsmes ceļš Maskavā, otrai – jāpaliek provincē ar mecenātu – izmantotāju…

– Latvijas kontekstā izrādes zemteksts ir tāds, ka nākotne pieder aizbraucējiem…

– Tā jau arī ir. Viens no bijušajiem aktieriem Vjačeslavs jau divus gadus ir Aberdenā; izveidojis savu biroju «Hiltonā», un viņš nekad vairs nebrauks atpakaļ uz Latviju; ja nu vien paciemoties…

Nevaram aiziet katrs savos ierakumos

– Aicinu visus uz izrādi, jo šeit nav kaut kāda drāma uzgruzīta, bet dzīve visā savā sulīgumā. Kāds ir greizsirdīgs, kādam veiksmes loze izkrīt un kāds var attīstīties tālāk – ceru, ka šis darbs ļaus garīgi attīrīties.

Runājot par nākotnes plāniem, šobrīd mani tiešām interesē mazākas formas izrādes – šoruden, 25. septembrī taisīsim festivālu mazo formu sadarbības veidiem – ar mono izrādēm, divu – triju aktieru darbiem un tādā garā. Jā, šovus lielām masām izveidot nav problēma, bet mani interesē pavisam citas lietas: cik lielā mērā varam viens uz otru iedarboties un atvērties; cik godīgi un atklāti runāt – vēl jo vairāk tāpēc, ka pati dzīve pieprasa aizvien vairāk noslēgties; arvien vairāk ierakties savos ierakumos… Sabiedrība noslāņojas un teātris dzīvo laikam līdzi – tur neko nevar izdarīt. Taču, lai gan katrs dzīvojam savu dzīvi, tomēr nevaram uzlikt mici uz ausīm un neko neredzēt – nedzirdēt… Un laiks izdara savas korekcijas…

Par atbalstu izrādes veidošanā liels paldies jāsaka ierakstu studijas vadītājam Kristapam Andiņam, jo izrādē ļoti svarīga nozīme ir ne tikai mūzikai, kā emocionāliem kruķiem, bet arī troksņiem, kas veido notikumu; piemēram, stacijas vidi. Arī Intars Kleinhofs (kultūras nama saimnieks) ļoti palīdzēja – «Azotē» ielikti jaunus prožektori un stangas. Solām, ka aktieri būs apmēram metra attālumā – nevarēs ne riktīgi iemigt, nekā!